Sandra Vensko: Dzīve pie jūras 0
No valodas, kas skan visapkārt, var spriest par valsti un teritoriju. Ikviens mazākais Latvijas nostūris vai lielās pilsētas elpo savā, vien tām raksturīgajā ritmā.
Latviešu valoda kā valsts valoda ir un būs pamatā mūsu vizītkartei Eiropas Savienībā, neraugoties uz to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju nesazinās latviešu valodā. Taču ir tādas īpašas grāmatas, kuras atšķirot vārdi un to skanīgums birst kā no pārpilnības raga. Viena no tādām ir Benitas Laumanes veidotā monogrāfija “Jūra latviešu valodā un folklorā”. Tajā izpaužas kurzemnieku lepnums un pateicība visiem, kuri gadsimtiem glabājuši saikni ar valodu, nepazaudējuši identitāti visskarbākajos laikos un notikumos.
Nav noslēpums, ka izzudušo valodu un tautu mentalitāte turpina veidot vietējo kolorītu – iedzīvotājus Ventspilī, Jēkabpilī, Rēzeknē, Liepājā, Ogrē vai Rīgā joprojām var atšķirt pēc reģionos raksturīgās izrunas. Interese par dialektiem nereti kļūst par kopīgu vēlmi izzināt, no kurienes cēlies vārds, dialekts un tauta. B. Laumanes grāmata apliecina piederību un nomierina prātu – latviešu valoda ir dzīva, skaista un tik sena, ka tajā atmirdz neskaitāmās paaudzēs un gadsimtos uzkrātais kultūras mantojums.
Izdzēšot pierakstu pasē, nav iespējams apslāpēt to, kas mūs atšķir un dara interesantus citām tautām. Piederība ir un paliks valodā, kas iekodē paaudzēs uzkrāto pieredzi. Aizbraucot uz jebkuru valsti, interesants ir tieši vietējais kultūras mantojums, unikālais, atšķirīgais. Valoda ir viens no visspēcīgākajiem Latvijas simboliem, nācijas kopā turētājiem, un valoda atspoguļo to, kā cilvēki dzīvojuši, kā ģērbušies, kādai kultūrai piederējuši. Lai iesakņotos vēsturiskajā izjūtā, ir būtiski zināt, kas ir latviskā skandināšana, laitāšana un garais sauciens. Vai arī latgaliski savdabīgie teksti, kas noslēpumaini atklājas vien tad, ja vismaz nedaudz zinām arī šo valodu.
Reģionam raksturīgais – vai tā būtu murkšķu ferma Alsungas pusē, Dižvanagu trušu māja Grobiņas smilšainē, vai arī briežu dārzs netālu no Ventspils – katru vietu raksturo vārdi un uzraksti, mājvārdi – vislabākā norāde uz saknēm un sajūtām. Līdzīgi kā mums veidojas priekšstati par tālām zemēm. Gadaskaitļi mainās, zināšanas par valsti arī. Un varbūt tāpēc ir svarīgi ne tikai runāt par valsts valodas apguvi, bet arī par to, ka jāveicina labas valodas kults, lai saprastu, ko nozīmē Laumanes grāmatā neskaitāmie apzīmējumi, uzburtā bilde par piekrastē mītošajai tautai raksturīgo. Šī vēsturiskā maņa joprojām ir dzīva, un tā nav tā pati jušana, kas raksturo pēckara paaudzes, tā ir cita, daudz senāka un dziļāka jušana, valodas lietojums un apzīmējumi. Tā ir mūsu krātā un nosargātā valoda no dažādiem uzslāņojumiem un aizliegumiem. Katru gadu no Latvijas reģioniem aizplūst daļa čaklu un darbīgu ļaužu, vietā piedāvājot investīciju piesaisti. Taču, piesaistot investīcijas, ir jāpiesaista arī kultūras patērētājs vai šīs kultūras radītājs. Tas nozīmē, ka cilvēkiem jāmāca valsts valoda nepārtraukti.
Spilgta un pamatīga ir, piemēram, grāmatā atspoguļotā piekrastes jūrniecības vēsture, rotkaļu māksla un dzejas kaltuve Latvijā. Varbūt pēc gadu desmitiem vairs arī nebūs tik svarīgi runāt par atšķirīgo, bet visi runās vienādā latviešu valodā. Taču, tieši valodas garšīgums un valodas nosargāšana ir mijiedarbe starp tautām, kas zina, kāpēc šeit dzīvo un uzturas gadsimtiem. Šis lielais valodas noslēpums ir mentāla un garīga barība turpmākajām paaudzēm.
Protams, digitalizētā vide var uzburt ļoti skaistu ainavu par to, kā valoda asimilējas un drūp, un visi valodas slēģi sairst un aizveras. Zūd valodas unikalitāte tās senatnīgumā, harmonijā ar apkārtējo pasauli, un ikdienā jūtam to piesārņotu un paviršu. Tāpēc, atverot B. Baumanes grāmatu, kas raksturo laikmetu un vidi, ir tik savāda pēcgarša, un tā saistīta ar zemi un vietu pie jūras.
