“Dzīve ļoti centusies mani pataisīt par ciniķi, bet no naivuma manī kaut kas vēl saglabājies!” Saruna ar dzejnieci Amandu Aizpurieti 7
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Latvijas Literatūras gada balvu (LALIGABA) kategorijā “Labākais dzejas darbs” un arī Dzintara Soduma balvu literatūrā saņēma apgādā “Neputns” klajā laistais dzejnieces, prozaiķes, atdzejotājas un tulkotājas Amandas Aizpurietes krājums “Pirms izvākšanās”, kurā ievietoti pēdējos septiņos gados tapušie dzejoļi.
Pirmajā nodaļā “Mana mandala” vērojumos no dzīvesvietām Kauguros un Grīziņkalnā atklāti ikdienā slēpto dziļāko sakarību meklējumi. Otrajā nodaļā “Rekviēms un roze” runāts par esību blakus mirušam, mīļotam cilvēkam. Trešajā nodaļā “Jurģu rītā” tēlota pārmaiņu neizbēgamības apjausma, un ceturtajā daļā “Ja nav iemesla apstāties” – autores dialogi ar savu iekšējo nepieciešamību rakstīt.
Kā dzejolī ienāk vārdi, kā – mana mandala?
A. Aizpuriete: Mandala ir zīmējums no krāsainām smiltīm. Ojārs Vācietis zīmēja mandalas ar akvareļiem un flomāsteriem. Pēc viņa nāves tika izdots vesels albums ar dzejnieka zīmētajām mandalām. Es vārdus uztveru kā mazliet kaut ko daudzdabīgu, ar ko var gan pateikt, gan krāsot, gan zīmēt, gan atskaņot. Tāpēc mana mandala, kur vārdiem it kā nebūtu vietas, jo mandalā tie nav paredzēti. Tur paredzētas krāsainas smiltis.
Uzlūkojot dzejoļu krājuma vāku, kur jūs kuplajā melno matu vilnī ar kažokādu uz ceļiem, pirmajā acumirklī uzplaiksnī līdzība ar Aspaziju…
O! Ko tādu man neviens vēl nebija pateicis! Šī te bildē man ir vilkāda, bet Aspazija, cik zinu, nēsāja lapsādu. Un vispār Aspazijai bija parūka. To man kā lielu noslēpumu pačukstēja “Dakšu” muzeja dāmas…
Dzejoļu krājuma nosaukums ir “Pirms izvākšanās”. Kuras lietas jūs ņemtu sev līdzi pārceļoties?
Pēdējos desmit gados esmu pārvākusies trīs reizes, un līdzi ņemamo lietu kļuvis arvien mazāk, mazāk un mazāk. Vienmēr pēdējā mirklī esmu atjēgusies, ka neprotu izvēlēties. Atstāju citiem to laimīgo iespēju samest man būtiskās mantas konteineros miskastē. Un tā esmu pārliecinājusies, ka var iztikt gandrīz bez visa. Zudusi pārliecība, ka ir kaut kas ļoti neatņemams. Ļoti neatņemama esmu tikai es pati. Mani konteinerā aizmest būtu grūti… Ļoti pietrūkst jūras tuvuma pēc šķiršanās no Mellužiem, kur jūra bija piecu minūšu gājienā no mūsu mājām. Grīziņkalnā ar pārsteigumu secināju, ka logi veras uz iekšpagalmu, kur arī mēdz salidot kaijas kā atgādinājums par jūru. Izrādījās, ka jūras tuvuma trūkums ir nekompensējams. Zemapziņā pietrūkst ūdens šalkoņas blakus. Māras dīķis un Ziedoņdārza strūklakas to neatsver.
Runājot par zudušām lietām, virtuālajā vidē bija pavīdējusi ziņa, ka no jūsu dzīvokļa pazudis jūsu kompjūters…
Bez tā gan man bija grūti iztikt! Tas gadījums ir pavisam smieklīgs, ja nebūtu tik traģisks. Paziņam aptrūkās naudas. Un viņš aiznesa manu datoru uz lombardu. Kad naudiņa ienācās, pats datoru izpirka un atnesa man atpakaļ. Bet tās trīs nedēļas bez kompjūtera gan man pagāja dziļā izmisumā, jo datorā bija gan būtiski faili, gan vēl divdesmit divus mēnešus par to jāmaksā līzings.
Mana dzīve vispār ir pilna dīvainiem stāstiem. Es, piemēram, brīnos, kā strādā jaunie mediju jomā. Pirms LALIGABAS balvas pasniegšanas man piezvanīja no televīzijas. Nodomāju, kāda ikdienišķa filmēšana… Tāda arī iznācu savas aplupušās mājas priekšā. Izrādās, filmēs LALIGABAS ceremonijai! To noskatījušās un mani paplukušā paskatā redzējušas, Dzintara Soduma balvas rīkotājas savam sarīkojumam man sarūpēja… kleitu, cepuri un grimētāju, no kuras vienīgās pakalpojumiem es neatteicos. No kurienes tā muļķīgā iedoma, ka dzejniecēm un rakstniecēm jābūt ļoti skaistām…
Kopš kovida sērgas televīzijā ik vakaru ekrānā skrien cipariņi ar mirušo cilvēku skaitu. Un tas mums liek padomāt par to, ka neesam mūžīgi. Bet varbūt tāpēc bail no nāves, ka neesam pārliecināti par savas dzīves pamatotu lietošanu, kā jūs rakstāt vienā no saviem dzejoļiem?
Nemaz tik bieži nemēdzam izjust, ka esam dzīvi. Tas tiek pieņemts kā kaut kas ļoti pašsaprotams. Bet patiesībā tā ir dāvana. Mana mamma, spēkpilna sieviete, nomira pēkšņi, negaidīti, sešdesmit divu gadu vecumā. Un es ļoti ilgu laiku cilvēkus, kuri bija nodzīvojuši ilgāk par sešdesmit gadiem, uzlūkoju kā kaut ko manai mammai atņēmušus. Tādi draņķi! Tagad no šīs sajūtas esmu atveseļojusies.
Neviens no mums nezina, cik laika atvēlēts. Otra galējība būtu katru mīļu dienu piecelties ar domu, ka šī varbūt ir pēdējā… Bet padomāt, sasodīts, kā noveicies, ka šī diena vēl nebija pēdējā – varbūt nemaz nebūtu slikti. Un varbūt mazliet sakarīgāk derētu izvērtēt, kas šajā dienā izdarīts. Un, ja atkal un atkal neesmu izdarījusi neko jēdzīgu, tad – kāpēc man vispār ir šīs par pēdējām nekļuvušās dienas?
Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, es droši vien kaut ko paveiktu jēdzīgāk. Bet, no otras puses, darba ritenī nav bijis laika apstāties. Un tad kādā mirklī vairs nepamani, ka vispār dzīvo. Tikai pildi pienākumus, esi bērnu aprūpētāja, naudas pelnītāja, tikai strādā, līdz pamani, ka pagājis gads, kurā ne mirkli neesi sajutusi, ka esi reāls, dzīvs cilvēks. Dzīve tajā pienākumu blāķī it kā slīdējusi garām, it kā tepat pirkstu galos, tikai nesatverta…
Kad aizgāja mana mamma, es biju jauna, vientuļa sieviete, bet kopš tiem laikiem pati esmu kļuvusi par mammu divām meitām un diviem dēliem un vecmāmiņu diviem mazdēliem.
Jūsu vecākais dēls Aksels Hiršs tagad ir viens no savdabīgākajiem “Satori” portāla bloga autoriem…
Nupat žurnālā “Domuzīme” debitēja arī drukātā veidā starp citiem īsprozas rakstniekiem. Viņš svārstās žanros no esejas līdz īsstāstam. Ar sirds drebēšanu gaidu, ko nu atkal būs uzrakstījis. Reizēm ir tā, ka viņš pieskaras kaut kam ļoti būtiskam. Kā teiktu Velga Krile, viena no man būtiskākajām latviešu dzejniecēm, – tava roka klauvē man pie sirds. Lasot mana vecākā dēla tekstus, man rodas šī sajūta – tava roka klauvē man pie sirds…
Ko, jūsuprāt, cilvēki meklē dzejā?
Atsauksmi uz savām paša neprecīzi vai vispār nenoformulējamām izjūtām, nojausmām. No otras puses – varbūt arī kādu pārsteigumu. Patīk izlasīt, ja kāds uz visiem zināmo realitāti paskatījies citā leņķī. Tā ir gan atsauksme paša sajūtām, gan pārsteigums. Tas ir tas, ko dzejā varētu atrast, ja kāds vispār dzeju lasītu. Bet es jau nezinu, kā ir ar to lasīšanu.
Un pēc kā jums pašai sniedzas roka?
Pēc kāda no tiem ārzemju autoriem, kurus esmu vēlējusies, bet neesmu līdz galam atdzejojusi. Ir pāris iesāktu atdzejojumu grāmatu, tie ir par mani vecāki autori, divdesmitā gadsimta dzejnieki, ko esmu uztvērusi kā savus laikabiedrus, kaut mūs šķir trīsdesmit, četrdesmit gadu distance. Man ir sadāvināts arī pietiekami daudz gados jaunu autoru dzejas sējumu, kuros mēdzu ieskatīties.
Bet, jāatzīst, man ir mazliet grūti uztvert dzeju, ko rakstījuši par mani daudz jaunāki, citā realitātē eksistējoši cilvēki. Padomju gadu mantojums un pieredze ir kas tāds, kas nav pagultē aizslaukāms. Man ir interesanti lasīt šo jauno cilvēku daudz brīvāku domu izpausmi, bet, vai es to varu adekvāti uztvert, par to vairs neesmu tik pārliecināta.
Lasot jūsu jaunākā krājuma dzejoļus, aizdomājos, kur realitātes nospiedumi un kur – dzejnieces iztēle?
Patiesībā man šķiet, ka realitāte un iztēle nemaz nav tik ļoti atšķirīgas lietas. Un vai vispār vajag pūlēties tās nodalīt? Var sanākt tāda vivisekcija, ka uzšķērstajās zarnās sapīsies. Labāk nevajag…
Un tomēr, kaut vai šajā vienā jūsu rindā – “savu mīlnieku bērēs lasīju viņu dzejoļus, savas mīlestības bērēs aizmirsu uzvilkt melnu kleitu”.
Man patiešām garajā dzīvē ir gadījies mīlēt un tikt mīlētai. Bet diemžēl visas manas lielās mīlestības, mani dzīves liktenīgie vīrieši jau viņsaulē. Nodaļa “Rekviēms un roze” nav veltījums vienam, drīzāk garajā mūžā vairākiem vīriešiem. Man tā nelaime, ka neprotu aizmirst, vēl joprojām ļoti skaidri jūtu arī to, kas ar mani noticis pirms četrdesmit gadiem. Vēl joprojām skaidri atceros mūsu kopā pavadīto laiku, arī savu esību viņu bērēs.
Tas nav izdomāts. Es patiešām esmu savu mīļoto vīriešu bērēs lasījusi viņu dzejoļus. Tā ir taisnība. Manā dzīvē daudz kas noticis tāds, ko dzejā varētu uzlūkot par iztēles ainām, bet tā ir realitāte, tās robežas mazliet nojūk. Atceros, kā stāvu pie zārka un lasu dzejoļus. Mana drauga, mīļotā vīrieša, dzejnieka, rakstnieka un žurnālista Andra Bergmaņa (1945–2009) vecākā meita toreiz studēja Sorbonā un varēja atbraukt tikai vienā konkrētā dienā, uz kuru nebija iespējams vienoties ar izvadītāju. Un es bērēs lasīju Andra Bergmaņa dzejoļus.
Toreiz – pēc atvadīšanās no Preses nama – un es nezinu, kur bija galva Andra draugiem ar mašīnām, kas atļāva viņam vienam pašam trijos naktī doties pāri Vanšu tiltam, – kāds viņam vienkārši iesita pa galvu. Tas skaistais stāsts par nosalšanu baltu sniegu kupenā ir mīts. Viņš nomira slimnīcā. Andrim bija tik labestīga attieksme pret pasauli, viņš tik ļoti to mīlēja, ka nevaru saprast, kā pasaule varēja ļaut dzejniekam šādi aiziet.
To pasaulei nevaru piedot vēl joprojām, kaut jau pagājis ļoti ilgs, ilgs laiks. Soduma balvas pasniegšanas sarīkojumā man lūdza nolasīt dzejoli, un es izvēlējos šo: “kad pasaule šķiet milzīga piesviedrēta gulta bez palagiem, gulta, kurā izmētāti ķermeņi, daži vēl atdzīvināmi, citi jau trūdoši, vajag apsēsties uz gultas malas un lasīt mīlestības dzejoļus. Trūdošie aizplūdīs uz savām kapu bedrēm, dzīvie piecelsies, aizies, pasaule atkal būs…”
Dzīve ļoti centusies mani pataisīt par ciniķi, bet no naivuma manī kaut kas vēl saglabājies. Ja cilvēki uzzina, kas ir mīlestība, viņi ļoti būtiski mainās. Pēc tās, kas ir piedzīvojums, pārdzīvojums, viesuļvētra, izmisums, viss kopā – pēc tam tu vairs nekad nebūsi tāds, kāds biji pirms tam. Visskaistāk jau būtu, ja nebūtu nekāda “pēc tam”. Man gan nekad nav tā bijis. Viss beidzies šādu vai tādu iemeslu, visvairāk jau nāves dēļ.
Karma acīmredzot tāda. Ar manu bērnu tēvu Andri Hiršu bijām pazīstami no agras jaunības. Bijām tie, kas augu nakti varēja sarunāties par ezoteriskām un filozofiskām lietām, spēlēt kārtis… Pēc tam bija jāauklē čīkstoši zīdaiņi, un vēl vēlāk, pēc desmit gadu atšķirtības, kad atkal bijām kopā, pēdējos četros kopdzīves gados nu bija laiks pārrunāt bijušo, atminēt savulaik neatminētos noslēpumus. Un tad nelaimīgs Andra kritiens.
Man ir dzejolis: “pirms izvākšanās no šī mitekļa, iegulstos tavās nāves līnijās uz virtuves grīdas”. Andris Hiršs patiešām nomira trīs metru attālumā no manas gultas, naktī piecēlies, izgājis virtuvē uzsmēķēt. Nokrita, atsitās ar galvu pret radiatoru. Un viss. Man ir tāda sajūta, ka viņš centās nomirt klusu, lai es nepamostos. Par to ir ļoti grūti runāt un domāt, kaut ir pagājuši ilgi gadi, bet sāp joprojām.
Jo divi cilvēki, kuri mīl viens otru, principiāli atšķiras no tiem, kuri mīlestību nekad nav pazinuši. Mīlošo ādā ir vairāk it kā redzīgu acu, balsī vairāk toņkārtu, un vispār viņiem visa kā ir daudz vairāk nekā tiem, kuri mīlējuši nav nekad. Man nav tā, ka, izliekot uz papīra, es kaut ko varētu norakstīt no sevis nost. Tas viss paliek manī pašā joprojām. Sajūtas, atmiņas, emocijas, viss, kas manī sagūlies, tur arī paliek. Nav nekāda atvieglojuma no tā, ka sajūtas esmu uzlikusi uz papīra.
Ar ko jārēķinās cilvēkam, kurš atvērs dzejoļu krājumu “Pirms izvākšanās”?
Cilvēkam, kurā nav atbalss citu emocijām, vispār nevajag to atvērt. Bet tam, kuram piemīt spēja atrast sevī atbalsi citu pārdzīvojumiem, vajadzētu lasīt mazām porcijām. Vienā piegājienā ne vairāk par desmit dzejoļiem. Jo tajos ir ļoti plaša amplitūda un ļoti daudz sabiezinātu krāsu. Nopietni uztverot, tas kādu laiku var izsist no sliedēm. Krājums tapis ilgi, daudz kas rakstīts, arī realitātē pārdzīvojot. Vienā elpas vilcienā izlasīt nevar. Tas lasītājam uz brīdi dzīvi var padarīt pārāk grūtu.
