Par 2014.gada dzīvnieku izvēlēts dzīvelīgais un krāšņais vilks 6
Šogad var tikai apbrīnot dabas biedrību nosauktos Latvijas 2014. gada simbolus – dzīvniekus, augus, sēnes un citas dzīvās būtnes par to dzīvelīgumu, krāšņumu, neparastumu, veselīgumu un stiprajiem ilkņiem, kas ļauj izdzīvot visnotaļ nedraudzīgā pasaulē.
Šodien Dabas muzejs žurnālistus aicina uz “Gada dzīvnieka 2014” paziņošanai veltīto pasākumu, kurā bez amatpersonām un speciālistiem piedalīsies arī pieci Francijas Lauksaimniecības universitātes studenti. Viņi Latvijā ieradušies, lai “iepazītos ar noslēpumainā gada dzīvnieka aizsardzības plāna ekoloģiskajiem, sociāli ekonomiskajiem un likumdošanas aspektiem Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot mednieku attieksmei, populācijas monitoringa metodēm un konfliktsituācijām starp gada dzīvnieku un lopkopjiem”. Lai gan izskatās, ka muzeja speciālisti gada dzīvnieka vārdu mēģina turēt noslēpumā, tomēr gan pēc iepriekšminētā apraksta, gan arī zinot, ka Francijas studenti pēta Latvijas pieredzi ar vilku populāciju (sk. “LA” š. g. 16. janvāra numura rakstu “Ar ēzeli pret vilkiem”), tad skaidrs, ka par šā gada dzīvnieku tiks nosaukts vilks.
“LA” apkopoja stāstus par vairākiem Latvijas dabas un dzīvnieku pasaules šāgada simboliem.
Gada dzīvnieks
Konkurents cilvēkam
Par 2014. gada dzīvnieku Latvijas Dabas muzeja speciālisti šodien nominē vilku (Canis lupus). Ne visi sapratīs un pieņems šā dzīvnieka paziņošanu par gada simbolu, jo vilki vienmēr ir medījuši citus meža dzīvniekus un mājlopus, tādēļ cilvēki tos nežēlīgi iznīcinājuši. Vilks ir gaļēdējs, un tā galvenais ierocis ir izcilie zobi, kas ir divreiz spēcīgāki nekā sunim, spēja veikt lielus attālumus un prasme dzīvot un medīt komandā. Tiek uzskatīts, ka vilku skaits Latvijā svārstās no 200 – 300 ziemas beigās pēc medībām līdz 500 – 600 vasaras sākumā, kad nāk pasaulē pelēču jaunā paaudze. Vilki visvairāk izplatīti ir Ziemeļkurzemē un Dienvidkurzemē, Krievijas pierobežā, kā arī Latgales un Vidzemes sadurē Balvu, Madonas un Gulbenes novadu apkaimē.
Vai Latvijā vilku ir par daudz? Tieši tādēļ mums jāizvēlas pretrunīgi vērtētais dzīvnieks par gada simbolu, lai mēģinātu atbildēt uz šo jautājumu, skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Viņš atgādina, ka vilki mūsu teritorijā ir mituši daudz ilgāk par cilvēku, un tikai mēs esam nogāzuši pelēčus no superplēsēja troņa. “Vilks ar mums tagad nopietni konkurē. Bet vēsturiski viņš ilgu laiku viens ir rūpējies arī par mežu un netieši samazinājis to dzīvnieki skaitu, kas to postījuši,” pelēču advokāta lomā iejūtas J. Ozoliņš.
Gada augs
Meža sīpols – laksis
Par 2014. gada augu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies laksi jeb mežloku (Allium ursinum), sīpolaugu, kura spēcīgā ķiploku smarža vilina daudzus gardēžus. Tikai jāatceras, ka Latvijā laksis ir reta, īpaši aizsargājama suga, kas iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Lai aizsargātu lakšu audzes, Latvijā var veidot mikroliegumus – mazas aizsargājamas dabas teritorijas, un lakšu audzei par godu var izveidot dabas mikroliegumu.
Mežloki savvaļā sastopami leknos dabiskos platlapju mežos un krūmājos galvenokārt upju ielejās – pārsvarā Kurzemē, Latvijas centrālajā daļā Vidzemē un Ziemeļvidzemē. Laksis ir Eiropas suga, kas sastopama no Skandināvijas līdz pat Vidusjūrai, Balkāniem un Kaukāzam, tomēr Latvijā laksis ir retums, jo mūsu teritorijā tas aug tuvu izplatības areāla austrumu robežai. Lakši mēdz augt lielās audzēs, taču katrā mežā tos nevar atrast. Lakšu izplatību samazina arī mežizstrāde, kā arī plūkšana un izrakšana pārtikai, jo īpaši, ja lakši ar visiem sīpoliem tiek izrauti tirgošanai lielākos apmēros.
“Ja ļoti gribas palutināt ar lakšiem savas garšas kārpiņas, tad labāk iegādāties lakša sēklas vai stādiņus un gastronomiskiem nolūkiem izaudzēt lakšus pašu dobē, jo savvaļā tos ievākt nedrīkst,” brīdina Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Agnese Priede. Laksi ziedēšanas košumā var ieraudzīt maija beigās un jūnijā. Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par lakšu atradumiem dabas novērojumu portālā “Dabasdati.lv”.
Gada sēne
Beka no Amerikas
Kā beka no Ziemeļamerikas nokļuvusi Eiropā, nav skaidrs arī sēņu pētniekiem. Bet fakts paliek fakts, dzīslkāta beka (Boletus projectellus), kas jau bija manīta Taivānā, 2007. gadā tika atrasta Lietuvā, Kuršu kāpā, bet pērn rudenī arī vairākās vietās Latvijā – mežā pie Miķeļbākas, Jūrmalas kāpās un Carnikavas novadā. “Uz sēņu izstādi mums cilvēki atnesa vairākas dzīslkāta bekas, bet visas tās bija atrastas tikai piejūras kāpu zonā, ne tālāk par kilometru no jūras krasta,” skaidro Latvijas Dabas muzeja botānikas nodaļas vadītāja un mikoloģe Inita Dāniele.
Mūsu mežu negaidītās iemītnieces atpazinējs Latvijas Mikologu biedrības biedrs Edgars Mūkins stāsta, ka tad, kad šī sēne konstatēta Lietuvā, mikologi tam neticējuši un pat veikuši sēnes DNS ekspertīzi. Secinājums – sēne ir mats matā kā sastopamā Ziemeļamerikā.
“Sēnei ceļš pāri okeānam – ar sporām vai varbūt sēņotnes (micēlija) gabaliņiem. Tās kaut kādā veidā nejauši atvestas, piemēram, ar augsnes daļiņām. Patstāvīgi pārlidot pāri Atlantijai tām būtu daudz par grūtu! Kāpēc tieši Baltijā? Droši vien piemērotākie apstākļi – smilšainie priežu meži jūrmalas kāpās. Plus viņa augstība gadījums,” min E. Mūkins, piebilstot, ka sporas ir ļoti izturīgas un arī nelabvēlīgos apstākļos var izdzīvot gadiem.
Dzīslkāta beka nebūt nav vienīgā sēne, kas mērojusi ceļu uz Veco pasauli. Arī sīpolkāta kroksardzene reiz tikusi ievazāta no Amerikas. Šo aizokeāna dārzos izplatīto lapiņsēni vienīgo reizi Latvijā un vispār Baltijā atrada Latvijas Dabas muzeja darbinieces Guna Bagrade un Inita Dāniele 2010. gada 16. augustā Rīgas pašā centrā K. Barona ielas malā. Arī dzeltenā kroksardzene, kas brīvā dabā aug tropos un subtropos, ir redzēta Latvijā, bet tikai puķpodos un siltumnīcās. Turpretim dzīslkāta beka, kas izplatījusies tik negaidīti strauji un spoži, ir ēdama, uzreiz cepama sēne, skaista beciņa ar sarkanbrūnu cepurīti un krasi izteiktu smalku dzīslojumu uz slaidā kāta, no kā ieguvusi arī savu latvisko vārdu. Šogad mikologi grib informēt sabiedrību par dzīslkāta beku un mēģināt labāk izprast, kāda ir sēnes izplatība Latvijā, tāpēc tai dots 2014. gada sēnes gods.
“Ceram, ka jaunajā sēņu sezonā dzīslkāta bekas atradēji, atcerēdamies, cik intriģējoša ir tāda ienācēja no cita kontinenta, paziņos par saviem atradumiem arī mums. Savam ziņojumam kā dokumentālu apliecinājumu noteikti pievienojiet fotogrāfiju. Ņemiet tikai vērā, ka vairākumam mobilo telefonu minimālais fotouzņemšanas attālums ir ap 50 cm, un tuvāks objekts attēlā iznāk stipri neass,” iesaka E. Mūkins.
Informācija nosūtāma Latvijas Mikologu biedrībai pa e-pastu: mikologu biedrī[email protected].
Gada koks
Par godu Zirga gadam
Par gada koku parastajai zirgkastaņai (Aesculus hippocastanum) palīdzēja kļūt vairāki argumenti, atzīst Latvijas Dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns. Savu lomu nospēlēja arī Zirga gada tuvošanās – līdzīgi kā pērn Čūskas gadā par gada koku tika izvēlēta čūskegle.
Lai gan šo koku daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskata par vietējo sugu, jo tā jau vairākus simtus gadu kultivēta Latvijas teritorijā, tās īstā dzimtene ir Dienvideiropā – Albānijā, bijušās Dienvidslāvijas dienvidu daļā, Bulgārijas austrumos, Grieķijas ziemeļu daļā. “Zirdzisko” pieskaņu augs iemantojis, jo zirgkastaņas sēklas izsenis izmantotas zirgu barībai.
Taču nu jau vairākus gadus vasaras otrajā pusē arī Latvijā parastās zirgkastaņas lapas pārklājas brūniem plankumiem un sakalst. Vainīgais ir dažus milimetrus garš taurenītis – zirgkastaņu raibkode jeb mīnējošā kode (Cameraria ohridella), kuras kāpuri barojas ar lapas mīkstajiem audiem. “Šā gada laikā centīsimies iedzīvotājiem skaidrot, kas kait zirgkastaņām, bet no cilvēkiem gaidīsim informāciju par zirgkastaņu raibkodes neskartiem stādījumiem,” sola A. Svilāns.
Gada gliemis
Vīngliemezis ar matiņiem
Latvijas Malakologu biedrība par savu 2014. gada dabas simbolu izvēlējusies liellūpas vīngliemezi (Isognomostoma isognomostomos).
Latvijas populācija pašlaik ir vistālāk uz ziemeļiem zināmais sugas izplatības punkts. Vienīgā vieta Latvijā, kur liellūpas vīngliemezis ir sastopams, ir dabas parks “Daugavas loki”. Dabas parka teritorijā ir zināmas tikai trīs šīs sugas atradnes. Liellūpas vīngliemezis ir neliels gliemezis, kura čaulu klāj matiņi un tās ieeja ir ar izteiktu lielu, baltu lūpu, kas atliekta uz ārpusi ar asu malu.
“Tas ir matainākais vīngliemezis, turklāt ar baltu lūpu. Bet ne jau šo iemeslu dēļ tas kļuvis par gada gliemi. Mūs interesē tā izplatība, jo trešā atradne konstatēta tikai 2012. gadā. Iedzīvotāji var nesatraukties – šis vīngliemezis uz viņu dārziem nerāpos, jo ir tipisks meža “zvērs”. Ja nebūs meža, nebūs arī šā gliemja,” saka zooloģe Digna Pilāte.
Gada kukainis
Baraviku vabolīte
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par gada kukaini ir nosaukusi Mannerheima īsspārni (Oxyporus mannerheimii). Citu uz sēnēm sastopamo kukaiņu vidū šī vabolīte izceļas ar Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamās sugas statusu. Pirmais, kas parasti pievērš cilvēka uzmanību, ieraugot īsspārni uz kādas baravikas virsmas, ir tā neparastais galvas izskats. Ar milzīgu žokļu pāri tā atstāj “līdz zobiem apbruņota” kukaiņa iespaidu. Mannerheima īsspārnim Latvijā ir līdzīgas vēl divas citas, biežāk sastopamas šīs pašas ģints sugas, taču to ķermenis nav vienkrāsaini melns.
“Pēdējos desmit gados Mannerheima īsspārnis Latvijā ir novērots ne vairāk kā desmit vietās – Rīgas, Jelgavas, Gulbenes, Daugavpils apkārtnē, lai gan domājams, ka sugas izplatība ir daudz plašāka. Šī vabolīte nav konkurents sēņotājiem, jo pārtiek no pāraugušām, vecām un lielām sēnēm, ko cilvēki vairs nelasa. Mēs ceram, ka sēņotāji vaboli pamanīs un mēs iegūsim jaunu informāciju par tās izplatību,” pieļauj Latvijas Entomoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Kristaps Vilks.
LEB aicina ziņot par novērotiem Mannerheima īsspārņiem portālā “Dabasdati.lv” vai nosūtot informāciju tieši biedrībai pa e-pastu: [email protected] un [email protected].
Gada bezmugurkaulnieks
Mazi, dzīvi vēzīši
Arī parastā jūraszīle (Balanus improvisus), ko Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) ir izvēlējusies par gada bezmugurkaulnieku, attīstoties kuģošanai, ir atceļojusi līdz Baltijas jūrai no Amerikas tikai 19. gadsimtā. Šos baltiem jūras dārgakmeņiem pielīdzināmos dzīvniekus var atrast gandrīz visu pasaules jūru un okeānu piekrastēs. Jūraszīles visdrīzāk var pamanīt, skalojamies jūras krasta viļņos uz gliemeņu čaulām, koka sprunguļiem, akmeņogļu melnajiem gabaliem vai arī uz kuģu sāniem, raksta LEB.
Pieaugusi jūraszīle visu savu mūžu dzīvo jūrā, bet ik reizi, kad dzīvnieks barojas, notiek kā mazs vulkāna izvirdums – vēzītis caur čaulas atveri izbīda pušķim līdzīgus smalkus taustekļus, kuros saķeras garām peldošais planktons. Līdzīgi notiek arī jūraszīļu vairošanās – kolonijās augošie vēzīši apmainās ar ģenētisko materiālu caur “vulkāna” atveri.
“Mēs vēlamies, lai iedzīvotāji pamana, ka jūraszīles ir mazi, dzīvi, bet mazkustīgi vēzīši. Varbūt iedzīvotāji arī var novērot, kā šie vēzīši barojas, izskaloti seklumā? Tagad ir bezgala daudz tehnisku iespēju, lai to nofilmētu,” skaidro K. Vilks.
LEB aicina ziņot par jūraszīļu novērojumiem, ievietojot informāciju portālā “Dabasdati.lv” vai nosūtot ziņas tieši biedrībai pa e-pastu: [email protected].
Gada ģeoloģiskais objekts
Upīte zem zemes
Latvijas Petroglifu centrs par 2014. gada ģeoloģisko objektu izvēlējies Korkuļu ūdensrijēju, kas atrodas Sēlijā, Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā. Nelielā Korkuļu upīte aiztek pazemē un pēc apmēram puskilometra iztek Lauceses (Lauces) upītes sāngravā. Kopš 2001. gada Korkuļu sausgultnei ar pazemes upi ir valsts aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa statuss, tā ir arī Eiropas nozīmes – “Natura 2000” vieta.
Korkuļu ūdensrijējs atrodas netālu no Jaunjelgavas–Jēkabpils šosejas iepretim Aizkraukles pilsētai. Tas ir samērā populārs tūrisma objekts. Gada nominācija piešķirta ar mērķi rosināt šī objekta sakopšanu un izpēti, kā arī vispār pievērst sabiedrības uzmanību. Līdzīgi objekti atrodas tikai dažviet Daugavas krastos, Gaujienas, Ieriķu un Līgatnes apkārtnē.
Gada putns
Krāšņais putns – pupuķis
Ja vienā vārdā jāraksturo 2014. gada putns pupuķis, tad viennozīmīgi jāsaka, ka tas ir viens no Latvijas krāšņākajiem putniem. Bet, kad ieraudzīju, ka pupuķis manā dārzā ceļ ārā no augsnes zemesvēzi un turpat uz vietas arī notiesā, šis putns manās acīs kļuva par favorītu numur viens. Spriežot pēc daudzu cilvēku atsauksmēm, pupuķi Latvijā mīl. Un šis skaistais putns nav nekāds bailulis – apvidos, kur tas dzīvo, pupuķis ņipri šiverē pa dārziem, daudz nebīstoties no cilvēkiem un dažkārt laidelējoties pat pāris metrus virs mājdzīvnieku galvām. “Jā, pupuķi dzīvo mazdārziņu un vasarnīcu rajonos un ir pieraduši pie cilvēkiem. Tie var ligzdot gan tradicionālos dzilnu dobumos, gan cilvēku darinātos būros, gan ēku pažobelēs,” stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) valdes priekšsēdētājs un gada putna akcijas koordinators Viesturs Ķerus.
Pupuķi vislielākajā skaitā sastopami no Jūrmalas līdz Zvejniekciemam, bet Latvijā kopumā ir reti – pie mums ligzdo tikai ap 200 šo putnu pāru. “Pupuķis ir dienvidnieks, un Latvija atrodas uz tā izplatības areāla ziemeļu robežas,” skaidro V. Ķerus. Taču šo putnu skaits mūsu valstī nesarūk – drīzāk pat nedaudz palielinās, jo arī Latvijā klimats kļūst siltāks. “Šogad iepazīstināsim sabiedrību ar šo putnu, apzināsim pupuķu ligzdošanas vietas un mēģināsim noskaidrot, kur Latvijas pupuķi pavada ziemu,” sola gada putna akcijas koordinators. Pagaidām ornitologi var vien pateikt par pupuķa ziemošana vietu, ka putns ziemo Āfrikā, jo Latvijas pupuķi tiek gredzenoti tikai pēdējos gadus.
Lai papildinātu zināšanas par pupuķu sastopamību Latvijā, LOB aicina iedzīvotājus ziņot par katru pupuķu novērošanas gadījumu. Īpaši svarīgas ir ziņas par pupuķu ligzdām. Novērojumus lūdz arī reģistrēt portālā “Dabasdati.lv” un sūtīt pa e-pastu: [email protected] vai pastu: LOB, a.k. 105, Rīga, LV-1046.
