“Dzīvē trakāk nekā seriālā.” Saruna ar aktrisi Regīnu Devīti 11
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms pieciem gadiem TV3 seriālam “Ugunsgrēks” – LTV seriāla “Neprāta cena” turpinājumam – pieliktais punkts tomēr izrādījies tikai daudzpunkte. Un šovakar, 10. oktobrī, plaformā “Go3” “Ugunsgrēkam” piedzīvosim “Atgriešanos”.
Un, protams, seriāls nav iedomājams bez Aivara viesnīcā visu dzirdošās istabenes Zentas, kuras ādā atkal iejutīsies Valmieras teātrī 44 gadus aizvadījusī Regīna Devīte.
Tā kā ik vakaru ciemojaties skatītāju mājās, gribas jautāt kā labai paziņai – kā jums, Regīna, klājies šos piecus gadus?
R. Devīte: Pieci gadi ir tik ilgs laiks, ka nemaz nevar atcerēties… Bet vispār – visnotaļ labi. Protams, šo piecu gadu laikā jau biju atvadījusies no Zentas tēla. Ne tāpēc, ka nepatiktu, bet Zenta bija tā pielipusi, ka daļai režisoru varbūt tiešām nevajag tādu cilvēku, kas visiem asociējas ar šo komisko sievišķi.
Pa vidu bija arī seriāls “Divi vienā”, kur es spēlēju Astrīdu, nogriezu poniju un pārkrāsoju matus, beidzot tiku vaļā no savas rudās galvas. Bet “Divi vienā” ļoti ātri beidzās. Teātrī bija darbs un būs vienmēr, jo pēc štatu saraksta esmu režisora palīdze.
Kā Valmieras teātrī sāku strādāt 1978. gada janvārī, tā režisora asistentes statusā esmu darījusi visu ko, bet teātrī režisoriem nav nekāda pienākuma dot man darbu kā aktrisei. Tāpēc katru lomu, kas man tikusi, uztveru ar milzīgu pateicību.
Man īstenībā nepienākas neviena loma, neviena!
Bet man to bijis ļoti daudz… Un es tās visas uzlūkoju kā režisoru dāvanas. Jeb liktens dāvanas. Pēkšņi izmaiņas lomu sadalē, kaut kas notiek pēc tam, kad luga jau iestudēta, un es, pie izrādes būdama, zinu visu, kam tur jābūt, un pēkšņi vajag dublantu… nu kurš? Protams, Regīna… Neesmu skaitījusi, bet vai visas vairāk nekā četrdesmit manas lomas, šīs liktens dāvanas, man tikušas tieši tā.
Lielākā pēdējā laika dāvana tad jau ir Oskara mamma Mārtiņa Eihes iestudētajā “Kalendārs mani sauc” – pēc Andra Kalnozola pirmā un LALIGABA apbalvotā tāda paša nosaukuma romāna motīviem.
Tā ir režisora Mārtiņa Eihes dāvana. Iestudējums jau atnesis “Spēlmaņu nakts” nomināciju, ar kuru apsveicu gan izrādes veidotājus, savus kolēģus, gan Valmieras teātri. Ar prieku gaidām “Spēlmaņu nakti”, jo pēc ilgākiem gadiem mums ir ļoti, ļoti daudz nomināciju, veselas astoņpadsmit.
“Pieklusums” nomināciju ziņā vienu laiku bija ne jau tāpēc, ka mēs būtu slikti, bet tāpēc, ka citi bija labāki. Vienmēr saku – nav jau mērinstrumenta, ko pielikt aktiera, režisora un visu pārējo darbam teātrī. Vienkārši tā sagadās, ka citi labāki.
Mārtiņa Eihes iestudējums ar viesizrādi Rīgā būs 8. novembrī Dailes teātrī…
Man ļoti mīļš ir režisors Mārtiņš Eihe, diez vai pats to maz zina. Viņš nedomā tikai par dramaturģiju, par lugām, bet kā režisoru viņu ļoti saista notikumi Latvijā šajā brīdī. Un kopā ar savu sievu (Kristu Burāni. – V. K.) Mārtiņš ārkārtīgi interesējas par to, kas notiek pasaulē, teātra mākslā, viņš mums un skatītājiem kādreiz rīkoja pat kinolektorijus.
Man kādreiz ir grūtības strādāt ar jauniem režisoriem, jo reizēm šķiet – tā nu nedara, ir citādi…
Tā mana milzīgā pieredze urda un kādreiz traucē, un tad es domāju, nu ko tas jaunais tur ņemas… Bet, kaut Mārtiņš strādā pavisam citādāk nekā vecākās paaudzes režisori, es viņam pilnīgi ticu un mācos pakļauties arī tam, ko varbūt neuzskatu par pareizu. Un tā ir ļoti nozīmīga lietiņa.
Bet, runājot par Oskara mammu, Mārtiņš manai varonei nav devis ne milzīgu skatuves laiku, ne amplitūdu, kur izspēlēties. Ļoti statiski uzdevumi, bet ar lielu iekšēju enerģiju. Mārtiņš sacīja – nespēlē tu man neko… Bet tas jau nenozīmē, ka varu nedarīt neko. Un tas ir sarežģīti.
Katrā ziņā Oskara mamma ir sieviete, kura ļoti rūpējas par savu dēlu un kurai ir vainas apziņa, kāda būtu jebkurai mātei situācijā, kad viņas dēls ir tieši tāds, kāds ir Oskars, ar problēmām un sarežģījumiem.
Jūsu Zenta seriālā arī vai katra vārda galā atsaucas uz “saviem bārenīšiem”.
Tas cits stāsts. “Ugunsgrēkam” sākoties, vienai televīzijas darbiniecei bija maziņš puisītis, kas spēlēja manas Zentas dēlēnu Jurīti. Tagad skatītāji redzēs, kā Zentai klājas, kad Jurītis izaudzis. Savu seriāla varoni mīlu, kaut mēģinu atveidot ar vieglu pašironiju – pašai par sevi, par Zentu. Viņa pačīkst, pačīkst un tad cīnās. Dara, tikai pēc tam domā.
Protams, neizvēlas adekvātus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai. Zenta ir mazliet neprātīga. Īpaši tas atklāsies jaunajā sezonā “Atgriešanās”. Esmu ļoti pateicīga Intai Gorodeckai, jo viņa Zentai atvēlējusi tik daudz, ka jau biju nobažījusies, vai spēšu visu izdarīt. Notikumi ļoti blīvi, un, skatoties uz Zentu, liekas – nu ja, gadi iet, sieviete palikusi vecāka, jūt, pēdējais vilciens tuvojas stacijai. Nu, varbūt ne gluži pēdējai, bet… Taču Zenta noteikti tā nedomā, varbūt vienīgi zemapziņā. Un tad viņa par visu vari vēl mēģina kaut ko dzīvē nokārtot, kaut ko sasniegt, kaut ko izdarīt no tā, ko vēlas. Un vēlas jau viņa daudz. Par ko ne! Zentai vienmēr liekas, ka viņai pienākas, ka viņa var visu. Un kāpēc cilvēki par viņu smejas? Varbūt tāpēc, ka acīmredzama ir tā lielā atšķirība starp realitāti, īstenību un to, kā pati sevi redz.
Vai ikdienā arī izjutāt to, ka spēlējat Zentu?
Protams! Daudzi atskatās, bērni sajūsmā, ieraugot kādu, kas tikko izkāpis no televizora. Nāk klāt uz ielas, lūdz selfijus, grib ieslīgt pat garākās sarunās. Neatsaku, ja nu vienīgi steidzos vai slikts garastāvoklis. Kā Inta teic, jau vairākas paaudzes izaugušas ar “Ugunsgrēku”. Nezinu, kas bērnus piesaista “Ugunsgrēkā”, kas īsti nav mazajiem, bet viņi to skatās.
Kas jums spēj sabojāt garastāvokli?
Vai Dieviņ’, ļaujies tikai! Sīkumi, kādreiz slikts vārds, ko cilvēks varbūt ļauni nemaz nav domājis, bet es tā esmu sapratusi. Noskaņojumu sagandē notikumi pasaulē. Kopš 24. februāra man ir saindēts viss pavasaris un visa vasara, katram priekam bijusi vērmele klāt.
Šodien pirms šīs sarunas gāju uz Nacionālo mākslas muzeju prieku meklēt. Un dabūju arī. Apskatījos Birutas Baumanes izstādi, Leas Davidovas-Medenes darbus, tad pie muzeja ārā pamanīju meiteni līgavas kleitā un puisi gaiši zilā uzvalkā. Varbūt kāda reklāma? Pavaicāju pārim – vai tas ir pa īstam? Jā, Mākslas muzejs viņiem ļoti patīkot, tādēļ nolēmuši tur sarīkot savu kāzu fotosesiju. Nu vai tas nav prieks? Redzēt jaunu pāri, kas kāzu bildes izvēlējušies veidot pie Nacionālā muzeja tādēļ, ka viņi tur iet un viņiem tur ļoti patīk.
Bet atgriezīsimies pie seriāla.
Jaunais seriāls “Atgriešanās” filmēts īstā pilī Bīriņos, nevis vairs dekorācijā. Skatītāji satiksies gandrīz ar visiem iemīļotajiem varoņiem – gan Vadimu, gan Helēnu, gan Silviju, gan Leonu, protams, Zentu un Mildiņu – un parādīsies arī jauni tēli. Seriāls tagad būs ārkārtīgi dinamisks. Lai nu tauta vērtē, skatās un nemētā ar akmeņiem.
Viena sabiedrības daļa priecājas, bet citi smīkņā.
Kultūras raidījumos un kultūras izdevumos par “Ugunsgrēku” daudz nerunā, jo tas pie lielās kultūras neskaitās. Bet – domāju, tas nav taisnīgi.
Saraudināt cilvēkus mēs, mākslinieki, protam, bet dot atslodzi, prieku ir daudz grūtāk.
Tas ir vēl sarežģītāk nekā radīt nopietnu darbu, kura pamatā ir kārtīgs romāns un milzīgi notikumi, kam visi dzīvo līdzi.
Ja tev ir gatavs scenārijs ar šodienas vai reālu vēsturisku notikumu atspoguļojumu, tad… kas tam pretī ir seriāls? Vienkārši izklaide, par kuru vēl saka – dzīvē tā nenotiek. Bet dzīvē notiek vēl trakāk nekā seriālā.
Ja uzņemtu filmā, neviens neticētu! Noteikti ir interesanti identificēties ar kādu no seriāla varoņiem, jo viņi visi ir cilvēcīgi, ar savām cilvēciskām kaislībām un vājībām. Un tur ir viss – mīlestība, mantkārība, blēdības, nodevība.
Tiem, kas ļoti dala, kas ir un kas nav kultūra, kas ir un kas nav māksla, vajadzētu padomāt par to, ka nevar katru vakaru skatīties Šekspīru vai Dostojevski, un cik daudz tagad ir cilvēku, kuri, būsim godīgi, vairs nevar atļauties pirkt teātra biļetes, cik daudzi dzīvo tālu no Rīgas, Liepājas vai Valmieras.
Man simpatizē, ka Inta (Gorodecka) šajā seriālā devusi darbu tik daudziem aktieriem, veciem un jauniem. Ir tādi, kas “Ugunsgrēkā” nospēlējuši savu pēdējo lomu aktiera mūžā, un ir tādi, kas pirmo.
Skatītāji te tiekas ar saviem iemīļotajiem skatuves māksliniekiem Uldi Dumpi un Ilzi Vazdiku, Ģirtu Ķesteri un Zani Daudziņu un vēl daudziem citiem. Kad satiec mājās aktierus, ko esi mīlējis citās lomās teātrī un kinofilmās, tā ir īpaša sajūta.
Pašas vecākās paaudzes cilvēki, kuri vairs fiziski nevar aiziet uz teātri, seriālā ieraugot, piemēram, Uldi Dumpi, jūtas laimīgi. Vismaz es tā domāju.
Pati ar milzīgu prieku esmu iepazinusies ar skatuves māksliniekiem no citiem teātriem, tagad, piemēram, esmu atklājusi jauno, burvīgo kolēģi Jurģi Spulenieku, kas seriālā “Atgriešanās” būs jaunais viesnīcas pārvaldnieks, ko savā vietā ir atstājis uz Londonu aizbraukušais viesnīcas īpašnieks Aivars Pētersons, ko spēlēja un arī jaunajā sezonā spēlēs Uldis Dumpis.
Vai jums ļauj seriālā pateikt kādu frāzi arī no sevis?
Pašā pirmajā sērijā, ko šovakar (10. oktobrī) rādīs, es paņemu no Mildas naudiņu, lai samaksātu par taksometru, jo pašai nav. Bet, izkāpjot no mašīnas, paziņoju šoferim – atlikumu nevajag! Šo divu vārdu frāzīti Zentas mutē ieliku es, jo izdomāju, ka tas nu īsti piedien tādai sievietei kā mana varone – paņemt no otra naudu taksim, bet šoferim lepni pateikt, ka neko nevajag atpakaļ. Taču Zentai tas nieks.
Nav noslēpums, ka sākumā jums bijis tā kā mazliet pat kauns no Zentas izdarībām… Bet – kā šķiet tagad, varbūt ko derētu arī pārņemt?
… Nu, (pasmaida) mazliet to Zentas trakumu vajadzētu varbūt. Kādreiz ļoti pārdzīvoju, vai es “to” varu, vai man “tas” pienākas, vai drīkstu. Zenta tā nedomā. Uzdrīkstas, un cauri!
