– Esat diriģējis kori, orķestri, operu – kas pašam tuvāk? 0
– Mūzika. Nekāda separātisma te nav. Nav no svara, diriģēju akordeonu, kori vai simfonisko orķestri.
– Mūziķu aprindās klīst nostāsts par kāda orķestra mūziķa izteikumu – kamēr jauns diriģents ienāk pa durvīm un aiziet līdz pultij, mēs jau zinām, kurš šovakar būs saimnieks. Jūs esat stājies pie daudzu pasaulē slavenu orķestru pults. Kur ir sapratnes atslēga starp orķestri un diriģentu?
– Nav liela starpība starp līderi politikā, fabrikā, augstskolā vai mūzikā. Viss atkarīgs no līdera un sabiedrības kultūras, iekšējās inteliģences. Orķestris arī savā ziņā ir kā mūsu sabiedrība – ar dažādiem raksturiem, talantiem un niķiem. Kā agrāk līderi runāja ar sabiedrību? Ar pavēlēm, no autoritārām pozīcijām. Tagad ir citi laiki. Ja orķestris vērtē diriģentu pēc spējas būt noteicējam, man tā liekas novecojusi domāšana. Šāds orķestris man vairs nav interesants. Noteicējs ir komponists un viņa radītā partitūra, bet mūziķi un diriģents ir tikai starpnieki starp mūziku un klausītājiem. Mani saista orķestri, kuru mākslinieki nesēž kā trusīši, bet elpo vienā ritmā, kopā ar diriģentu alkst radīt klausītājos sajūtu, ka mūzika dzimst tieši šajā mirklī, nevis kārtējo reizi tiek spēlēts kaut kas desmit vai simt gadu vecs.
– Latvijā mūzikas nozarē ir vislielākā konkurence. Vai to jūtat arī Igaunijā?
– Skaidrs, ka katra paaudze spēlē arvien labāk. Tā ienāk ar pasaules pieredzi, un aptvert šo kontekstu ir ļoti būtiski. Ja runājam tikai par latviešu vai igauņu komponistiem, mūziķiem, mēs ierobežojam klausītāju. Arī mūziķi nav kā vienā sētā iedēstītas puķes. Bet tā jau ir politiska lieta – cik darba vietu ir mūziķiem, ja to pietrūks, talanti aizies pasaulē. Tā nav traģēdija, bet realitāte. Mūsu laikmeta zīme. Nevarētu, piemēram, teikt, ka Igaunijas Mūzikas akadēmijā kora un orķestra diriģēšanas katedrā būtu milzu konkurss. Taču pie manis studē jaunieši no ļoti daudzām un dažādām pasaules valstīm – Japānas, Anglijas, arī no Itālijas, Venecuēlas, Vācijas. No visas Eiropas. Tas nozīmē, ka viņi grib pasmelties tieši no mūsu, igauņu, komponistiem, diriģentiem, pedagogiem. Eiropas konteksta sajūta ir ļoti būtiska.
– Kādām īpašībām jāpiemīt, lai kļūtu mūzikā par personību?
– Mākslā, kultūrā un izglītībā būtiski apzināties, ka pasaule nesākas ar tevi. Jau iepriekš bijis daudz diriģentu, komponistu, mūzikas ierakstu. Mēs uz šīs pasaules dzīvojam apmēram astoņdesmit gadu. Tas ir mazs mūžības sprīdis. Tāpēc, pirms sāc ko jaunu, godini pirms tevis radīto. Jāsaprot, ka tev atvēlēts tikai neliels laika sprīdis strādāt šajā unikālajā profesijā un nodarboties dzīvē ar mūziku ir liela privilēģija.
– Latvijā neesat pirmo reizi. Kāds ir spilgtākais iespaids no mūsu valsts mūzikas un mūziķiem?
– Man ir divi svarīgākie partneri Rīgā – Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Radio koris. Lieliski mūziķi, lieliski diriģenti, ar kuriem man ir laba sadarbība. Un, protams, komponists Pēteris Vasks. Vairākas reizes esmu diriģējis viņa mūziku, un tā mani ļoti aizkustinājusi.
