Dzīve tīrrakstā. Ojāram Vācietim – 80 3
Ir cilvēki – bākas. Viņi vienkārši ir. Ir un izstaro gaismu. Rāda virzienu. Rada drošības sajūtu. Ikreiz, kad kāds no viņiem pārceļas pāri laika jūrai mūžībā, mēs klusībā saskatāmies: kā dzīvosim tālāk? Tā bija, kad aizgāja Ojārs, vēlāk Vizma un Māris, tad vienā pavasarī – Ludmila, nākamajā Imants, pēc tam arī otrs Imants.
Taču cilvēkiem bākām piemīt vēl kāda īpašība: viņiem aizejot, gaisma nepazūd. Viņu manuskripti deg – deg mūsu sirdīs un asinsritē.
Pirms dažām dienām kārtoju Ojāra dzejas burtnīcas. Jau kuro reizi apbrīnā un bijībā, un neizteicamā klusā priekā uzlūkoju viņa rokrakstus. Pirmo gadu burtnīcās vēl var atrast dažus svītrojumus, pēdējo gadu manuskriptos – neviena labojuma. Neviena paša. Viss uzreiz tīrrakstā.
Ludmila reiz atcerējās epizodi: Rīts. 9.20. Kaut ko daru virtuvē. Ieskrien Ojārs, acis tādas, it kā suņu ķērāji dzītos viņam pakaļ. – Es uzrakstīju piecus dzejoļus. Tad pats nobijos un aizmuku no galda. – Piecus dzejoļus pa stundu? – Drusku vairāk. Teiksim, stundu un piecas minūtes. Tomēr galva reibst.
Ojārs par savu dzejas pierakstu reiz teica: tas iznāk tik dabiski, ka es ar loģiku negribu neko labot. Es to daru, kā nātre aug.
Un tad ir tā, it kā cauri laikam mūžība ielūkotos mums acīs. Ojāra burtnīcas esmu nodēvējusi par viņa komandējuma pārskatiem. Tās nav sacerētas, izdomātas, izfantazētas. Tā ir viņa dzīves dokumentācija, sirds dzīves dokumentācija, kas atklāj mums kādu gluži vienkāršu patiesību: dzīvi nevar patīt atpakaļ, pārfilmēt, salikt no jauna, pārrakstīt, pārradīt. Notiek tiešraide, un viss, ko mēs te esam darījuši, runājuši un domājuši, uz mūžu mūžiem būs un paliks tas, ko mēs te esam darījuši, runājuši un domājuši. Melnrakstam papīrs netiek izsniegts.
Eseja nolasīta šā gada 29. aprīlī Ojāra Vācieša muzejā izstādes “Dzejas dižkoki” atklāšanā
OJĀRS VĀCIETIS
Veca karte
Man jāskatās tai laikā,
kad manis vēl nebija,
caur bieziem krūmiem jālaužas,
kur šodien asfalti,
un upes jāpārpeld,
kas sen jau zudušas.
Dzīvs nedrīkst nezināt
pats savu
dzīvošanas ātrumu.
Man steigas izģērētai ādai
jāatdabū jutība,
man trokšņu kontuzētai ausij
jāatdabū dzirdība,
lai simtiem gadu vecas
nātres kož
un ozoldobumā
simts gadu vecas bites skan.
Visu var aizsegt
viena pati šodiena,
es tāpēc vecas kartes dievinu,
jo, tikai liekot
kontūru uz kontūras,
top laika svētbilde
un laika fotogrāfija.
Sāk pulsēt upju
sen pārtrūkušās dzīsliņas,
un smiltis nopurina nost
no sevis pilskalni.
Es skatos tajā laikā,
kad vēl manis nebija,
lai redzētu to laiku,
kurā manis nebūs vairs.
Balss
Balss visugaišā un vispārākā,
balss sudrabums un vārdu zelts –
ko tu ar sudrabstangām ārā
no manām krūtīm sirdi velc?
Kur tu to manu sirdi liksi?
Vai spārnojumā ņemsi līdz?
Vai iemetīsi purva slīksnī,
lai tā par malduguni trīc?
Vai pārbursi par putnu labo
un gaisos palaidīsi tad,
lai tur es, tevis apsudrabots,
pār dzīvi skanētu tāpat?
Tu nevelc manu sirdi ārā,
es viņu izlaidīšu pats.
Balss visugaišā un vispārākā,
no kādām mūžībām tu nāc?
Divkauja
Šāviens ir izskanējis. Uzvarētājs ir aizgājis.
Uzvarētais ir aiznests. Bet asinis vēl ir zālē,
un varbūt man krūtīs ir dvēsele ielikta šķērsām,
bet es šajās asinīs saskatu uzvaras zīmi,
jo ne jau nu lodei dzīvi un dzīvību noteikt,
bet asinīm dzīvām vai mirušām – noteikti.
Kad kaujas lauku ar asinīm nolēja prūši
un kad sarkanā straumītē izdzisa pēdējais prūsis,
es, saprotams, redzu, ka tauta gājusi bojā,
bet pāri šim kaujas laukam milzu spārniem pland mūžība.
Man nav ilūziju, kas izmirs, kas paliks dzīvs,
bet, kad uz pasaules paliks vienīgas tautas asni,
tad tajos burbuļos, buntosies, elpos un dzīvos
visu sen, sen, sen mirušo tautu asinis.
* * *
Es laimes putnu noķēru,
ar gaismas acīm paskatījās viņš
uz mani –
un rokas paspruka…
Kā uguns bulta
cēlās augšup,
un dzīvu koku zaros
daudzkrāsaini mirguļoja
neesoša rasa.
Viņš tagad nokaltušā gobā sēd
un dzied pār mani,
un beigtai gobai saplaukst
daudzkrāsainas
lapas.
Un garāmgājējs,
nevarēdams saprast,
no kurienes līst
tāda augsta dziesma,
uz mani skatās
kā uz nešīszemes
parādību.
Tā visa nebūtu,
ja iespītējies
es laimes putnu
nepalaistu
vaļā.
11. novembrī pulksten 18 Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19, sarīkojums “Atkal Dzejnieka stunda”. Piedalās dzejnieks Jānis Peters, LTV režisore Mārīte Balode, aktieri Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, mūziķi Jēkabs Nīmanis un Uģis Krišjānis.
29. novembrī pulksten 16 Māmuļas Baltajā zālē grāmatas “Dzīves dziesma sarkanā… Ojārs Vācietis un viņa laiks” atklāšanas svētki.
Līdz 30. novembrim Ojāra Vācieša muzejā skatāma Vācietim un Ziedonim veltīta izstāde “Dzejas dižkoki”.
