Dzīve, ne fantāzija 0
Latvietis, kurš raksta stāstus angļu valodā kopš divpadsmit gadu vecuma, studiju gados bijis kodolreaktora operators, strādājis pazemes cinka raktuvēs, vēlāk finanšu nozarē Volstrītā… Tā nav fantāzija, bet dzīve, kādu dzīvo rakstnieks TOMS KREICBERGS (26). Pašlaik viņš apceļo Kubu un ASV. Kas to lai zina, kādas fantastiskas ierosmes saviem romāniem viņš tur smelsies!
Nu arī latviešu lasītāji var iepazīties ar Toma Kreicberga daiļradi stāstu krājumā “Dubultnieki un citi stāsti”. Kā tie radušies, autors atklāj komentāros. Bet kā radies viņš pats? Kreicbergu ģimenei ir tradīcija mācīties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Tur zinības apguvuši gan Toma vecāki, gan Toms un viņa brālis Rūdolfs (kuru varējām vērot televīzijas spēlē “Gribu būt premjerministrs”), gan daudzi citi Kreicbergu radi. Toma tēvs Rīgas Tehniskajā universitātē pasniedz automehānikas un transporta zinības, bet māte ir matemātikas skolotāja Rīgas Doma kora skolā. Kā eksakti izglītotajā Tomā Kreicbergā radusies interese par fantastikas literatūru?
– Fantastika un fantāzija mani saistījusi tik sen, cik vien sevi atceros. Ļoti patika pasakas, tad ķēros klāt Astridas Lindgrēnes grāmatām. Zēns būdams, mēģināju rakstīt turpinājumu viņas darbam “Brāļi Lauvassirdis”. Patika Tūves Jānsones, Mihaela Endes, Volfganga un Heikes Holbeinu un citu rakstnieku darbi. Vienmēr mani piesaistījusi tā brīnuma izjūta, kad piedzīvo kaut ko patiešām neaprakstāmu – ko tādu, kas šķiet gandrīz vai neiespējams. Dažreiz tas izpaužas ar kosmosa kuģiem, pūķiem un visu pārējo. To pašu sajūtu, ieraugot ģeniālu mākslas darbu vai noklausoties izcilu skaņdarbu.
Toms uzskata, ka fantāzija un fantastika kā žanrs viņam sniedz visplašākos izpausmes līdzekļus, neierobežotu metaforu klāstu. Lai gan problēmas, kas jauno rakstnieku interesē, ir pat ļoti reālas – cilvēciskas, sociālas, politiskas, kulturālas –, viņš tās var apskatīt tēlainā veidā, nekļūstot piezemēti prozaisks.
Interesanti, vai bērnībā, lasīdams fantastikas literatūru, Toms spēja iztēloties arī savu nākotni?
– Divpadsmit gadu vecumā manas iedomas bija daudz grandiozākas nekā realitāte. Cerēju jau pēc pāris gadiem publicēties, ar rakstniecību pelnīt naudu un tā tālāk. Ja es tolaik būtu apzinājies, cik ilgi man būs jāstrādā un jāmācās, lai beidzot sāktu savus sapņus īstenot, man nebūtu cēlusies roka to visu iesākt. Galu galā pagāja vēl divpadsmit gadu līdz manai pirmajai nopietnajai publikācijai. Varētu teikt, ka esmu ļoti pateicīgs savam jaunības optimismam un naivumam!
Pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolvēšanas Toms Kreicbergs devās studēt fiziku uz ASV. Studenta gados neilgu laiku strādājis Rīda universitātes pētnieciskajā kodolreaktorā par reaktora operatoru. Tas neapšaubāmi bijis aizraujoši, jo sevišķi mācības un eksāmeni, ko pieņēmuši ASV federālās valdības pārstāvji. Vienu vasaru Toms strādājis Japānā, palīdzot atjaunot Super-Kamiokande neitrīno detektoru kalnos Gifu prefektūrā.
– Tas bija kilometru zem zemes, vecās cinka raktuvēs. Katru rītu braucām pa kalnu ceļu līdz raktuvēm, tad pa tuneli dziļi zem kalna, klausoties vienu un to pašu bītlu kaseti. Vēl šodien albums “Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band” man asociējas ar tumsu un alām, ķiverēm un aizsargtērpiem…
Pēc Rīda universitātes absolvēšanas Toms vēlējies pamēģināt, kā tas ir – strādāt biznesā un pelnīt naudu. Volstrīta šķitusi piemērots lauciņš, jo tur viņš varējis likt lietā savas analītiskās un matemātiskās spējas. Četrus gadus strādājis naftas un dabasgāzes grupā. Pieredzējis visu lielo krīzi kopš 2007. gada. Tas bijis ļoti interesanti, taču to visu izdzīvot bijis diezgan nepatīkami. Nepārtraukta politika, plēšanās starp cilvēkiem, masveida atlaišanas… Bet rakstniekam tā bijusi lieliska pieredze, atzīst Toms. Kādu laiku dzīvojis Stemfordā Konektikutas štatā, pēc tam pārcēlies uz netālo Ņujorku – tas šķitis kā diena pret nakti.
– Ņujorka ir lieliska pilsēta. Tur nepārtraukti kaut kas notiek. Lai kāda joma tevi interesētu, Ņujorkā vari atrast pasaules līmeņa skolotājus un profesionāļus, kas dos padomu, palīdzēs un iedvesmos. Apkārt ir cilvēki no visas pasaules, un neviens uz tevi neskatās kā uz nepiederīgu – vari pabūt Ņujorkā pāris mēnešu un jau justies, ka esi ņujorkietis.
Rakstniekam tā bija lieliska vide. Pāris gados labi iepazinu ASV fantastikas rakstnieku sabiedrību, atradu daudz labu draugu un interesantu paziņu – rakstniekus, mūziķus, māksliniekus, aktierus, zinātniekus, biznesa cilvēkus no visām pasaules malām…
Visvairāk mani saista cilvēki ar pārliecību, cilvēki, kuriem iekšā kaut kas deg un kuri ir gatavi ar to dalīties. Iepazinu improvizācijas teātra pasauli, kas riņķo ap slaveno “Upright Citizens Brigade” teātri Manhetenā. Mācījos kursos pie talantīgiem aktieriem un galu galā daudz sapratu ne tikai par improvizāciju, bet arī par rakstniecību. Ikdienā neesmu pārāk sociāls – spēju nedēļām dzīvot un intensīvi strādāt, satiekot tikai dažus tuvākos cilvēkus. Ne īpaši patīk tusēt baros. Labāk ar vienu vai diviem draugiem paklaiņot pa pilsētu vai pasēdēt un apspriest dzīvi .
Iejusties Ņujorkā Tomam nav bijis grūti. Paticis dzīvot gan Manhetenā, gan Bruklinā, kas ir klusāks, mierīgāks rajons. Bet iztikšana Ņujorkā ir dārga. Lai ērti iekārtotos, pārāk daudz laika jāvelta, naudu pelnot, līdz neatliek vairs enerģijas pilsētas baudīšanai. Ņujorkas motīvi parādās vairākos stāstos, kas atrodami izlasē “Dubultnieki”. Gadu vai divus Toms plāno būt Latvijā. Pēc tam cer, ka sanāks dzīvot gan šeit, gan dažādās pasaules malās. Pašlaik viņš ir pievērsies vienīgi rakstīšanai.
– Protams, nav garantijas, ka tā varēšu turpināt ilgi. Ceru pārdot romānu angļu valodā, un tad redzēs, kā mana karjera risināsies tālāk. Kā pavadu brīvo laiku? Ar aikido vairs nenodarbojos, bet klavieres spēlēju. Tomēr viss ir pakārtots rakstniecībai. Lasu dažādu žanru romānus. Starp mīļākajiem fantastikas un fantāzijas darbu rakstniekiem ir Ričards K. Morgans, Džordžs R. R. Mārtins, Robina Hoba, Patriks Rotfuss, Roberts Hainlains, Stīvens Kings. Ļoti cienu arī Deividu Fārlandu, kurš, manuprāt, ir viens no spējīgākajiem rakstniecības skolotājiem. Ārpus fantāzijas un fantastikas žanra īpaši esmu iecienījis Milana Kunderas un Pelhema Grenvila Vudhauza romānus. Klausos visdažādāko mūziku – no klasikas līdz popam, rokam un metālam, ja vien ir augsta kvalitāte.
Sarunā ar fantāzijas žanra rakstnieku, protams, kārojas pajautāt par mūsu planētas nākotni, par Latvijas izredzēm.
– Fantastikas rakstnieki neprognozē, tikai apskata dažādas iespējas! Bet, patiesību sakot, tiešām grūti minēt. Varētu teikt, ka jūtu tādu piesardzīgu optimismu. Ir daudz problēmu un daudz veidu, kā mēs visu varam aizlaist grāvī. Bet ir arī gana daudz iemeslu cerēt, ka būs labāk, – spriež Toms.
Nemaz tik bieži negadās, ka Latvijā dzimis latvietis rakstītu angliski. Kāpēc? Toms stāsta, ka savu iecienīto literatūru vienmēr lasījis angļu valodā, tādēļ tajā spēj rakstīt vislabāk un visdabiskāk. Turklāt ar saviem darbiem vēlas uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju. – Pirmkārt, rakstot angliski, to varu darīt bez tulkojuma – tulkojumā vienmēr kaut kas pazūd. Otrkārt, daudzu stāstu darbība risinās Amerikā ar amerikāņu varoņiem, tālab rakstīt latviski būtu nedabiski. Stāstos, kur parādās latviskie elementi, man ir interesanti tos apskatīt no ārpuses – palīdzēt Latviju ieraudzīt cilvēkiem no malas un arī latviešiem ar svaigu perspektīvu.
Nenociešos uzdot arī klasisko jautājumu: kas ir lielākā vērtība tavā dzīvē? Toms atbild: “Spēja izbaudīt to, kas ir.”
TOMS KREICBERGS • Pirmais latvietis Amerikas fantastikas rakstnieku asociācijā (SFWA), ievērojamās Ņujorkas rakstnieku grupas “Altered Fluid” biedrs. • Ar pseidonīmu Tom Crosshill publicējis stāstus zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanra žurnālos “Lightspeed”, “Orson Scott Card’s Intergalactic Medicine Show” un “Beneath Ceaseless Skies”. • 2009. gadā uzvarēja prestižajā zinātniskās fantastikas stāstu konkursā “Writers of the Future”. • Melnā josta aikido, brīvajā laikā nodarbojas ar klavierspēli. |
