FOTO. Dzīvei laukos ir cita vērtība! Kā Aldersonu ģimene jau astoņus gadus dzīvo Rankas pagastā 6
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dokumentālā filma “Zemnieki” portretē sešas dažādas ģimenes, atspoguļojot pārmaiņas Latvijas laukos 21. gadsimtā. Filmas varoņi savu dzīvi vada viensētās – prom no pilsētas kņadas, un katram no viņiem šādai izvēlei ir savi iemesli. Kāds turpina ģimenes iesākto, cits vairs nevēlas strādāt birojā. Aldersoni smej, ka paši tā īsti joprojām nesaprot, kā nonākuši šajā filmā.
“Man piezvanīja un teica, ka Ivars Seleckis uzņems filmu un ka mūs kāds ieteicis kā piemērotus kandidātus. Pēc dažām dienām atbrauca pats Seleckis ar savu komandu, visu te apskatīja, un tā arī tas notika – sākām filmēt,” stāsta Kalvis.
Dzīve laukos rit mierīgāk un lēnāk nekā pilsētā – visam ir savs ritms, un Aldersoni ir pieraduši pie savas kārtības. Kā tad ir pēkšņi ielaist veselu filmēšanas grupu savā privātajā, klusajā pasaulē? Kalvis skaidro, ka viņam pašam ar to neesot bijis nekādu problēmu: “Man tas netraucēja, arī dēli visu uztvēra ar vēsu prātu. Linda gan ir emocionālāka, tāpēc, iespējams, viņai tas nenācās tik viegli un pašsaprotami. Meita Justīne, kurai drīz būs 18 gadi, visur piedalījās, iesaistījās, bet varēja just, ka viņa to uztver citādi. Viņa tomēr vērtē, kā uz to visu skatās vienaudži. Bet kopumā meita ar visu galā tika ļoti labi.”
Sapnis par laukiem
Aldersonu ģimene Rankas pagastā dzīvo jau astoņus gadus. “Birzuļi” ir Lindas vecvecāku īpašums, kurā Aldersoni parasti saimniekoja vien pa vasarām. Lai gan Kalvis iepriekš strādājis par grāmatvedi, pēc izglītības viņš ir agronoms, lauksaimnieks, un gluži likumsakarīgi, ka dzīves ceļš viņu aizveda uz laukiem, kur var pielietot skolā iegūtās zināšanas. Kalvis stāsta, ka meitai Justīnei reizēm ir jātiek galā ar skolasbiedriem, kuri tā kā pasmejas par to, ka Aldersonu mājvieta iekārtota bijušajā vistu kūtī: “Bet viņa lieliski māk apieties ar šiem izteicieniem – atbild, ka laktās guļam – jo kūts taču!”
Lai gan kopš filmas tapšanas laika īpašumā daudz kas ir mainījies un ticis uzlabots, Kalvis atzīst, ka viss tomēr neiet uz priekšu tik raiti, cik gribētos: “Nav jau tā laika… Vasarā ir lauku darbi. Mums ir vairāk nekā 30 hektāru liela zeme, un, lai gan tas nav ļoti daudz, tehnika saimniecībā ir tāda pusjaudīga, un ar diviem lemesīšiem uzart padsmit hektārus nav viegli. Beigu beigās saimniecības darbiem vairs īsti neatliek laika.”
Var noprast, ka dzīve laukos ir Kalvja sapnis, bet viņš tomēr pasmaida – par sapni to īsti nosaukt nevarot: “Mans sapnis ir vienistabas dzīvoklītis kādā mājā Vecrīgā, uz kādas šauras ieliņas. Kas attiecas uz šo zemi – laikā, kad iepazinos ar Lindu, nomira viņas vectēvs, un bija jāsāk domāt, kurš nu ko darīs un kurš te nāks saimniekot.” Zeme bija aizaugusi ar krūmiem, nebija īsti nekādas kārtības – lai viss neaizietu postā, Kalvis lēnām sāka ko darīt lietas labā: “Ar kaimiņa palīdzību uzarām zemi. Arī Lindas vecmamma brauca un zāģēja krūmus. Tā mēs te darbojāmies. Tad sāku uz Ranku doties reizi nedēļā, vēlāk cītīgi strādājām pa vasarām. Noīrējām vagoniņu un dzīvojām.” Linda atceras, ka dzīvot vagoniņā kļuvis par dārgu, tāpēc sadzīve bija jāpārceļ kur citur: “Dzīvojām augšā virs zosu kūts. Daļa zosu pusnakti krāca, otra puse skaļi runājās (bļaustījās), un suns gaudoja mēnesnīcā. Tā nu mums te gāja – interesanti.”
Prom no pilsētas
Linda pēc profesijas ir skolotāja, un vairāk ar lauku darbiem sākumā nodarbojās Kalvis. Viņš atceras, ka reiz izaudzējis milzīgu daudzumu ar burkāniem – kādas divas tonnas. Kur tos likt? “Lielvārdē iznāca parunāties ar vienu mums pazīstamu ģimeni, stāstīju par saviem burkāniem. Viņi tieši tolaik bija sākuši pelnīt naudu ar lauksaimniecisko ražošanu, sadarbojās ar “Slow Food Riga”, Mārtiņu Rītiņu. Aicināja mani līdzi uz tirdziņu – un ar to arī sāku iepazīt šo pasauli, sāku sadarboties ar tiem klientiem, kuri novērtē bioloģiskās saimniecības un atzīst “slow food” jeb “lēnās ēšanas” principu.” Linda piebilst, ka nav jau viss tik vienkārši – nu tik audzēsi un nu tik būs nauda: “Nevar nemaz tā rēķināt, ka man tagad izaugs trīs burkāni un es tos pārdošu katru par 8 centiem. Neizaugs! Tas pats ar sēnēm – gribēsi nodot un saņemt par to naudu – mežā pēkšņi nebūs nevienas sēnes. Vienu gadu mums izauga lieliski arbūzi, bet nākamajā gadā viss aizgāja lapās. Man tagad ir bail kaut ko plānot un uz kaut ko konkrētu cerēt. Lauksaimniecībā jārēķinās ar visādiem brīnumiem.”
Pārvākšanās uz Ranku notika diezgan pakāpeniski – Kalvis arvien vairāk laika pavadīja laukos, Linda ar bērniem biežāk uzturējās Lielvārdē. Reizēm lauku darbi ievilkās tik ilgi, ka nācās “Birzuļos” arī pārlaist nakti. Tā nu soli pa solītim lauki ņēma virsroku pār pilsētu.
Vēl viens iemesls, kādēļ ģimene lēma, ka “Birzuļi” vairs nebūs tikai vieta, kur dzīvot vasarās, – zagļu uzdarbošanās prombūtnes laikā: “Vasarā visu esi glīti sastrādājis, iekārtojis, bet tad, kad aizbrauc prom, ierodas lietuvēns un visu aiznes prom. Durvis ciet, bet iekšā vairs nekā nav. Katru gadu viss jāsāk no sākuma.” Ģimene arī atzīst, ka pirmā ziema bijusi visai grūta: “Tajā ziemā tikai sākām saprast, ka te viss nav uztaisīts tā, lai varētu pārziemot.” Kalvis mudīgi piebilst: “Nu es taču neesmu celtnieks, esmu grāmatvedis!” Vienā brīdī bijusi pat doma pārcelties uz dzīvokli Rankas pagasta centrā, bet tad atkal – katru dienu neizbraukāsi, un ja nu atkal viss darbs vējā, jo apciemos lietuvēns? Pirmā ziema tomēr tika pārlaista jaunajā mājvietā, un Linda atzīst, ka nu jau ir aizmirsies, cik grūts bija pats sākums: “Vairs pat neatceramies, kā skrējām uz tualeti ārā. Sākumā viss likās tik tālu no šīs vietas, bet nu visur varam izbraukāt, ja vajag. Sajūta ir pilnībā mainījusies, pie visa pierod.”
Sarežģītais sākuma posms
Pārvācoties uz laukiem, ģimenes parasti ir ļoti entuziastiskas – būs saimniecība, brīvība, nekādu priekšnieku, noteikumu. Tā sakot, sava pasaule. Linda stāsta, ka viņa, pārvācoties uz Ranku, aizgājusi no darba skolā un domājusi, ka nekad vairs neatgriezīsies, bet dzīve laukos nav nemaz tik rožaina: “Bija doma, ka audzēsim burkānus, trušus un papildus mums nevajadzēs neko! Iespējams, tieši tādēļ, ka gājām uz pilnu banku, sanāca aplauzties. Patiesībā dzīvojām tikai no Lauku atbalsta dienesta maksājumiem un kredītiem. Vajadzību bija tik daudz. Un iesācējiem tas ir liels “atklājums”, ka kaut kas var arī saplīst – piemēram, jālabo traktors. Kā lai to izdara? Pēkšņi saskaries ar realitāti un saproti, ka viss ir pilnīgi citādi, nekā iepriekš esi iztēlojies.” Ir jādomā, kā izdzīvot, kā rīkoties. Šobrīd Linda ir skolotāja palīgs Rankas skolā, un Kalvis darbojas pagasta pārvaldē. Viņš smejas, tas tādēļ, ka sanācis sasist sievas auto – tagad tas ir jāatstrādā.
Viena no filmas “Zemnieki” varonēm, Tonijas kundze, apgalvoja, ka jauni cilvēki nevēlas dzīvot laukos, jo ikdiena ārpus pilsētas viņus ierobežo, piesien konkrētai vietai. Kalvis saka, viņiem tādu problēmu nav. Vienīgās grūtības rada došanās uz Rīgu – jo tālu. Citādi dzīvei laukos nav nekādas vainas: “Lai aizietu uz Dailes teātri, mums būtu gandrīz vai jāīrē kāds viesu nams, jo vēlā vakarā divarpus stundas pavadīt ceļā negribas. Bet, ja ir vēlme socializēties – aizbrauc uz Smilteni un aizej uz krogu. Mēs, piemēram, bieži dodamies uz kino skatīties filmas. Kādreiz gribas apmeklēt arī kafejnīcu. Jā, protams, ceļā jāpavada tā pusstunda, un skaidrs, ka, dzīvojot Rīgas centrā, var vienkārši pāriet pāri ielai. Bet mēs varam aizbraukt, tas nesagādā nekādas problēmas.” Protams, ir tādas saimniecības, kurās saimniekiem jābūt klāt visu laiku, un tas, iespējams, tiešām liedz būt elastīgiem: “Ja ir jārūpējas, piemēram, par govīm, kaut kur aizbraukt ir sarežģītāk. Mums ir kaziņas, un ar tām dzīve ir vienkāršāka. Reizēm aizbraucam ciemos un paliekam tur pa nakti, atgriežamies tikai nākamajā dienā. Tā ka nav jau tik traki.”
Linda saka – viņasprāt, mūsdienās īsti vairs nevar atdalīt laukus no pilsētas un pilsētniekus pretstatīt lauciniekiem – viss ir atkarīgs no cilvēka paša: “Nav nozīmes, kur tu dzīvo – pasaule mainās. Nav tā, ka, dzīvojot laukos, tu esi lauķis un tevi nekas neinteresē. Tāpat daudzi domā, ka lauku skolas nekam neder – kas tad tur, tiem jau visiem atzīmes dāvina, viņi neko nedara. Tie, kas grib izsisties, tie var. Justīne šobrīd mācās Valmieras Valsts ģimnāzijā, puikas savukārt Rankas pamatskolā.”
Vērtības mainās
Linda agrāk mēdza uztraukties par to, ka saimniecībā viss nav perfekti – kaut kur kaut kas neizravēts, neliela nekārtība: “Kad brauca ciemos mani vecāki, viņi norādīja uz to, ka mums nav kārtīgi nopļauta zāle. Es sākumā satraucos, bet tad sapratu, ka nav visam jābūt perfektam. Man tam nav laika, pie šiem apjomiem un platības tas nemaz nav iespējams. Tad mums vajadzētu dzīvot Līvānu mājiņā un trīs vagas piemājas dārzā, kuras precīzi, skaisti izravēt nav grūti, tāpat arī ideāli nopļaut nelielo mauriņu. Nē, mums ir labi šādi. Tā ir mūsu dzīve un mūsu kārtība. Kas lieks, to nopļauj, kas mētājas, to savāc.”
Nu jau Aldersoni ir iedzīvojušies – pašā lauku dzīves sākumā laika bijis mazāk un darba vairāk, bet nu jau sanāk reizi pa reizei arī izrauties no ikdienas darbiem. Arī ģimenes finansiālā situācija ir uzlabojusies, taču viņi atzīst, ka tas nebūt nav galvenais – dzīvojot laukos, vērtības mainās: “Mums svarīgākas ir savstarpējās attiecības. Uztvere noteikti mainās – materiālās lietas vērtējam pilnīgi citādi, nekā dzīvojot pilsētā. Piemēram, galvenais, lai apģērbs, kuru valkājam, ir tīrs, nav saplīsis. Nav svarīgs zīmols vai kas cits. Ir lielāka brīvība – lauki cilvēku atraisa.” No visiem Aldersoniem Kalvim pārcelties uz laukiem gribējās visvairāk, bet Linda tikai kovida laikā sapratusi, cik patiesi burvīgi ir dzīvot ārpus pilsētas: “Man sākumā ne pārāk patika… Bija lietas, kuras nespēju pieņemt. Bet tad sākās kovida laiks un es sapratu, cik labi ir tas, ka mums nav miljons kaimiņu, ka esam savā burbulī prom no citiem. Es jutos ļoti labi. Bērniem, iespējams, ir citādākas sajūtas – viņiem varbūt gribējās sastapties arī ar kādu ārpus sava burbuļa.” Taču pamatā bērniem laukos patīkot. Nedaudz grūtāk ir vecākajai meitai Justīnei, kurai ir dažādas citas intereses.
Saimniecībā darbojas visa ģimene, visi cits citam palīdz un iesaistās, taču konkrēta pienākumu sadalījuma gan nav. Kalvis smejas: “Ko grib, to arī dara! Kurš grib ēst, tas uztaisa ēst. Ja kāds, kurš parasti baro trušus, ir piekusis, tad to pamana kāds cits un aiziet palīgā. Reizēm, protams, ir arī kliegšana un brēkšana, bet beigu beigās visi darbi ir padarīti. Tiekam galā. Arī ja gadās kādi kašķi, meklējam ceļu viens pie otra un salīgstam. Attiecības ģimenē tomēr ir vissvarīgākais.”
Uzziņa
Filma “Zemnieki”
Režisors – Ivars Seleckis
Dokumentālā filma par 21. gadsimta zemniekiem Latvijā
Filmā piedalās sešas ģimenes, ir seši stāsti: par Aldersoniem, Bartkevičiem, Grāpjiem, Kaupužiem, Krivtežiem un Rehtšpreheriem.
“Zemnieki” pirmizrādi piedzīvoja 4. oktobrī
Filma iekļauta Amsterdamas festivāla programmā “Meistari”
