Dzīve spilgtākā atspulgā . Saruna ar aktrisi Indru Briķi 1
Šogad pirmo reizi Oļģerta vārda dienā 20. janvārī Valmieras teātrī tika pasniegta “Krodera balva”. To saņēma Dailes teātra aktrise INDRA BRIĶE. Zinot, ka viņa savulaik bija režisora Oļģerta Krodera aktrise, domāju, ka teātra cienītājiem tas šķita pašsaprotami. Taču Indrai pašai balvas piešķiršana sagādājusi neviltotu pārsteigumu. Tiekoties ar aktrisi, runājām ne tikai par balvu un teātri, bet arī par to dzīves daļu, kas netiek pavadīta uz skatuves.
– Ikviena atzinība un novērtējums par paveikto darbu sniedz gandarījumu, īpaši jau tik netveramajā un gaistošajā skatuves mākslā. Noteikti, ka Kroders pats arī priecātos, ka viņa vārdā nosaukto balvu saņēmusi aktrise Indra Briķe.
– Es pat nezinu, kāpēc vienbalsīgi tika izlemts, ka šī balva jāpiešķir man, jo nominantu tai bija daudz. Līdz pat pēdējam brīdim viss bija noslēpumainībā tīts. Kolēģis Artūrs Skrastiņš, kurš jau to zināja, man tikai pajautāja – tu taču brauksi uz Valmieru? Pie sevis domāju, ka balvu, visticamāk, iegūs Kristīne Nevarauska par Skārletas lomu. Tāpēc izjutu lielu un patīkamu pārsteigumu, ka mākslinieka Aivara Vilipsōna veidotā balva nokļuva manās rokās. Viņš stāstīja, ka sākumā esot pārklausījies, pa tālruni dzirdējis, ka jāveido skrodera balva. Sācis jau prātot, vai tā varētu būt šujmašīna vai uzpirkstenis. Kad sapratis, ka jāveido “Krodera balva”, pieķēries idejai par ābeli. Balva bija ļoti smaga, knapi to aizstiepu mājās. Man šī ābeles statuete saistās ar Sent-Ekziperī darbu “Mazais princis”, ar koku, kas aug uz planētas. Kroders jau arī ir kā mazais princis debesīs. Tas vakars Valmieras teātrī aizritēja Krodera stilā. Vajadzēja atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Viens no tiem skanēja, kāda ir mākslas formula? Kroders uzskatījis, ka mākslai tādas formulas nemaz nav.
Mākslas formula
– Un ko jūs pati sakāt par mākslas formulu?
– Teātris ir tā pati dzīve, tikai spilgtākā atspulgā. Kroders visās izrādēs lika iekšā dzīves pamatu. Viņam bija svarīgs šis pamats, balstīšanās uz savu dzīves pieredzi. Mēģinājumos mēs daudz pļāpājām. Reizēm vairāk runājāmies, nekā mēģinājām. Kad Kroders pārcēlās uz Valmieru, mēs zvanījām viens otram. Bieži tas nenotika, bet, kad runājāmies, tad ilgi un pamatīgi par dzīvi, mākslu. Tagad reizēm prātoju, ko Kroders par to teiktu, bet nav vairs kam pajautāt. Saņemot “Krodera balvu”, nodomāju, cik labi, ka man tagad teātrī ir tik brīnišķīgas lomas, balvu neesmu saņēmusi tikai par to laiku, kad spēlēju Krodera veidotajās izrādēs. Drīz sāksies mēģinājumi izrādei “Ričards III”, kurā spēlēšu Margaritas lomu. Tas būs pamatīgs darbs, bet, kā teica Kroders, lētai dramaturģijai nav jēgas.
– Jūs savulaik Liepājas teātrī spēlējāt Skārletu izrādē “Vējiem līdzi”. Tagad Dailes teātrī šajā izrādē esat Skārletas māte. Vai negribas tā retoriski iesaukties – kā gan skrien laiks?
– Laiks skrien un skrien, bet man ir liels prieks, ka varu piedalīties šajā vērienīgajā uzvedumā un spēlēt mammītes lomu. Atceros, ka, mācoties teātra studijā, aizgūtnēm lasīju nodilušo, tolaik aizliegto grāmatu “Vējiem līdzi”. Skārletas loma prasīja emocionālo un garīgo spēku, bet, ieraugot pārpildītās skatītāju zāles, pārņēma sajūta, ka spēks tiek dots no augšas. Mēs ar šo izrādi izbraukājām teju vai visu Latviju. Bet tagad, spēlējot, Dailes teātrī, es sevi pieķeru, ka vairāk dzīvoju līdzi Skārletai nekā mammītei.
– Jūsu jaunākais veikums uz skatuves ir Mundas loma izrādē “Dieva indes un velna zāles”. Tajā atkal esat pārī ar seno cīņu biedru, aktieri Juri Bartkeviču.
– Patlaban spēlējam trīs izrādes, kurās esam vīrs un sieva. “Romeo un Džuljetā” – Džuljetas vecāki, tāpat esam skatuves pāris izrādē “Apglabājiet mani zem grīdas”. Jaunā Džilindžera izrāde ir par lielu mīlestību un naidu, kuram ir savs iemels.
– Jūs bijāt Liepājas teātra prīma. Tas noteikti prasīju lielu uzdrošināšanos, pārcelties uz dzīvi Rīgā un sākt strādāt teātrī, kurā netrūkst savas zvaigžņu plejādes.
– Kad Kroders aizgāja no Liepājas teātra un sāka strādāt Nacionālajā teātrī, viņš aicināja mani sev līdzi. Man šķita, ka nevarēšu tur iedzīvoties, jo visi uzskatīs, ka Kroders paņēmis līdzi savu aktrisi. Kad no Liepājas teātra aizgāja arī Juris Rijnieks, sapratu, ka, pie citiem režisoriem strādājot, negūstu darbā gandarījumu. Tad Rijnieks mani uzaicināja uz jaunizveidoto Rīgas Jauno teātri. Tā gan bija mešanās nezināmajā. Teātrim vēl nebija savas trupas, nebija naudas, man nebija kur dzīvot. Varēju arī te Rīgā pazust. Sāku jau domāt, ka vajadzēs pamest skatuvi un braukt dzīvot uz laukiem. Tomēr to nenācās darīt. Vēl strādājot Rīgas Jaunajā teātrī, režisors Kārlis Auškāps man piedāvāja Dailes teātrī spēlēt Džuljetas lomu izrādē “Romeo un Džuljeta”. Es gan uzskatīju, ka šai lomai esmu par vecu. Man tolaik bija jau 36 gadi. Auškāps skaidroja, ka jauna meitene nemaz nevar Džuljetu nospēlēt. Pēc nedēļu ilgušām pārdomām piekritu šai lomai. Kad nāca piedāvājums kļūt par Dailes teātra aktrisi, vaicāju Alvim Hermanim, ko darīt? Viņš ieteica pieņemt piedāvājumu, jo man esot jāspēlē Krodera līmeņa varones. Neesmu nožēlojusi šo izvēli.
Zviedru latviete no laukiem
– Krietni pasen televīzijā skatījos filmu “Vasara bija tikai vienu dienu”, kurā jūs spēlējat galveno lomu. Bet jums pašai noteikti sirdij vistuvākā ir pirmā filma “Zobena ēnā”?
– Es arī nesaprotu, kāpēc filmu “Vasara bija tikai vienu dienu” vairs nerāda televīzijā. Varbūt tāpēc, ka tā savulaik tika uzņemta pēc Krievijas TV pasūtījuma. Mums jau lielākoties rāda vienas un tās pašas vecās filmas. Kad uzņēma “Zobena ēnā”, es mācījos 10. klasē un apmeklēju teātra studiju kā brīvklausītāja. Uz fotoprovēm bija ieradušās kādas divsimt meitenes, kuras pretendēja uz Maijas lomu. Es pat nezinu, kāpēc izvēlējās mani.
– Varbūt garo, blondo matu dēļ?
– Man tad vēl bija pelēki mati, biju ļoti sīciņa. Filmas veidotāji nosprieda, ka Maija ir pa pusei zviedriete, un laikam manas augstās pieres dēļ viņiem šķita, ka nedaudz līdzinos zviedrietei. Varbūt nospēlēja arī tas, ka biju no laukiem. Tāda zviedru latviete no laukiem.
– Uzskata, ka augsta piere liecina par iedzimtu gudrību. Varbūt varējāt kļūt par akadēmiķi, bet jūs laikam jau no mazotnes zinājāt, ka būsiet aktrise?
– Mani vilka tikai uz aktieriem. Mamma spēlēja pašdarbībā, veda mani uz teātra izrādēm. Piecpadsmit gadu vecumā uzzināju, ka Liepājas teātris operetes izrādei meklē jaunus dejotājus. Es dzīvoju Durbē, bet sadūšojos doties uz Liepājas teātri un uzkāpt uz skatuves. Konkurss bija milzīgs. Man vaicāja, kā es varēšu no Durbes izbraukāt uz Liepāju. Pēc dabas biju kautrīga, bet dūša liela. Ieminējos, ka varu Liepājā palikt pie radiem. Teātra galvenais režisors Andrejs Migla pateica – šitas bērns ir jāņem. Pēc gadiem Migla smējās – tu esi mana, nevis Krodera aktrise. Nezinu, vai tagad man būtu tik liela dūša. Tēvs gan par to nebija priecīgs. Vienīgi, kad noskatījās filmu “Zobena ēnā”, pieņēma manu izvēli. Filmas uzņemšanas laikā man bija līdzi mācību grāmatas, jo vajadzēja gatavoties vidusskolas beigšanas eksāmeniem. Kad tas brīdis tuvojās, apjautu, ka ir tādas grāmatas, kuras nemaz neesmu atvērusi vaļā. Trīs dienu laikā visas zinības sabāzu galvā un noliku eksāmenus. Biju laimīga, saņemot vidusskolas beigšanas atestātu.
– Palikusi prātā kāda intervija, kurā jūs ar mīlestību stāstījāt par dēlu Jāni, piebilstot, ka, viņu audzinot, nekad neesat pacēlusi balsi. To izlasot, pabrīnījos, vai patiesi tas iespējams?
– Vienreiz dzīvē es uzkliedzu dēlam un laikam ar roku uzšāvu pa dibenu. Neatceros, ko Jānis bija izdarījis. Bet tad man nācās daudz ko dzirdēt no viņa. Dēls teica – man kauns, ka mamma ir aktrise. Tolaik spēlēju izrādē “Terēze Rakēna” un uz teātra brandmūra bija novietots liels plakāts, kurā es redzama kaila. Dēls pārdzīvoja, ka klasesbiedri staigā tam garām un redz manu bildi. Tad sapratu, ka, būdama aktrise, dēlam daudz esmu nodarījusi pāri.
– Vai viņš nekad nav izrādījis vēlmi spēlēt uz skatuves?
– Jānis nekad to nav gribējis. Viņš strādā reklāmas jomā, fotografē, veido reklāmas rullīšus. Šefs nesen ierosinājis, lai darbinieki apmeklē aktiermeistarības nodarbības, jo tas var palīdzēt darbam. Es jau smejos, kāpēc Jānim kaut kur jādodas, es viņam mājās varu to pamācīt.
Pašai sava “celle”
– Pirms vairāk nekā gada TV raidījumā “Mājokļa jautājums” varēja vērot jūsu dzīvoklī veiktās pārmaiņas. Jūs tā priecājāties, ka vairs nebūs jāmitinās caurstaigājamā istabā. Gribas kā reklāmas sauklī teikt – sen jau bijāt to pelnījusi.
– Kad man piezvanīja raidījuma veidotāji, tas bija tāds pats pārsteigums kā “Krodera balvas” pasniegšana. Sākumā neticēju, domāju, ka mani nes cauri. Vai vēl trakāk – uzdarbojas mafija, kas izkrāmēs tukšu dzīvokli un es palikšu uz ielas. Divu dienu laikā vajadzēja atbrīvot dzīvokli no mēbelēm. Man ir milzīga bibliotēka. Labi, ka varēju grāmatas novietot bēniņos, taču vēl tagad daudz ko nespēju atrast. Pirms izrādes “Vējiem līdzi” gribēju vēlreiz pārlasīt grāmatu, bet to neatradu. Dēls domā, ka ar laiku varētu īrēt kaut kur dzīvokli, un tad es viņa istabā iekārtotu bibliotēku. Bet esmu stāvā sajūsmā, ka pēc remonta man ir pašai sava celle ar aizveramām durvīm.
– Uzskata, ka vienā mājā divām saimniecēm grūti sadzīvot. Vai jums ar dēla draudzeni neiznāk domstarpības pie katliem un pannām?
– Laura man ir kā vedekla, un es neesmu barga vīramāte, neuzbāžos jaunajiem ar savām dzīves pamācībām. Es nekad neesmu dzīvojusi viena. Pie manis ir mitinājušies krustbērni, kad viņi studēja, arī citi radu bērni. Esmu pieradusi, ka vienmēr gulta bijusi pie gultas. Pateicoties Lauras ienākšanai mūsu mājās, ar mums kopā ir arī viņas meitiņa Grieta. Ilgāku laiku es par bērnu neko nezināju. Laura bija iedomājusies, ka man būs kādas pretenzijas. Kad pirmo reizi jauko meitenīti ieraudzīju, pārmetu, kāpēc tik ilgi slēpuši tādu brīnumu. Grieta ir ļoti mīļa. Viņai patīk ienākt manā istabā, reizēm guļam kopā un no rītiem paskatāmies animācijas filmas. Mums ir arī divi kaķi. Laura laukos ieraudzīja kaķēnu un ļoti gribēja ņemt to līdzi, jo viņai mājās nekad nav bijis kaķis. Mūsu lielais kaķis par jauno iemītnieku gan nav sajūsmā, nesaprot, kur tāds uzradies.
– Iepriekšējā reizē, kad tikāmies, runājām par attiecībām un mīlestību. Jūs toreiz teicāt, ka savā dzīvē vairs neredzat vietu vīrietim. Varbūt pa šo laiku domas mainījušās?
– Nekas nav mainījies. Man pietiek ar divām bijušajām laulībām. Tik daudz tajās ir pārdzīvots. Mīlošās lomas spēlēju uz skatuves. Nezinu, kādam jābūt vīrietim, lai es gribētu dzīvot ar viņu kopā. Kas tad ir laimes idille? Vai dzīvošana kopā kā diviem mīļiem balodīšiem? Tā nenotiek. Varbūt arī aktiera profesija traucē idilliskajai ģimenes dzīvei. Kurš vīrietis gan to var pieņemt un paciest, ka sieva brīvdienās un vakaros nav mājās. Varbūt vienīgi, ja viņš pats ir mākslinieks. Bet es ļoti labi jūtos viena savā “cellē”. Kad iegadās brīva diena, veicu saimnieciskos darbus – mazgāju veļu, gludinu, pagatavoju kādu šmori. Teātris man nav vienīgais darbs. Rīgas kultūras vidusskolā vadu teātra studiju un tagad arī vienai skolniecei pasniedzu privātstundas runas mākslā. Priecājos, ja rodas iespējas arī pafilmēties. Pagājušajā vasarā pie mums tika uzņemts Krievijas seriāls “Dēls”. Mēs, uzaicinātie latviešu aktieri, tajā spēlējām somus, tāpēc arī paši varējām ierunāt tekstu. Vienalga, lai cik vēlu es pārrastos mājās, man noteikti nepieciešams kaut nedaudz paskatīties televizoru. Savukārt, braucot sabiedriskajā transportā, es vienmēr nododos lasīšanai, vienalga, vai tā ir grāmata vai kāds žurnāls. Sāku lasīt, jau stāvot pieturā.
– Kāda paziņa sacīja, ja viņa ik pa laikam sev kaut ko jaunu nenopērk, tad iestājas depresija. Kā jūs izturaties pret šīm sievišķīgajām vājībām?
Man jau nez cik ilgi ir viens izejamais tērps. Zābakus valkāju, kamēr noplīst, un tad pērku jaunus. Ja arī man būtu daudz naudas, tad nedomāju, ka to tērētu, pērkot piecus zābakpārus. Bet mamma atceras spilgtu gadījumu no manas bērnības. Mēs iegājušas Liepājas universālveikalā, un es saķērusi sarkanu mākslīgas ādas mēteli, paziņojot – ārā no veikala neiešu, kamēr tas nebūs nopirkts. Mammai nekas citas neatlika kā to iegādāties. Pati brīnos, kāds man spīts bijis. Uz 8. klases izlaidumu no ārzemju modes žurnāla izvēlējos zīda blūzi ar daudziem volāniem uz piedurknēm. Šuvēja, to ieraugot, saķēra galvu, jo modelis patiesi sarežģīts. Toties izlaiduma dienā biju skaistā blūzē. Aktrisēm ir tas labums, ka uz skatuves var bieži mainīt tērpus, tāpēc ārpus teātra nejūtu nepieciešamību pēc drēbju kalniem.
Indra Briķe
* Dailes teātra aktrise
* Dzimusi 1957. gada 29. decembrī
* Šogad ieguvusi pirmo “Krodera balvu”
* Jaunākās lomas izrādēs: “Dieva indes un velna zāles”, “Vējiem līdzi”, “Oņegins”, “Eņģeļi Amerikā”, “Apglabājiet mani zem grīdas”
* Izaudzinājusi dēlu Jāni
