Anda Līce: Dzīve vulkānu pasaulē 1
Es skatos satriecošus dokumentālos kadrus par vulkāniem – skaistums mijas ar šausmām, cilvēka nevarība dabas spēka priekšā ar neticamu drosmi, kas paaudžu paaudzēm ļauj dzīvot šim spēkam blakus, celt mājas un uz vulkāniskajiem pelniem stādīt dārzus un audzēt maizi. Islande un daudzas valstis atrodas no kara darbības it kā drošā zonā, toties zem tām vārda tiešā nozīmē vārās lava. Kā viņi spēj mierīgi naktīs gulēt, es domāju. Bet kā tad to spējam mēs, ja mums tepat blakus, dažu simtu kilometru attālumā Krievija regulāri rīko militārās mācības un mēs no vēstures zinām, ar ko tas kādā brīdī var beigties? Arī Latvija dzīvo blakus vulkānam. Ir grūti izprast to cilvēku domu gājienu, kas sevi šeit uzskata par diskriminētiem, atbalsta kaimiņvalsts agresiju Ukrainā un cer uz pievienošanos Krievijai un atbrīvošanu. Jautājums, no kā – no drošības, no izteikšanās brīvības, no tā, kas viņiem tagad pieder? Neviens cilvēks pie pilna prāta nevar ilgoties pēc savas dzīves izpostīšanas.
Katrai valstij ir savi vulkāni gan blakus, gan iekšienē – tautas apziņā. Un, ja tos prasmīgi darbina, kā tas notika Hitlera Vācijā, Staļina Padomju Savienībā un tagad notiek arī Krievijā, neapmierināto enerģija kāpj augšup un laužas uz āru. Jautājums tikai, uz kuru pusi to pavērš. Krievijas cerība ir zinātniskajās un citu intelektuāļu aprindās notiekošie protesti pret tautas stulbināšanu un atdzimstošo totalitārismu. Es ar patiesu cieņu klausos tos Krievijas cilvēkus, kuri uzdrošinās teikt patiesību par norisēm savā valstī. Latvijas plašsaziņas līdzekļiem būtu daudz biežāk jādod vārds tieši viņiem, lai viņi kliedē mūsmāju krievu mītus par viņu etnisko dzimteni, no kuras daudzi šodien bēg projām, arī uz Latviju.
Lielos vulkānus zina visa pasaule, taču mums visapkārt paceļas arī mazie gan apklusušie, gan darbīgie vulkāniņi, kuru izvirdumus ir diezgan grūti paredzēt. Cilvēki meklē veidus, kā no izvirdumiem pasargāties. Ne vienmēr iespējams no nedrošās vietas pārcelties uz dzīvi tālāk. Ģimenē vārds “tālāk” nozīmē šķiršanos, darbavietā – darba uzteikšanu vai, ja vien iespējams, nemiera cēlāja pārcelšanu uz citu vietu. Ja runa, piemēram, ir par Saeimu, tad labākais veids, kā atbrīvoties no valsts ārdītājiem, ir vēlēšanas. Taču pirms tam ir jātiek galā ar savā apziņā gruzdošo – jābeidz vulkānu barot, piemetot dažādu kurināmo – aizvainojumu, aplamu pašnovērtējumu un paštaisnumu. No tā visa kaut ko katrs var atrast arī sevī. Ir jāmācās kļūt drosmīgam to ieraudzīt un pazīt, jo lielās uzvaras nav iespējamas bez mazajām.
