Dzīvē vajadzīgs mērķis 0
Trīs gadi – trīs psiholoģiskās spriedzes romāni un vēl seriāls, kas uzņemts pēc pirmās grāmatas motīviem – tāds ir LELDES KOVAĻOVAS paveiktā īss kopsavilkums. Nupat pie lasītājiem nonākusi viņas trešā grāmata – romāns “Šoseja”. Ar rakstnieci sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste LINDA KUSIŅA-ŠULCE.
Lelde Kovaļova latviešu rakstniecībā ienāca strauji un drosmīgi – ar apjomīgu debijas romānu ļoti sarežģītajā spriedzes romānu žanrā. “Bezvēsts pazudušo” sižets vērpjas starp vairākām valstīm, apverot plašu tēlu galeriju un atklājot cilvēka dabas tumšākos nostūrus.
Ļoti ātri tapa arī nākamais romāns, “Svešinieki”, atkal spriedzes romāna žanrā, tad seriāla formu ieguva pirmā grāmata, un nu jau tūlīt iznāks arī trešais romāns, atkal psiholoģiskās spriedzes / trillera žanrā.
Pati Lelde teic, ka pagaidām nespēj iedomāties sevi mainām žanrus, jo šis šķiet visinteresantākais, taču tas arī uzliek nosacījumus sarunai – par jauno romānu nedrīkst atklāt gandrīz neko, lai neizpaustu pārāk daudz un nezustu atklājuma prieks.
Tas, ko par “Šoseju” drīkst atklāt, – jaunā romāna centrā ir 32 gadus veca sieviete, Laura, gandrīz pašas Leldes vienaudze. Viņai ir ideāla ģimene – vīrs Agris, atbalstoši vecāki, māsa Paula, ar kuru attiecības gan ik pa brīdim samežģās, bet kura Laurai tomēr svarīga. Viņiem ar Agri ir suns – smilškrāsas labradoras retrīvers Dodžers.
Kādu dienu pēc vakariņām, uz kurām ieradusies arī Paula ar savu jauno sirdsāķīti, Agris pavēlā vakarā izved ārā Dodžeru – un neatgriežas. Laura satraukusies izmet līkumu mājas tuvumā – vakars ir vējains, līst lietus, viņa pārliecināta, ka Agris neietu tālu – tomēr no abiem nav ne vēsts.
Savukārt, kad jaunā sieviete nākamajā dienā dodas uz policiju, lai lūgtu sākt Agra meklēšanu, policists viņai atbild, ka nekāda Agra vispār nav. Arī vecāki un Paula apgalvo, ka nekādu Agri nepazīst, un arī suņa Laurai nav…
Tā kā neko vairāk par romānu stāstīt nedrīkst, ar Leldi Kovaļovu runājām par visu citu.
– Man šķiet, tu esi tāds diezgan reti sastopams cilvēku tips, kas ne tikai visu laiku dara kaut ko jaunu, bet arī ļoti pozitīvi uztver ieteikumus un labojumus.
Jā, un es tev pateikšu, ar ko tas saistīts – ar pieredzi kino industrijā. Kino, neatkarīgi no tā, kas tu projektā esi, darbojas komanda, kas sastāv vismaz no 20-30 cilvēkiem. Producents un režisors, kas esam mēs ar vīru, protams, ir galvenie cilvēki projektā, bet uzņemt kino bez komandas darba nav iespējams, katra pozīcija tur spēlē lielu lomu. Piemēram, uzņemot “Bezvēsts pazudušās”, komandā bija 30 dalībnieki, un katram no tiem bija svarīga loma.
Rakstniekam tas ir citādi, jo tur ir tikai individuāls autors, kurš raksta, bet tajā pašā laikā es ticu, ka ir cilvēki, kas var ieteikt kaut ko ļoti labu – redaktori, arī korektori, fokusgrupas lasītāji. Un es esmu ļoti, ļoti atvērta pret cilvēkiem, kas strādā nozarē, kam ir pieredze, zināšanas. Runājot par kritiku internetā, īpaši anonīmu, tādu, kas vērsta pret personību, nevis darbu, tad man tā ir diezgan vienaldzīga, bet, ja runa ir par tiekšanos uz labu rezultātu, tad mani viennozīmīgi interesē ieteikumi.
– Tajā pašā laikā ir punkti, kur tu saki – nē, to mainīt nedrīkst!
Jā, to, kas saistās ar sižetu. Man sižets ir ļoti būtisks. Ja jūtu pieskaršanos sižeta līnijai, kas man bijusi rūpīgi pārdomāta un tēlam svarīga, tad to man grūti pieņemt, kaut gan arī tur viss atkarīgsno dažādiem apstākļiem.
Vlads seriālam rakstīja visu scenāriju, es nerakstīju nevienu frāzi, un protams, scenārijam bija jāatšķiras no grāmatas, tādēļ ka seriālam bija lielāks apjoms, astoņas sērijas.
Viņš ar mani visu ļoti detalizēti apsprieda, un man viņa idejas tik ļoti patika, ka es labprāt piekritu, taču bija atsevišķas lietas, piemēram, kā Mārtiņa Kalitas atveidotais varonis krīt uz ceļiem mežā pie mirušās sievas – šī epizode man bija ļoti svarīgi, jo es tieši tā rakstot biju to iztēlojusies. Man ir grūti pieņemt sižeta maiņu, bet, kas attiecas uz darba uzlabošanu, esmu ļoti atvērta ieteikumiem.
Atceros tavu sapni par starptautisku projektu. Vai domā, ka “Bezvēsts pazudušās” varētu iziet ārpus Latvijas?
Mums ir ļoti interesants stāsts, – pirmo sezonu jau noskatījis ārzemju aģents, kurš to piedāvās lielai ārzemju straumēšanas platformai. Vēl neesam saņēmuši atbildi, bet lepojamies, ka ir jau tiktāl tikts. Ka tur, Amerikā, ļoti lielā platformā, kāds skatās latviešu seriālu. Tas man ir milzīgs pagodinājums.
Pati sev biju noteikusi mērķi, ka piecu gadu laikā jāaiziet līdz pasaules kino – tas šķita pārlieku dzelžains, pārlieku sapņains termiņš, bet, tā kā interese parādījusies jau pēc pirmā gada, man vēl paliek četru gadu rezerve (smejas).
Tas nozīmē, ka jāsapņo lieli sapņi?
Es teiktu – jāsapņo ļoti lieli, pārgalvīgi sapņi, bet uz tiem jāvirzās maziem, bet drosmīgiem solīšiem. Kāpēc lieli un pārgalvīgi? Jo nekas slikts nenotiks, ja sapņosi lielus sapņus, sliktākajā gadījumā kāds par tevi vienkārši pasmiesies.
Bet mana pieredze rāda – kad es sapņoju pārgalvīgus sapņus, teiksim, par starptautiska kino projekta veidošanu, mēs sākām strādāt ar “Tet”, kas ir brīnišķīga liela Latvijas kompānija, patlaban saņemam piedāvājumus arī no citiem kanāliem. Tādēļ vienmēr jāsapņo lieli sapņi, bet galvenais mērķis ir īstenot kvalitatīvu, pašam un skatītājiem aizraujošu projektu.
Man ir liels prieks par vēstulēm, ko saņemu no skatītājiem, to ir simtiem, tik patīkami, ka skatītāji novērtēja mūsu ieguldīto darbu jau pēc pirmās sezonas.
Bet, ja sapņi piepildās ātrāk nekā cerēts, ko sapņot tālāk?
Man šķiet, dzīvē visu laiku jābūt kādam mērķim. Es nevaru virzīties uz priekšu, ja nav mērķa. Protams, arī man ir dienas, kad nolaižas rokas – es smejoties tās saucu par slikto matu dienu – tā ir diena, kad viss iet šķībi greizi, viss krīt no rokām ārā, un tad man sākas pārdomu mirkļi, vai nevajadzētu koncentrēties tikai uz vienu lietu, nevis taisīt kino, rakstīt, tad vēl veidot Iedvesmas plānotāju… Tad man ir ļoti slikts garastāvoklis.
Tomēr esmu ievērojusi, ka sliktā garastāvoklī nevaru būt ilgāk kā dienu, augstākais – divas, tad tomēr ceļos, sakārtoju savu kroni (garšīgi smejas), pielaboju spārnus un dodos tālāk. Ir mirkļi, kad domāju, ka negribu vairs nodarboties ar kino producēšanu. Jo tā ir ļoti smaga profesija, kas prasa milzīgu atbildību, bet, atceroties, cik daudzus talantīgus cilvēkus tā varu atbalstīt, tas mani uzreiz motivē.
Ja es Latvijā apkārt redzētu daudz talantīgu producentu, kas tiektos veidot kvalitatīvus seriālus, tad varbūt nebūtu tādas mērķtiecības, bet pagaidām, kamēr redzu, ka mums nav daudz tādu profesionāļu, kas būtu gatavi piedāvāt interesantus, aizraujošus, mūsdienīgus sižetus, ne tikai vēsturiskus, patriotiskus stāstus, to daru. Jo man ir ļoti daudz ideju, un, kamēr vēl ir enerģija, gribu to darīt.
