Sandra Vensko: Kultūru klātienē nomaina agresija un noliegums 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai kā šķistu, ka spocīgās laikmeta ēnas smagi neskar, kultūras telpa pamazām iegūst aprepušas vīrusa aprises. Naida runa pielīdzināma tādam kā lipīgam nāves bacilim.
Iedomātas vai īstas, naida runas sociālajos tīklos mēdz izpreparēt līdz saknei, melnajam ienadzim, lai katrs spētu ieraudzīt sīku jo sīku gruzi otra acī un piedevām būtu priecīgs par atklājumu.
Kad salīdzina, par ko īsti notikusi publiska izkaušanās un verbāla cīņa, izrādās, karots kartona zobeniem, spļauts neesošām siekalām. Mazpamazām kultūru klātienē nomaina agresija un noliegums. Politiskā spektra pārstāvju viedokļi samaļas vienotā putraimdesā, un katram tiek gabaliņš šīs sātīgās asinsdevas.
Politiskā augsne nesmādē nevienu tēmas graudu – pat eitanāzijai veltītās diskusijas fonā kultūra izskatās kā nenokārtotas savstarpējas attiecības uz skatuves, bet tukša teātra zāle lēni iegūst zāliena aprises.
Šokējošākais no kultūras kartes vienmēr iznāk priekšplānā – tā Latvijas vēsture. Lai pieminam cilvēkus, kurus vienkārši aizveda garīgi un fiziski nomirt. Paņēma rīta agrumā, uztrieca mašīnas piekabēs, piebāza pie mutes durkli, šautenes stobru iemauca ribās, neprasot, vai aizvedamais vēlas mirt?
Nevienu neinteresēja, cik naida vedējos, cik sāpju aizvestajos. Naida politika ar bezgalgaru nāves asti, ko nebūtu ētiski pat salīdzināt ar vārdu kaujām un papīra šaujamieročiem.
Šajās dienās līdzpārdzīvojumu manī rada cilvēki, kuriem Latvija bija sirds vietā. Lieliskais vēstures pētnieks, režisors, vairākkārtējs Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” laureāts Askolds Saulītis feisbukā 26. februārī 16.56, vienā no pēdējiem ierakstiem, pauž: “Mani ģimenē vienmēr audzināja, ka esmu dzimis okupētā Latvijas Republikā. Pie tā arī palieku šodien.”
Savukārt Īles bunkura pēdējais kaujinieks, sirms vīrs, nacionālais partizāns, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Viestura ordeņa kavalieris, literāts ar garu, grūtu mūžu Modris Zihmanis savās atmiņās dalās šādi: “1949. gada 17. marta rītā bunkuru aplenca čekas karaspēks, vairāku stundu ilgajā kaujā krita 15 latviešu un lietuviešu partizāni. Pēcpusdienā bunkuru uzspridzināja un aizdedzināja, 9 nosmakušos un ievainotos sagūstīja.”
Cilvēki, kuri ar savu piemēru ir rādījuši, cik vērtīgi ir diskutēt par valsti un vēsturi, nav šķieduši laiku neauglīgos strīdos par ārišķīgu izrādīšanos vai kreisuma slimību.
Šo cilvēku paveiktais ir daļa no šodienas Latvijas un kultūras, un nu, martā, abi ir devušies Mūžības ceļos.
Šī atkāpe par nāves spēlēm ir tikai klusa apcere par cilvēkiem vispār. Pandēmija nav kara laiks, agresija nav dabisks stāvoklis, ja nu vienīgi verbāla izlādēšanās, pakāpšanās uz citu mugurām. Gads aizritējis bez scenārija, pareizāk sakot, scenāriju raksta neredzams Kāds.
Dzīves ritā kaut kas skumji paģērnieciski trausls, kad mirst pazīstami cilvēki, un sirds ietrīsas, lai nu viņiem būtu tas vieglums. Lai aizejot nekas nesāp un sirdi neplosa.
Marts ir gana sāpīgs, sāpīgāks par citiem pirmspavasara mēnešiem, jo tas pamazām aizaudzē atmiņu stāstus par 1949. gada 25. martu, kad Latvijas cilvēkiem nācās piedalīties dzīves smagākajā izrādē, no savām dzimtajām mājām ceļojot spoku vilcienā pretī savai nāvei. Gluži kā šobrīd neviens nezina, kā beigsies šis gads, vai kultūra aprīs savu asti, un ir naivi cerēt, ka vīruss pats savā lipīgumā nosmaks.
Cīņa ar neredzamo ienaidnieku fokusējas vienīgi sausu skaitļu valodā, nav nozīmes ne ādas krāsai, ne dzimumam, ne minoritātes statusam, vīrusa acs neizgaismo spožākās lomas atveidotāja sejas vaibstus.
Nāve nesašķiro ne pēc balvām, ne kritērijiem, kuri kulturālāki, inteliģentāki, neaizsargātāki. Ne velti katru rītu gribas pamosties un cerēt, ka aizvadītais gads ir bijis komas stāvoklis, taču stāsts, ko veido cilvēki visā pasaulē, nekad netiks uzvests uz skatuves vai amfiteātrī.
Tikai retajam ir viss, ko kārojas – piebildīšu vien, ka par pavasari liecina ne tikai tuvu cilvēku nāve, statistikas dati, līknes, naida spoki un kultūras spožuma redzamā puse. Pavasara atslēgvārds ir marts.
