Aktrise Marija Bērziņa: “Dzīvei nav garantijas talona” 0
Nacionālā teātra aktrisei Marijai Bērziņai teātris ir gēnos, un sarunas vidū viņa it kā starp citu izmet, ka maģistrantūrā studē režiju. Pavasarī būs diplomdarba izrāde. Un aktrises teiktais viņas samtainajā balsī iegūst vēl kādu citu jēgu.
Dienas izrādē Trīne bija jāspēlē Marijai Bērziņai, vakarā – Ditai Lūriņai, kurai pēkšņi saslima bērns. Marijai nācās kāpt uz skatuves arī vakarā, tādēļ mūsu saruna pārcēlās uz laiku, kad skatītāji jau stāv rindā pie garderobes pēc mēteļiem. Toties granddāmu ģērbtuvē izjūtu pēcizrādes auru tumsnīgā vakarā, kad pie griestiem spoži laistās Bertas Rūmnieces krāšņā lustra, kura pabijusi gan muzejā, gan Ilzes Rudolfas mājās, un īpašo kristāliņu dēļ renovēta Amerikā. Šovasar restaurētajā, viscaur smalki pelēcīgajos toņos veidotajā grimētavā sienā iegravēti visu še kādreiz sēdējušo slaveno aktrišu vārdi. Marijai Bērziņai patlaban savs galdiņš ne ar vienu nav jādala. To viņai atdevusi teātra krustmāte Ilze Rudolfa.
Kurš kuru teātra radu rakstos izvēlas?
Uzrunā jaunie. Mana pirmā galvenā loma Nacionālajā teātrī bija Kerija. Vecumā viņu tēloja brīnišķīgā Astrīda Kairiša, ar kuru mums izveidojās lielisks kontakts. Kad bija pienācis laiks izvēlēties krustmāti, gribēju uzrunāt tieši viņu. Astrīda gandrīz vai apraudājās. Ko ne tā biju izdarījusi? Izrādās, Līga Zeļģe bija pasteigusies pirmā. Astrīda teica, tev obligāti jāļauj man kļūt par tavu teātra vecmāmiņu. Savukārt ar Ilzi Rudolfu man bija brīnišķīga sadarbība Edmunda Freiberga iestudētajā Čehova “Ivanovā”, kad tikko biju beigusi Kultūras akadēmiju. Tā nu esmu dubultbagāta. Man ir krustmāte Ilze Rudolfa un teātra vecmāmiņa Astrīda Kairiša.
Kā nokļuvāt granddāmu grimētavā?
Trupas vadītāja mani, pavisam vēl zaļu gurķi, nosēdināja pie leģendārā Veltas Līnes un Elzas Radziņas galdiņa. Pārbijos ārprātā. Velta Līne tajā laikā vēl bija šai saulē, un viņa noteica toni, kas kur sēdēs un kas ne.
Vienvakar noskatīja mani no galvas līdz kājām, ielīdu vai zemē, domāju, nebūs man te palikšana, sāku kravāt mantiņas, lai dotos pie jaunajām meitenēm uz augšstāvu, bija tāda nesaprotama situācija… Bet vienā brīdī Zane Jančevska, Ilze Rudolfa, Ināra Slucka un Dace Bonāte bija apspriedušās un sacīja, ka viņas tomēr vēlas, lai es palieku šajā ģērbtuvē.
Vai tas ļoti no svara?
Svarīgi būt pieņemtai. Tā kā ar darba kolēģiem aktieris pavada daudz vairāk laika nekā ar ģimeni, ir būtiski, lai atmosfēra grimētavā būtu veselīga. Bet gājis jau te visādi, arī skarbi.
Ar kuru no leģendārajām skatuves māksliniecēm jūs būtu vēlējusies dzīvē satikties?
Ar Mariju Leiko.
Viņas foto pie sienas arī teātra direktora Ojāra Rubeņa kabinetā, un jūs esat vārda māsas…
(Iesmejas.) Viņa bija brīnišķīga mēmo filmu aktrise, diemžēl traģiski beigusi savu dzīvi Krievijā, nošauta Staļina represiju laikā 1938. gadā. Mihaila Čehova skolniece, saskārusies ar lielajām, leģendārajām personībām, arī pati tāda būdama.
Viena no visstrīdīgākajām Nacionālā teātra izrādēm ir Kirila Serebreņņikova iestudētā “Tuvā pilsēta”, stāsts par otru krastu – mūsu intīmo pasauli. Teātris pats slavē kā mākslas faktu, bet ne viens vien skatītājs šausminās par aktrišu pazemošanu, kritiķi nav pat nominējuši “Spēlmaņu nakts” balvām. Kā vērtējat jūs?
Man ir liels prieks, ka Serebreņņikovs arī dāmām beidzot devis kādu iespēju. Kā zināms, viņa izrādēs lielākoties ir darbs vīriešiem.
Viņa pirmajā Nacionālajā teātrī iestudētajā izrādē “Mirušās dvēseles” arī dāmu lomās bija kungi.
Nupat ar “Tuvo pilsētu” bijām viesizrādēs Krievijā – Gogoļa centrā Maskavā un Sanktpēterburgā teātrī “Baltijskij dom”. Pēterburgā Ojārs Rubenis – kā jau tur neviena nepazīts – izrādes starpbrīdī izgāja paklausīties skatītāju hallē. Attieksme interesanta – tā luga ir par samaitāto rietumnieku problēmām, mūsu sievietes jau tādas nav… Vai liekulība nav saklausāma arī te? Man šķiet, ka mūsdienās ar kailumu vispār nevienu nevar šokēt. Jautājums ir par tēmas uztveri. Saskati tikai sekstūrismu, par ko pajokoja arī pats Kirils, vai uztver stāstu par skaudro vientulību mūsdienu tehnoloģizētajā pasaulē. Internets izdarījis milzum lielu “lāča pakalpojumu” kaut vai ar iespēju izveidot viltus identitāti.
Lugas autors Marius Ivaškevičs darbu radījis, balstoties uz patiesiem faktiem. Izlasījis nekrologu par dāmu, kas atrasta sarkano lukturu kvartālā ar redzamām seksuālas vardarbības un intravenozo narkotiku pēdām. Visi nosprieduši, ka palaistuve. Nepievērsuši īpašu uzmanību, līdz beidzot izrādījās, ka viņa ir ļoti turīga vīrieša sieva, priekšzīmīga trīs bērnu māte, kura dzīvo Malmē, bet nedēļas nogalēs brauc uz Kopenhāgenu piepildīt savus erotiskos sapņus. Jā, arī Krievijā dzirdējām aizcērtamies durvis, taču arī smieklu šaltis zāli pāršalca vairāk nekā mūsu pašu mājās.
Tā kā spēlējāt Gogoļa centrā Maskavā, nevaru nepavaicāt, kāda ir jūsu iekšējā sajūta sakarā ar visām peripetijām ap tā māksliniecisko vadītāju Kirilu Serebreņņikovu, kas patlaban tiek turēts apcietinājumā it kā par izšķērdēšanu?
Ja mēs viņu neatbalstītu, uz Maskavu nebrauktu. Viņš ir brīnišķīgs profesionālis, arī nupat nominēts ‘’Zelta maskai’’. Diemžēl kaimiņzemē mākslu atkal jauc ar politiku. Un man ir sajūta, ka Krievijā atgriežas 1937. gads…
Elmāra Seņkova režisētajā Blaumaņa “Trīnē” Dita Lūriņa vairāk spēlē tenku vāceli, tādu kā mūsdienu dzelteno presi, bet jūsu Trīne ir tik mīlestību alkstoša un tik ļoti gatava par to cīnīties.
Ilgi domāju, nu kāpēc Trīni neviens neprec? Līdz aptvēru, ka runa nav par izskatu, bet raksturu. Palīdzēja kolēģis Jānis Vimba, kurš noteica – kā tu nesaproti, Trīne taču ir vecis! Bet vīriešiem nepatīk, ja atņem elpu un telpu. Ir sievietes ar tādu dzelžainu tvērienu… Mana Trīne nepadosies, vienmēr ko izdomās, piģermiģeru taisītāja, ne jau ļauna, bet ar tādu mainīgi godīgu dabu kā jau divu kungu kalps, īsts pielāgošanās un iztapšanas iemiesojums.
Neesat greizsirdīga, ka par Trīni šogad “Spēlmaņu nakts” balvai nominēta kolēģe Dita Lūriņa?
Par Trīni neesmu tiesīga izteikties, bet mana nominācija kolēģei par Elzas lomu izrādē “Sieviete”, ko ļoti augstu vērtēju. Vienmēr priecājos, ja kolēģe ne tikai labi nospēlē, bet arī pārsteidz, jo tas mani iedvesmo. Taču pirms gadiem bija otrāda situācija. “Kerijas” režisore Gaļina Poļiščuka bija pilnīgi pārliecināta, ka pirmais sastāvs ir brīnišķīgs, bet viņai par lielu pārsteigumu balvām pēkšņi nominēja otro – mani un Mārci Maņjakovu. Redz, kā dzīve apgriežas.
Nupat Nacionālajā teātrī Vladislava Nastavševa iestudētajā izrādē “Trīs māsas. Refleksija” spēlē lielākā daļa “Asins kāzu” ansambļa, arī jūs. Ir aktieri, kuri ar šo režisoru saprotas no pusvārda, bet Dailē trīs skatuves mākslinieki atteicās ar viņu sadarboties. Kāda ir jūsu pieredze?
Nastavševs ir ļoti interesants, bet arī ļoti sarežģīts režisors. Viņā ir kā divas puses. Ir tumšais Vlads, kurš ārkārtīgi apšauba sevi, izmanto dažādus, reizēm neforšus līdzekļus, strādājot ar aktieriem… Bet, viņam apsēžoties pie klavierēm, paveras pilnīgi cita pasaule. Kad viņš nenobīstas no sevis vai nenoniecina savu ideju, ir ļoti labs rezultāts.
Kas tie par neforšiem paņēmieniem?
Vienu dienu režisors aktieri ceļ debesīs, otru – min zemē. Bet lomas veidošanas procesā aktieris ir pilnīgi atvēries, tik ļoti ievainojams. Taču šis nelāgais paņēmiens teātrī zināms jau sen. Un to izmanto arī citi režisori. Tā ir tāda aktiera neirolingvistiskā programmēšana. Bet aktieris ir ļoti atkarīga profesija. It īpaši tagad, šajā režisoru laikā. Diemžēl ir maz režisoru, kuri izvēlas ļoti skrupulozi strādāt ar aktieri, toties ir daudz inscenētāju, kuri uz skatuves “liek savu bildi” un aktieri viņiem ir teju kā marionetes.
Daudzi aktieri teikuši, ka visa skatuves mūža garumā viņi varējuši sev uzsist pa plecu reizes desmit. Viss pārējais – līdz galam neapmierinātība, sevis urdīšana. Kad pēdējoreiz uzsitāt sev pa plecu?
“Trīs māsās”. Man ir sajūta, ka intuitīvi esmu vecāko māsu pareizi uzbūvējusi. Mums ar režisoru klasiskais piegājiens – vecmeita, zilzeķe, skolotāja – likās neinteresants, un mēs Olgu mēģinājām parādīt nevis kā vecāko māsu, kurai pašai nekā nevajag un kura vienīgi rūpējas par citiem, bet kā cilvēku, kurš grib rūpēties par citiem, bet ar šo misiju netiek galā. Jo Olga ir tik nervoza, ka jebkura konfliktsituācija viņā izraisa “tremolo”, tas ir Olgas dominējošais tonis. Arī Čehovs šo darbu rakstīja kā komēdiju, bet, kad Staņislavska aktieri, pirmo reizi darbu lasot, to uztvēra kā traģēdiju, autors bija samulsis. Patiesība ir kaut kur pa vidu, un mana Olga ir traģikomiska. Par šo tēlu esmu saņēmusi daudz komplimentu.
Šajā izrādē Maskava, uz kuru tā vēlas tikt trīs māsas, ir nevis vieta, bet laiks, viņu jaunība. Vai jūs esat kādreiz domājusi par laiku, kurā gribētu dzīvot?
Būtu bijis skaisti redzēt 30. gadus pirms Lielās depresijas ar brodvejiskām un holivudiskām kaislībām, bet tikpat labi es būtu gribējusi padzīvot galmā kaut vai Francijā. Pabaudīt to mieru iepretim šodienas ārprāta tempam, ko tik ļoti precīzi dzejolī raksturojis Klāvs Elsbergs – jezga un izpriecas lētas, tāds nu ir mūsdienu dzīves nesimpātiskais vaigs.
Jūsu māte, aktrise un tulkotāja Lenvija Sīle jaunībā bija izcili skaista sieviete. Ko nozīmē būt skaistas mātes meitai?
Un piedevām vēl dullas mātes, ui… Varu pateikties viņiem abiem ar tēti, ka tiku radīta ļoti lielā mīlestībā. Protams, esmu ieguvusi gan labo, gan slikto, taču esmu pateicīga viņiem par temperamentu, ļoti labu izglītību, arī labu izskatu (pasmejas) un balsi, kas, protams, arī ir Dieva dota dāvana. Mamma bija ārkārtīgi, reizēm par daudz stingra, bet no otras puses, ja tā nebūtu, varbūt nemācētu to, ko šobrīd protu. Un tas, ka manu vārdu tik ilgi saistīja ar vecākiem, nav vis mana, bet sabiedrības uztveres stereotipu problēma.
Vairākas reizes ar Andri Bērziņu esat bijusi partnerībā uz skatuves.
O, jā, un mūsu abu pieredzē ir viena briesmīga anekdote, mūsu ģimenes kuriozs. Nacionālajā teātrī spēlējām Zigmara Liepiņa “Adatā”. Tēvs spēlēja lielo, ļauno suteneru, narkodīleri. Man izrādē bija jābūt ne tikai briesmoņa mīļotajai, bet arī jāgaida no viņa bērns. Ģimenes locekļiem spēlēt kopā patiesībā ir diezgan grūti. Tur vajag lielu toleranci. Un kur nu vēl attēlojot šādas attiecības. Režisoram Romānam Kaubrim lūdzāmies – nelieciet mūs vienā sastāvā! Bet viesis no Lietuvas neizpratnē: kāpēc ne? Abi esat spēcīgi aktieri, tiksiet galā… Jāteic godīgi, tēvam gāja mazliet grūtāk, brīžiem viņš pārvērtās koka dieviņā, bet kaut kā jau tai situācijai izrullējām cauri. Vispār tēvs ir nežēlīgs partneris. Ja jūt, ka kāds ir vājāks par viņu, ļoti elementāri kolēģi “nospēlēs” no skatuves.
Kā Džūlija Lamberte Streiča filmā “Teātris”, pēkšņi aplikusi košo lakatu, atstājot uztveres ēnā jauniņo aktrisīti, viņu teju iznīcināja.
Bet tēvs bija aizmirsis, ka darīšana pretspēlētājā ar savām paša asinīm. Vienreiz izrādē neveiksmīgi paņēma mani pie kakla, gandrīz vai aizžņaudza elpu. Iekodu viņam rokā tā pa īstam, viņš iebļāvās un aizlidoja divus metrus atpakaļ (smejas).
Ne viens vien raud, klausoties Andra Bērziņa dziedāto “Svētvakaru”. Jums arī kļuvušas miklas acis, vai arī profesionalitāte gūst virsroku?
“Svētvakars”… Otrā latviešu himna… Uz mani lielāku iespaidu atstājusi cita viņa dziedāta dziesma. Kad pēc deviņiem bez teātra pavadītiem gadiem tēvs 2000. gadu sākumā atgriezās uz skatuves, viņš tika uzaicināts piedalīties Teātra dienas koncertā Dailē, kur dziedāja “Mēmo dziesmu”. Tajā ir vārdi, ka visapkārt viss tik dzīvs un ziedošs, bet tu atkal esi bešā. Sēdēju zālē, riju asaras, tāpat kā viņš uz skatuves. Tajā brīdī sapratu, ko aktierim nozīmē ilgstoši dzīvot bez teātra. Tā man bija vissāpīgākā atziņa. Bet tagad laikmets diemžēl tāds, ka es to vairs neuztveru tik saasināti un tieši tāpēc patlaban apgūstu arī citu, režijas profesiju maģistrantūrā Kultūras akadēmijā, kaut nākotnē domāju par pedagoģiju. Jo man nav nekādu ilūziju, ka brīnišķīgais veiksmes rats, kurš šobrīd uzvedis augšpusē, pēc diviem trim gadiem nenonesīs apakšā. Vecākā paaudze ar šo kapitālisma situāciju netiek galā, mēs esam kaut kur pa vidu, jo esam piedzīvojuši gan veco, gan jauno un sākam mācīties sevi pārdot, bet jaunajai paaudzei ar to vispār nav problēmu, sper durvis ar kāju vaļā.
Viena no mūsu laika lielākajām nelaimēm ir tā, ka daudzās profesijās cilvēka liktenis ir atkarīgs nevis no viņa prasmēm, bet no citu subjektīvā viedokļa.
Tā ir. Bet dzīve nav prece ar garantijas laiku. Šai monētai ir divas puses. Runājot par teātri, joprojām dzīvojam medusmaizē, jo Austrumeiropa ir vienīgā, kur vēl joprojām eksistē repertuārteātris ar pastāvīgu aktieru trupu. Nekur pasaulē sen vairs tā nav. Izņemot Šekspīra “Gloube” teātri Londonā vai “Comedie Francaise” Parīzē. Rietmos pārsvarā darbojas projektu teātri. Jā, nedrošība, nepārtraukti jāiet uz kastingiem, jābūt labā formā, turpretim repertuārteātrī vari ieaijāties, nekas vairs nav jāpierāda…
Ko redzēsim pavasarī diplomdarba izrādē?
Lasu gan Ingmaru Bergmanu, Eiženu Jonesko, Džonu Apdaiku…
Operas soliste Marina Rebeka man reiz sacīja, ka profesijas dēļ savā dzīvē neko neesot upurējusi. Kā ir jums?
Esmu gan… Aktrise ir ārkārtīgi sarežģīta līdzcilvēkiem. Ja katru vakaru esi uz skatuves 800 cilvēku priekšā, iedomājieties, kādu vajag jaudu. Bet ja tādu pašu sparu mājās pavērš pret vienu cilvēku… Ar gadiem jau saproti, ka sevi jāsaudzē un sadzīvē tādu intensitāti ienest nedrīkst. Un vēl… Man ārprātīgi patīk ceļot, taču sezonas laikā nekur aizbraukt nevar. Bet vasaras atkal žēl. Esmu bijusi vienīgi Eiropā, taču pasaulē ir tik daudz zemju, kuras gribētu redzēt – Austrālija, Jaunzēlande, Dienvidamerika… Kādreiz domāju, varētu strādāt tūrisma ceļvežu veidošanā par cilvēku, kurš apgūst jaunas zemes, viesnīcas, iet uz restorāniem… Es pilnīgi mierīgi varētu to darīt!
Vai varat pavērt privātās dzīves lappuses?
Esmu kopā ar Oskaru (Nacionālā teātra galvenais gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. – V. K.).
Ja drīkst pajokot, kā aktrise, kura vienmēr ir starmešu gaismā uz skatuves, var ieraudzīt vīrieti, kurš lielākoties ir ēnā?
Jā, jā, īsts dienesta romāns (iesmejas). Ja man Oskars jāraksturo nopietni – ļoti daudz miera, liels talants, plats smaids un izcila humora izjūta.
Sešus gadus pēc kārtas žurkās esat iejutusies “Vienotības” līderes Solvitas Āboltiņas ādā. Vai arī dzīvē pievēršat uzmanību politiskajām norisēm?
Jā, esmu beigusi Franču liceju ar vēstures un politoloģijas ievirzi, biju pat iestājusies politologos. Mums visiem vairāk jādomā par Latvijas nākotni. Maz iedvesmojošu līderu. Kaut kā esam pieraduši, ka mums dara pāri, dara ar mums, ko grib… Ak mēs, mazie nabadziņi, – par ilgu esam aizsēdējušies šajā iesīkstējušajā domāšanā. Es gribētu cerēt un man pat ir tāda sajūta, ka nupat gaisā jaušams mazliet pirmsrevolucionārs noskaņojums. Cilvēkiem ir tiesības dzīvot un justies laimīgiem, nevis cīnīties par vairāk vai mazāk lielu labklājību.
Jums ir skaistas mājas Košragā, pašā Kurzemes augšmalā. Priecē tikai zālājs un ziemcieši, vai audzējat arī gurķus un tomātus?
Mājas atrodas Slīteres rezervātā, kur visam jāaug savā vaļā. Dārzam šovasar patiešām pateicām paldies, vairāk nevajag. Tēta mamma tur dzīvo cauru gadu, viņa visu mūžu bijusi ar rokām zemē, un viņas dārziņš palicis. Bet vienmēr augušas arī dilles, loki, gurķi, burkāni, salāti, baziliks… Pagājušajā vasarā nemaz nebija laika tam visam pievērsties, biju aizņemta ar stāšanos maģistrantūrā. Nu esmu pierunājusi savu mammu, ka mums nevienam nevajag pierādīt savas prasmes marinēt un konservēt. Maijā, kad jāsēj, teātra sezona vēl pilnā sparā, bet augustā, kad jānovāc raža, teātra sezona jau atsākas.
Marija Bērziņa
Aktrise
Dzimusi 1980. gada 23. septembrī aktrises un tulkotājas Lenvijas Sīles un aktiera Andra Bērziņa ģimenē
Nacionālā teātra aktrise kopš 2007. gada
2008. g. nominēta Gada aktrises titulam par Kerijas lomu izrādē “Kerija. Retrospekcija”.
2014. gadā nominēta Gada aktrises titulam par monoizrādi “Mollija saka: jā” un Šneidera jaunkundzes lomu izrādē “Kabarē”.
2015. gadā nominēta kā Gada aktrise otrā plāna lomā izrādē “Antigone”
