– Jūsu lolotais Nargenas festivāls šogad notika desmito reizi. Ar kādu ideju to tikāt veidojis? 0
– Tas ir vasaras festivāls, kura ideja ir atskaņot savu, igauņu, mūziku. Nargena ir sala Baltijas jūrā, netālu no Tallinas pa ceļam uz Helsinkiem. Tagad to sauc par Naisāres salu, tas nozīmē – sieviešu sala. Lielākā Ziemeļigaunijā. Tur man atrodas maza koncertzāle 300 cilvēkiem, kur notiek teātra izrādes, koncerti, dažādas interesantas lietas. Festivāls tradicionāli sākas jūnijā un beidzas 11. septembrī, Perta dzimšanas dienā (re, kāda sakritība – arī Rainis dzimis 11. septembrī. – V. K.). Festivālu parasti sākam Rietumigaunijā mazā pilsētiņā Hāpsalu, kur atskaņojam tur dzimušos komponistus, kas savus skaņdarbus radījuši, smeļoties vietējā folklorā. Protams, festivālam ir arī starptautisks vēriens. Tā kā šogad Arvo Pertam apritēja astoņdesmitā dzimšanas diena, festivāla nobeigumā atskaņojām skaņdarbus no albumiem ar Perta mūziku. Izskanēja gandrīz vai viss komponista radītais.
– Koncertā Rīgas Domā 26. septembrī dzirdēsim skaņdarbus no “Grammy” balvu ieguvušā Arvo Perta albuma. Kurš no šīs programmas skaņdarbiem visvairāk uzrunā jūs pašu?
– Diemžēl nespēju nevienu izcelt. Sava pievilcība katram, vai tā būtu Boloņas katedrāles 600. gadadienai sacerētā motete korim un divām ērģelēm vai izteiksmīgās, smeldzīgās miniatūras – “Igauņu šūpuļdziesma” un “Ziemassvētku šūpuļdziesma” – divi stāsti par zaudēto paradīzi, dziļa apcere apvienojumā ar smalku intimitāti. Bet galvenais, protams, ir skaņdarbs “Ādama žēlabas”. Tas ir 2009. gadā Arvo Perta komponēts darbs korim un stīgu instrumentiem, ko pasūtināja Stambula kā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2010. un Tallina kā Eiropas kultūras galvaspilsēta 2011. gadā. Kad runājām ar Pertu par šo Stambulas pasūtījumu, gribējām, lai Austrumu un Rietumu reliģiozajās pretrunās būtu kāds vienojošs punkts. Un Arvo Pertam par tādu kļuva Ādams, mūsu priekštecis, kurš paredzēja cilvēces traģēdiju… Tā Perts sāka veidot “Ādama žēlabas”. Pirmatskaņojums notika 2010. gadā Stambulā ar Turcijas filharmonijas orķestri “Borusan” un Igaunijas filharmonijas kamerkori. Kopš tā laika skaņdarbs izpildīts vairākkārt un dažādos sastāvos – gan Zalcburgas festivālā ar festivāla orķestri un Zviedrijas kori, gan Stokholmā, Toronto, Ņujorkā. Albuma ierakstam izvēlējos Latvijas Radio kori un Igaunijas filharmonijas kamerkori, kuru izpildījumā dzima fantastisks skanējums, kā radīts plašai akustiskai koncertzālei…
– “Grammy” balva par albuma ierakstu bija absolūts pārsteigums vai varbūt kādas priekšnojautas īstenošanās?
– Vai visi mani ieraksti kopš “Te Deum” bijuši nominēti. Taču zināms, ka pats galvenais ir Amerikas mūzikas tirgus un visas “Grammy” balvas aizceļo turp. Jau biju kļuvis imūns pret šīm nominācijām. Kad atkal aicināja sēdēt spožajā zālē Losandželosā, dažādu iemeslu dēļ paliku mājās… Pēc ceremonijas nākamajā rītā internetā skatos, kas saņēmis balvas. Protams, biju patīkami pārsteigts. Pirmie apsveica norvēģu kolēģi, tāpēc sākumā domāju, ka balva tikusi par S. Kleiberga operas “Dāvids un Batseba” (“David & Bathseba”) atskaņojuma ierakstu Oslo operā – biju nominēts vēl vienā, operas ieraksta kategorijā – bet kolēģi teica – nē, nē, uzvarējis Perta albuma ieraksts. Tā nu balvu man pasniedza Amerikas vēstnieks Igaunijā.
