Nevis jānolaiž rokas, bet jāsocializējas 0
Kā teic Mikus, parasti pēc mugurkaula traumas cilvēkiem ir tā – pirmos gadus viņi tic, ka kustības atgriezīsies un viss būs pa vecam, tāpēc diezgan intensīvi ņemas, kaut ko dara, visu uzmanību un spēkus veltot atlabšanai. „Kad ar laiku saproti, ka cerības bijušas veltas, iestājas tāds kā pagrimums, optimisms pazūd, un tu sāc dzīvot mazliet citādāk,” saka Mikus. „Dažiem izdodas samierināties un tādā stāvoklī, kādā esi, mēģināt adaptēties sociālajai dzīvei – mācīties, strādāt, nodibināt ģimeni. Tā teikt, tu saproti, ka vēlies normālu dzīvi, cik nu tas konkrētajā situācijā iespējams. Savukārt citi tā arī paliek ar nolaistām rokām.
Es sāku mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē un gribēju kļūt par būvinženieri, bet studijas nepabeidzu, jo nevarēju mācības savienot ar darbu.
Man bija arī ģimene, bet nu jau kādu laiku ar sievu esam šķīrušies. Toties ir deviņus gadus veca meita. Un tagad arī draudzene, ar kuru vasarā iepazinos vienā nometnē. Meitenēm jau patīk puiši ratos, ja viņi sevi kopj, ir simpātiski un pēc rakstura lādzīgi, kāds, uzskatu, esmu arī es. Pagaidām ar draudzeni par nopietnām attiecībām gan nedomājam.
Paralēli iemācījos braukt ar mašīnu. Tieši pirms traumas jau biju sācis apmeklēt autoskolu, ko diemžēl nepabeidzu. Kad nolēmu tomēr tikt pie autovadītāja apliecības, vajadzēja visu praktiski sākt no jauna, jo ar kājām vairs spiest pedāļus nevarēju – man ir mašīna ar rokas vadību.
Ikdienā strādāju uz pilnu slodzi – esmu būvniecības darbu pārzinis. Mūsu firma pārsvarā rekonstruē vai ierīko jaunas degvielas uzpildes stacijas.”
Mērķis ir, vajag tikai to sasniegt
Dakteri jau pašā sākumā Mikum bezmaz bija uzlikuši krustu, bet viņš nolēma nepadoties. Protams, bija periodi, kad Mikus lietoja alkoholu, smēķēja, jo tā viņam bijis vieglāk dzīvot, bet jau labu laiku no šiem netikumiem atbrīvojies.
„Ja tu pats ar esošo situāciju negribi samierināties, tad meklē dažādas iespējas, kas tev paveras,” savu stāstījumu turpina Mikus. „Šobrīd daudz informācijas ir internetā un jo īpaši par netradicionālām metodēm. Un tas dod cerību, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi.”
Jau pusotru gadu Mikus atkal aktīvi pievērsies sava veselības stāvokļa uzlabošanai. Uzzinājis par Scenar terapiju un sācis to apmeklēt, nesen iegādājies Scenar aparātu un pats to lieto mājas apstākļos. Mikus uzskata, ka, iespējams, pateicoties muskuļu stimulācijai, ko rada Scenar, viņam uzlabojusies arī jušana un pavisam nedaudz arī kustības kājās. Tāpat iespējams, ka pozitīvu lomu spēlē arī vingrošana, bez kuras viņš nespēj iedomāties savu ikdienu – Mikus gan vingro pats, gan regulāri vairākas reizes nedēļā apmeklē fizioterapeitu.
Daudziem, bet jo īpaši invalīdiem, sevi grūti piespiest vingrot. Par to Mikus saka: „Vispirms ir jāizvirza sev kāds mērķis. Teiksim, es vēlos atgūt iespēju staigāt. Un tad ir tā: tu atbrauc mājās un pajautā sev – skatīties televizoru vai tomēr pavingrot. Un padomāt, kurš no variantiem palīdzēs tev tuvoties mērķim. Un tad jau gribi vai negribi, bet jāvingro. Par to, kādi vingrojumi tev nepieciešami, noteikti jākonsultējas ar labu, zinošu speciālistu. Un, kad tu mani ko nedaudz uzlabojamies un saproti, ka esi uz pareizā ceļa, tas vēl vairāk motivē turpināt.”
Tas tomēr nav termiņa jautājums
Tāpat Mikus mainījis arī ēšanas paradumus. Viņš kļuvis par svaigēdāju – lielākoties pārtiek no augļiem, dārzeņiem, sēklām. Un arī tas esot uzlabojis viņa pašsajūtu, jo attīrījies organisms, turklāt pusgada laikā zaudēti 25 kilogrami. Iepriekš tieši liekais svars viņam savā ziņā bijis liels apgrūtinājums. Uz jautājumu, vai svaigēšana viņa situācijā nevar nodarīt kādu skādi, viņš atbild: „Kad palasi grāmatas, tad nav tā, kā agrāk likās, ka organismam noteikti vajadzīga gaļa vai piens. Pašreiz jūtos ļoti labi, arī spēka man ir vairāk, nekā bija.”
Mikum ir arī savs dzīves moto: vienmēr var būt labāk, nekā ir šodien. „Galvenais – savam mērķim neuzstādīt laika termiņu, ka, piemēram, pēc gada noteikti gribi sākt staigāt,” uzsver Mikus. „Ja paies šis periods un tu joprojām būsi piekalts ratiņkrēslam, tad, visticamāk, nolaidīsies rokas. Jāsaprot – viss notiksies, tikai katram savā laikā. Atliek tikai to gribēt un uz to tiekties.”
