Dzīvei vajag raibinājumu. Intervija ar ķirurgu Pēteri Studeru 3
Piecas sešas endoprotezēšanas operācijas nedēļā, kas ļauj pacientam tikt pie mākslīgas ceļa vai gūžas locītavas paša nodilušās un mokoši sāpošās vietā, – tāds ir ortopēdijas ķirurga Pētera Studera darba ritms. Pērngada sākumā viņš savā personiskajā reģistrā iegrāmatojis divtūkstošo protezēto locītavu. Pa šo laiku vēl kādi divarpus simti būs nākuši klāt.
– Ko saulainā piektdienā pulksten trijos pēcpusdienā slimnīcā dara endoprotezēšanā specializējies ortopēds, ja valsts šīs operācijas vairs neapmaksā?
– Kā kuru piektdienu. Vispirms slimnīcas piecminūte, pēc tam aprunāšanās nodaļā, lielā vizīte, reanimācijas pacientu apskate, slimnīcas konference, tad locītavu konsilijs… Tajos vismaz līdz šim, kamēr vēl bija finansējums, tika lemts, kuriem pacientiem operācija jāveic steidzami, sešu līdz divpadsmit mēnešu laikā, un par valsts naudu. Pašlaik no veselības aprūpes budžeta piešķirtie līdzekļi ir iztērēti, tāpēc konsiliji uz kādu laiku pārtraukti.
Pa vidu jāpaspēj iziet vizītē un apskatīt paša operētos pacientus, sarakstīt papīrus.
Kopš šā gada arī pedagoģiskais darbs, pieņemšana poliklīnikā. Pacientu ir daudz.
Var jau nedarīt, neiesaistīties projektos, neuzsākt neko jaunu, un dažs arī pajautā: pēc kā vēl tu dzenies, kam tev to vajag? Taču viss, ko iemācies, ko uzzini no jauna – tas raibina dzīvi, dod citādas emocijas.
– Tāpēc, ka locītavu kaites ir tik daudziem vai – tik daudzi meklē tieši jūs?
– Lielo locītavu problēmas parasti sākas pēc piecdesmit sešdesmit gadu vecuma un, kad sāpes vairs nevar ciest un neļauj normāli kustēties, bojātās locītavas aizstāšana ar mākslīgu ir labākais, efektīvākais ārstēšanas veids. Tāda vaina piemeklē daudzus. Latvijā it īpaši. Kāpēc? Tas īsti nav zināms – ir dažādas blakusslimības, kas veicina locītavu deformēšanos, bet kādu vienu konkrētu iemeslu nevar pateikt.
Viens faktors, kas pacientu atved pie konkrēta ārsta, ir reputācija – to, ka tevi pazīst, ka zina tavu vārdu, kas iegūts, gadiem strādājot specialitātē. Gana liela daļa tiešām nāk vārda dēļ. Īpaši to jūt tajās bišķi deficītajās ārstniecības specialitātēs.
– Traumatoloģija un ortopēdija tāda ir?
– Domāju, ka īsti ne. Ceļa un gūžas endoprotezēšanas asociācijā ir drusku vairāk par divdesmit biedriem, operējam kādi divdesmit. Dažiem ir lielāks pacientu pieplūdums, citiem mazāks, arī iespējas katrā no piecām slimnīcām, kur Latvijā veic endoprotezēšanu, ir atšķirīgas. Pie mums daudz ko nosaka bezdrāts telefons, pacienti cits citam nodod savu vērtējumu par ārstu. Citās zemēs – ja reiz ārsts strādā slimnīcā, tātad ir labs profesionālis; tur vairāk uzticas pašai sistēmai, nevis atsauksmēm.
– Dakterim ir patīkami, ka nāk tieši pie viņa, meklē šo vārdu?
– Kuram tad nepatīk? Bet, ja pacientu kļūst par daudz, nespēj vairs visu paveikt. Turklāt pašlaik ar slimnieku gandrīz vairāk jārunā nevis par ārstēšanas iespējām, kas un kā medicīniski būtu darāms, bet gan jāskaidro sociāli jautājumi – par rindām, samaksu, kā tikt uz operāciju… Tā viļņveidīgi gājis daudzus gadus – iespējas palīdzēt limitē tas, cik naudas šim mērķim valsts atvēlējusi. Tagad ir spiediens, ka visos gadījumos puse operācijas izmaksu būtu jāsedz pašam pacientam.
– Šī puse taču ir liela nauda mūsu apstākļos.
– 840 lati par operāciju, plus maksa par dienu slimnīcā deviņarpus lati – desmit dienas jārēķina, tātad simt latu klāt. Vēl pacienta līdzmaksājums par operāciju trīsdesmit lati, ceļa izdevumi – kopā sanāk viss tūkstotis.
– Vai nepaliksiet bez darba, jo nebūs tik daudz maksātspējīgo?
– Ir visādi. Dažs klusējot noklausās un tūlīt pat izlemj: nākšu operēties par maksu. Cits, lai gan tā situācija vēl nav tik grūta, paģēr: man vajag tūlīt!… Kāds, kad nosauc to summu, ar acīm meklē pavadītāju, meitu vai dēlu – vai spēs vajadzīgo naudu atrast? Vai pasaka: griezīšu nost mežu, nu ir tā reize.
– Sāp taču arī tam, kuram tūkstotis i’ ne sapņos nerādās.
– Diemžēl ārsts var operēt, nevis ietekmēt naudas lietas. Es vienmēr cenšos aprunāties ar pacientu, pajautāt, kas palika mājās, kamēr pats slimnīcā, vai ir sava saimniecība, kāds kreņķis moka – tad rodas tuvāks kontakts, vairāk uzticēšanās. Vai to vajag, vai vajag vienmēr – nezinu.
Tādu cilvēku, kas atveras, kļūst mazāk, paciente – tāda klasiska lauku omīte ar lakatiņu galvā – ir izzūdoša parādība. Taču saskarsme ar cilvēkiem ir viena no skaistākajām lietām ārsta darbā un mūsu dzīvē vispār.
– Jums gribas runāt ar cilvēkiem? Ne visiem ārstiem patīk…
– Man patīk – cik nu laiks to atļauj.
– To zinājāt, jau izvēloties studēt medicīnu?
– Kur nu. Ka varētu mācīties par ārstu, izdomāju, atmetot to, ko negribēju. Matemātika man galīgi nepatika – tolaik likās: nu kam tās formulas vajadzīgas un kāda jēga rēķināt teksta uzdevumus par vilcieniem, kas braucot kaut kur sastopas?! Tehniskas lietas neinteresēja – līdz ar to Politehniskais institūts atkrita. Lauksaimniecības specialitātes arī nesaistīja. Studēt Universitātē un kļūt par pedagogu? Tēvs bija skolas direktors, mamma – skolotāja un manas klases audzinātāja, dzīvojām skolas ēkā… Māsa arī izmācījās par skolotāju, un to, kāda ir pedagoga maize, biju pieredzējis un labi zināju, ka to negribu.
Sagadījās tā, ka uz mūsu, Zvejniekciema, vidusskolu atbrauca meitenes no Medicīnas institūta – aģitēja par ārsta profesijas apgūšanu, aicināja uz atvērto durvju dienu augstskolā. Rīgā necik bieži nebiju bijis, bet aizbraucu, atradu Anatomikuma ēku, kur pasākums notika. Likās – jā, tas varbūt man derētu.
Ārstam taču forši: sēdi baltā halātā siltā ambulancē, izraksti kundzītēm klepus zāles, paklausies sirdi, ja vajadzēs braukt mājas vizītēs, ciema padome iedos mašīnu… Nekāda vaina! Apmēram tā iztēlojos ārsta ikdienu.
Vecāki manu izvēli atbalstīja, un iestājkonkursu laimīgi izturēju.
– Un sapņojāt būt ķirurgs?
– Vispār es dzīvē daudz sapņoju – iztēlojos, kā varētu būt, notikt. Bet ķirurģija sākumā tik mērķtiecīga izvēle nebija. Kad studēju, vajadzēja kaut kur piepelnīties. Kopmītnēs čaļi izstāstīja, ka Rīgas 1. slimnīcā vajag sanitārus operāciju zālē. Pieteicos, mani pieņēma, un, otrajā kursā mācoties, sāku tur piestrādāt. Tad arī, redzot, kā notiek operācijas, pamazām radās interese par ķirurģiju.
Mani gan vairāk saistīja vēdera dobuma ķirurģija, bet, tā kā nebiju ne komjaunietis, ne pazīstamu mediķu dēls, valsts sadalē man piedāvāja ķirurga vietu Dikļos, rehabilitācijas centrā traumatoloģiskajiem un ortopēdiskajiem slimniekiem. Bet pirms tam vēl gadu bija jāmācās internatūrā – traumatoloģijas institūtā. Kad tas laiks gāja uz beigām, biju jau apprecējies, sieva rīdziniece, viņai darbs Rīgā, nu negribējās nekur braukt…
– Arī daktere?
– Inese ilgus gadus bija anestezioloģe reanimatoloģe traumu slimnīcā. Bet šī specialitāte ir izdedzinoša, tāpēc izlēma darīt ko citu. Tagad strādā administratīvajā jomā, Zāļu valsts aģentūrā.
– Sapazināties kopīgi strādājot?
– Nē, studiju laikā sestajā kursā apsēdāmies blakus, mācoties autokursos. Tā kopā stūrējam!
Toreiz paspekulēju, ka mums gaidāms bērns, un kaut kā izgrozījos. Varbūt biju prakses laikā palicis prātā – nezinu, bet profesors Viktors Kalnbērzs piedāvāja mācīties klīniskajā ordinatūrā. Tad kļuvu par traumatoloģijas institūta jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, vēlāk Kalnbērzs juniors, kura vadītajā nodaļā strādāju, mudināja rakstīt disertāciju. Viegli nebija, pie tās strādāju piecus gadus.
Tolaik institūtam būvēja jauno korpusu, te tika veidota nodaļa, kam vajadzēja vadītāju. Kad man piedāvāja šo darbu, šaubījos: jaunā struktūra jāizveido no nulles, pieredzes pamaz, vadīšanā – nemaz, disertācija uz papīra vēl nav uzlikta… Drusku iedrošināja vecākie kolēģi: kad un vai vispār tev, lauku zēnam bez aizmugures, nevis prominentu mediķu atvasei, vēl ko tādu piedāvās? Domāju kādas dienas desmit, līdz izlēmu, jo – ko varēju zaudēt?
Tā te dažādos amatos esmu strādājis kopš pirmās dienas visu savu darba mūžu.
– Jums bija svarīgi iegūt medicīnas doktora grādu?
– Kamēr pastāvēja institūts, tas bija loģiski un obligāti. Turklāt ķirurģiskais, praktiskais darbs, ja esi labs ārsts, jau nekad nebeidzas. Bet pētniecība, pat neliels projektiņš, ir izzinoša, metodiska darbība, kas prasa atrast, analizēt, apkopot informāciju.
Doktora disertāciju aizstāvēju 1992. gadā – biju pirmais Latvijā, kas pēc neatkarības atgūšanas ieguva grādu traumatoloģijā un ortopēdijā, un neviens cits arī pēc tam to vairs nav izdarījis. Protams, tagad tas darbs liekas kā bērna šļupsti, attīstība pa šiem gadiem bijusi ļoti strauja, tomēr joprojām esmu priecīgs un lepns, ka to izdarīju.
Tagad beidzot esmu piekritis strādāt arī Traumato loģijas un ortopēdijas katedrā ar studentiem. Man ir neliela slodzīte, pedagoģiskā pieredze tāda pati, – bet interesanti! Studenti pajautā tādas lietas, ka nav tik vienkārši atbildēt. It kā zini, populārzinātniski vari runāt un izskatīties gudrs, taču kad tā metodiski, strukturēti, soli pa soli jāizskaidro, nākas iespringt.
– Kāpēc pievērsāties tieši endoprotezēšanai?
– Varētu sacīt – īstajā brīdī biju īstajā vietā, kad radās attīstības iespējas. Tā patiesībā bija tāda laimīga sakritība. Strādāju pirmo gadu, nezināju, kā īsti būs uz priekšu. Pie mums sāka braukt augstas profesionalitātes speciālisti, bulgāru un zviedru ārsti, mācīja endoprotezēšanu. Arī profesors Kristaps Keggi, kurš operēja kopā ar Viktoru Kalnbērzu. Operācijās vajadzēja asistentu – tā iepazinos ar Keggi un pamazām nonācu šajā nozarē.
Teju visi pēc kārtas braucām uz Ameriku, lai mācītos pie profesora. Mēs ar viņu laika gaitā sadraudzējāmies – Kristaps Keggi ir viens no maniem patiesajiem dzīves skolotājiem. Man ļoti būtisks cilvēks. Tuvs. Kopš pirmā brauciena uz ASV 1989. gadā esmu pie skolotāja bijis vēl reizes četras. Viņš bieži brauca pie mums konsultēt.
Taču viens ir profesionāli mācīties, apgūt sava skolotāja metodi, veidot kādu kopīgu uzstāšanos vai publikāciju, bet līdzās tam – draudzība, gluži kā tēva un dēla attiecības. Profesors Keggi ir tāda mēroga personība, ar tik dziļu, spēcīgu cilvēcisku starojumu, ka bagātina tos, kas viņam līdzās.
Es daudzas lietas esmu iemācījies no šādiem sirdscilvēkiem.
– Kas vēl ir jūsējie?
– Neizsakāmi daudz devis Rūdolfs Heimrāts, savulaik – mans pacients. Kaut kā ļoti satuvinājāmies. Viņš man mācīja saprast mākslu, uz daudz ko paskatīties citām acīm. Spēja pateikt tik gudras, vērtīgas lietas, kā reti kurš. Otrs tāds bija mūzikas skolotājs Žanis Bergmanis – vīrs jau gados, izgājis karu, kurā bija zaudējis kāju. Pie viņa beidzu trompetes klasi un spēlēju Zvejniekciema skolas pūtēju orķestrī. Viņš prata iztikt bez balss pacelšanas, bet iemācīja mums, puikām, ne tikai savu instrumentu spēlēt – arī dzīves gudrības.
– Pašam gribējās mūziku mācīties vai vecāki lika?
– Abējādi. Spēlēt pūtēju orķestrī bija baudījums – labs kolektīvs, turklāt, skanot padomju himnai, muzikantiem nebija jāceļas kājās!
Katra lieta, kas nav saistīta ar tavu profesionālo jomu, ir mentāls ieguvums, kas bagātina personību.
– Kā vēl sevi bagātināt?
– Mana dzīve ir diezgan noslēgta. Jau pēc septiņiem no rīta esmu slimnīcā. Operācijas, slimnieku konsultēšana, nodaļas virsārsta pienākumi – diena ir gana saspringta. Dzīvoju tepat netālu, Valdemāra ielā. Agrāk uz slimnīcu atnācu arī brīvdienās, apskatīju operētos slimniekus, apjautājos, kā jūtas – gan viņiem patīkamāka un drošāka sajūta, gan man mierīgāks prāts.
Tagad gan brīvdienās biežāk piezvanu uz slimnīcu, uzzinu, vai viss kārtībā.
Pacients jau jūt, vai dakteris par viņu interesējas un domā. Tas arī veido ārsta reputāciju.
– Esat mērķtiecīgs cilvēks?
– Tā varētu sacīt. Tas man droši vien no tēva – tāds latgalisks spītīgums. Ja ko uzņēmās, sasniedza, lai tur vai kas. Viņš slimoja ar tuberkulozi, ik pa laikam vajadzēja braukt uz sanatorijām – ar naudu mums necik diži nebija, taču tēvs gribēja uzcelt māju. Grūti gāja, tomēr viņš to izdarīja un dabūja padzīvot pats savā mājā Tūjā. To esmu no viņa mācījies – nevis raudāt, ka kaut kā trūkst, bet gan censties ieraudzīt kādu zvaigzni debesīs un tiekties pēc tās. Ja sasniedz mērķi, īsteno izsapņoto, jūties gandarīts.
– Kā saņemot Gada balvu medicīnā, kurai nu jau pirms vairākiem gadiem jūs tika nominējuši pacienti? Vai kā tad, kad Valsts prezidents pie goda ancuka piesprauž Atzinības krustu?
– Neliegšos – ir laba sajūta, kad tevi novērtē. Un pārsteigums!
Sava darba augli jau gribas sataustīt jebkuram – sasniegt to cikla fāzi, kas atnes gandarījuma sajūtu. Izdari – un pacientam kļūst labāk, sāpes pāriet. Ortopēds ievieto locītavas protēzi, un cilvēks, kurš staigājis, ik uz soļa izjūtot ciešanas, ir no tām brīvs. Urologs izņem nierakmeni un izbeidz mokas, un slimnieks ir tik pateicīgs. Artroskopiskajā ķirurģijā tās bieži vien ir tikai desmit minūtes, un dakteris ir ģēnijs – palīdzējis pacientam!
– Vai vienmēr viss izdodas tik gludi?
– Ir visādi. Aicinām operētos ik pa diviem gadiem uz kontroli, atrādīties. Ne visi atnāk, taču vakardien bija pacients, kuru esmu operējis 1994. gadā, citu – pirms pieciem gadiem. Viss labi. Bet kādam rodas infekcija – pēkšņi parādās problēmas, kuru iemesls var būt sakasīts pirksts vai sastrutojis zobs. Infekcija no citas zonas ar asinsriti aizceļo pa organismu un izpaužas tajā vājākajā vietā – kur protēze.
Taču, ja kādā slimnīcā vai kāda ārsta operētajiem problēmas ir biežāk, pamanāmi daudz, ir pamats paškritikai un kritikai.
– Gada laikā veicat vairāk nekā divsimt operāciju, konsultējat pacientus ambulatori, sazvanīt jūs ir diezgan bezcerīgi, bet pirms pusgada atklājāt arī savu privāto, Rietumu klīniku.
– Jā, sākām strādāt pērn novembrī. Šo sistēmu uzbūvējām paši. Pašlaik esam divi īpašnieki, citi kolēģi nāk uz savām pieņemšanas stundām. Veicam ortopēdisko pacientu ambulatoru pieņemšanu patīkamā vidē, ērtā vietā.
Kāpēc man to vajadzēja?
Es pēc rakstura esmu tāds drusku buntavnieks. Mēdzu runāt pretim priekšniecībai – protams, tas nepatīk, bet, ja man ir atšķirīgs viedoklis, to arī pasaku. Varbūt kādreiz mans tonis varētu būt maigāks, bet katrs jau esam, kāds esam.
Tā kā man ir gadiem ilgi veidots savs reģistrs, par paša darbu varu runāt argumentēti, objektīvi, ar bezkaislīgiem faktiem. Pirms kāda laika slimnīcā bija tāda sāpinoša, netaisnīga situācija, kad administrācija tos neņēma vērā, un tad arī izlēmu par privātklīnikas veidošanu.
Man ir laba sajūta, ka to izdarīju. Līdzi atnāca kolēģi, ar kuriem gadiem strādāts kopā, un arī jaunāki dakteri. Varbūt latvietim tas ir raksturīgi – būt savrupi, gribēt savu kaktiņu, nospraust robežas.
– Jūs tās esat nosprauduši Pērnavas ielā!
– Mums valstī visu laiku ir mistiskas krīzes, atalgojums medicīnā, īpaši medmāsām, nav liels. Tāpēc arī ārsti veido privātprakses, meklē iespējas tomēr nopelnīt atbilstoši savai kvalifikācijai.
Te, slimnīcā, ir kolēģi pensijas gados, tiešām labi, profesionāli ārsti, kuri turpina praktizēt. Ja aizietu no darba – kā iztiktu tikai ar pensiju vien? No otras puses – jaunajiem rokas niez strādāt, bet nav vakanču, operāciju prakses iespējas ierobežotas. Tas, ka jauns ārsts ir profesionāli zinošs un zinātkārs, ar iestrādēm pētniecībā un labām ķirurga rokām, diemžēl vēl negarantē, ka tik drīz un veiksmīgi tiks uz priekšu. Tāds apburtais loks.
Man patīk strādāt kopā ar jaunajiem, kuri mācās par ortopēdiem – īstenot kādu kopīgu projektu, aizbraukt uz konferenci. Esošo sistēmu tā neizmainīšu, tomēr, ja varu kādam dot iespēju kaut ko paveikt un pavilkt viņu līdzi, esmu priecīgs to darīt.
– Paša dēli ārsta profesiju neizvēlējās?
– Ne par ko. Vecāko, Mārtiņu, mūsu kaimiņš Tū jā – praktisks vīrs, labs amatnieks – reiz vasaras brīvlaikā paaicināja palīgos sienu mūrēt no tādiem šķeltiem akmeņiem. Puika tur pa pāris stundām dienā pastrādāja, nopelnīja kādu latu, līdz beigās pateica: man patīk celtniecība. Tehniskajā universitātē izmācījās par būvnieku, tagad ir kādas somu kompānijas pārstāvis Latvijā, darbojas savā projektētāju grupā.
Miķelis arī pabeidza bakalaurus elektro un bezvadu sakaru specialitātē, pieteicās studēt maģistrantūrā. Izsūtīja dokumentus vairākām Eiropas augstskolām un no Ālto universitātes Helsinkos saņēma rektora parakstītu vēstuli, ka uzņemts. Tā ir inovāciju augstskola tehnoloģiju, ekonomikas un dizaina jomā. Pēc pāris mācību gadiem viņu uzaicināja strādāt universitātes dizaina tehnoloģiju laboratorijā, kur jau bija darbojies maģistra studiju ietvaros. Redzēs, kā veiksies, bet tā ir viņa iespēja – paša nopelnīta.
Pie mums vēl cilvēku vienmēr un visur nemēra pēc viņa darba kvalitātes. Nereti objektīvu kritēriju vietā ir sarunāšana, ieteikumi, draugu attiecības.
– Vai jums, gadiem ilgi medicīnā strādājot, ir daudz draugu?
– Nav. Es nečupojos – ir darbs, kolēģi, ģimene, bet tuvu draugu, ar ko allaž tiktos – tikpat kā ne. Varbūt tas ir mans mīnuss, ka esmu tāds savrups. Dažs dzied korī, iet medībās, spēlē tenisu – kad lasu par citu hobijiem, brīnos: kā to var paspēt?!
– Bet pats tikai strādājat vien?
– Man patīk paceļot, kaut kur aizbraukt ar pilnu komfortu un bez rūpēm. Kādreiz aizeju uzspēlēt skvošu – šī spēle izkustina visu ķermeni, bet neviens tevi neaiztiek, vari sist bumbiņu pret sienu un būt pats ar sevi.
Visu ko esmu darījis – peldējis, krosu skrējis, izmēģināju kalnu slēpošanu. Kādreiz ilgus gadus spēlēju hokeju ārstu komandā, pat uz Kanādu aizbraucām! Komanda, savs loks – tas bija forši…
– Kāpēc tad pārtraucāt – vairs laika nepietika?
– Kad gadu skaits pieaug, vairs nejaudā izskriet līdzi jaunajiem. Tolaik bija uzstādījums nevis tāpat vien padzenāt ripu, bet spēlēt Latvijas otrajā līgā, piedalīties čempionātā – vajadzēja rezultātu. Ja iztaisi kļūdu, tevi nelaiž laukumā. Salsti aiz borta un gaidi, kad tiksi spēlēt, bet nākamajā dienā jāoperē… Sēdēt malā nav interesanti.
Bet dzīvei raibinājumu noteikti vajag!
Ir tāds teiciens, ka ar vienu dibenu uz pieciem krēsliem nevar sēdēt. Ja gribi darīt to un šo, ja pienākumu un aizraušanos par daudz, esi noguris, nespēj pietiekami koncentrēties. Tad arī gadās neveiksmes.
Un ir dienas, kad veicas ļoti labi, un citas, kad ne tik veiksmīgi.
– Pirms ņemat skalpeli, kalendārā vai zvaigznēs skatāties?
– Neskatos. Paļaujos uz savu sajūtu – tā jau nerodas tukšā vietā, pamatā ir gadiem krātā pieredze.
Toties man patīk pasapņot. Un bieži vien tie sapņi piepildās.
– Pastāstiet vienu, kurš piepildījies!
– Reiz jaunības dienās, kad biju kaut kur izsaukts ar sanitāro aviāciju, iznāca braukt arī volgā. Domāju: tādu gan kādreiz gribētu!… Bet kur nu es, dakteris, pie tik lepnas mašīnas tikšu.
Kad saņēmu dzīvokli tepat netālu no traumatoloģijas slimnīcas, meklēju garāžu – tēvs bija atdevis man savu moskviču, vajadzēja, kur to likt. Interesējos, vai tuvumā kādu nepārdod, bet nekā. Taču reiz, kad gāju ar bērniem pastaigāties, pretī nāca tāds vecītis ar sunīti: jā, šitais pārdod, prasi viņam. Vecais vīrs gatavojās pārcelties uz dzīvi pie dēla, tāpēc pārdeva garāžu kopā ar auto. Kur man tādam pirkumam nauda, bet viņš: nāc apskaties! Paskatījos, iznāca diezgan dārgi, bet aizņēmos naudu, uzrakstīju grafiku, kā atdot. Un tiku pie garāžas ar visu volgu!
Vēlāk to pārdevu kādam vīram no kaimiņmājas. Viņš mašīnu bija astoņus gadus noturējis dārzā un, kad sievai vajadzēja taisīt operāciju, teica – zabiraj svoju volgu obratno! Pussarūsējusi, bet dēls gribēja ar to kāzās vest līgavu. Trīs mēnešu laikā saremontējām, un pagājušogad augustā jaunais pāris tajā brauca.
Vai tas nav sapņa piepildījums? Lielākoties ir tā – ja stingri koncentrējies uz kaut ko, spēj arī to sasniegt.
