Dzīve pēc liktenīga lēciena ūdenī. Netradicionālas metodes beidzot uzlabo jušanu 0
Autore: Ilona Noriete, speciāli Veselam.lv
Skarbi: lēcienā pirms gandrīz diviem gadu desmitiem Mikus Ozols salauza sprandu un kopš 21 gada vecuma ir piekalts ratiņkrēslam. Neraugoties uz to, ka pagājis tik ilgs laiks, vīrietis joprojām ir cerību pilns kādreiz piecelties kājās un staigāt, turklāt pēdējā laikā viņa neatlaidīgā vingrošana un dažas labas netradicionālās metodes izmantošana nedaudz vainagojušās panākumiem – lēnītēm kājās atjaunojas jutīgums, turklāt tajās atgriezušās arī kontrolējamas kustības. Bet tā joprojām ir par maz, lai varētu runāt par to, ka vīrietis reiz atsāks staigāt. Taču arī par šo mazumiņu viņš ir gana priecīgs.
Pēdējos gados daudz tiek runāts, ka nekad nevajag lēkt uz galvas ūdenī, īpaši nepārbaudītās un nezināmās vietās, jo nevar galvot, ar ko tas var beigties. Kad to pirms gandrīz diviem gadu desmitiem izdarīja Mikus, par to īsti neviens nebrīdināja, tāpēc jaunajam puisim pat prātā neienāca, kādas sekas radīs šī viņa pārgalvīgā rīcība.
Viens neapdomīgs solis, un dzīvei priekšā liela barjera
„Kā jau daudzi jauni puiši, lēcu ar galvu ūdenī, ” atminas Mikus. „It kā ierastā vietā, bet, iespējams, paslīdēja kāja vai notika kas cits, un viss nogāja greizi. To, ka tā nedrīkst darīt, īsti nezināju, jo tajā laikā pat interneta pie mums nebija, no kura kaut ko vairāk par šādām nebūšanām būtu samācījies un tātad brīdināts.
Ar „ātrajiem” mani aizveda uz slimnīcu, bet tas, ka vairs nevarēšu staigāt, man pat prātā neienāca. Domāju: kādu laiku pagulēšu, mugura sadzīs un varēšu kustēties. Un ārsti jau arī sākumā nevarēja pateikt, cik viss ir nopietni. Tikai pēc kāda laika viņi raustīja plecus: ar to staigāšanu būs kā būs. Protams, viņi teica, ka katram ir individuāli – dažam ar laiku kustības tomēr atjaunojas, bet citam ne. Es sliecos uz pirmo variantu.
Sākumā ne vien kājas nekustējās, bet arī ar rokām bija problēma. Tagad rokas pašas praktiski „atgājušas”, vienīgi pirksti nestrādā, kā būtu gribējies, taču esmu adaptējies darīt ikdienas lietas, kas nepieciešamas sevis funkcionēšanai. Arī ar kājām vēl nav īsti labi – joprojām pārvietojos ratiņkrēslā.
Pie katras situācijas var pierast
Mikus teic, ka esošajam stāvoklim viņš ir adaptējies un var dzīvot viens. Viņam gan daudz palīdz asistents, pie kura tagad ar valsts gādību var tikt invalīdi ar kustību traucējumiem. Ja vajag, piepalīdz arī kolēģi, draugi.
„Kad trauma bija notikusi, uz Olaini, kur visu mūžu esmu dzīvojis un joprojām mītu, atbrauca pārstāvji no Zviedrijas,” atceras Mikus. „Viņi ar mani tikās un izstāstīja, kā dzīvo cilvēki ar muguras traumu un kā arī es varētu sakārtot savu ikdienu. Sākumā pēc traumas uzturējos pie vecākiem, lai gan man jau bija savs miteklis, vienīgi piektajā stāvā. Taču zviedri bilda, ka esmu jauns un man vajadzētu atsevišķu, turklāt manām vajadzībām pielāgotu dzīvojamo platību, lai, tā teikt, es būtu neatkarīgs. Pārdevām manu dzīvokli un nopirkām jaunu pirmajā stāvā. Paši saviem spēkiem, kā arī ar draugu palīdzību, jo liekas naudas nebija, to izremontējām un pielāgojām.
