“Dzīve Latvijā nav tik ārišķīga!” Saruna ar Kristīni, kura pēc dzīves Brazīlijā atgriezusies uz dzīvi dzimtajā Salaspilī 0
Daina Šulca, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ko vidējais latvietis zina par Brazīliju? Vai tā bagātība un greznība, ko redzam televīzijas seriālos, ir patiesība?
Kristīne Apine savu dzīvi Brazīlijā 22 gadu vecumā sāka pilsētā Belo Orizonte, kas tiešā tulkojumā nozīmē Skaistais Horizonts. Pilsēta ir sestā lielākā valstī un trešā lielākā dienvidaustrumu reģionā ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju. Nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties kalnu ieskautajai ainavai, kad no daudzām pilsētas vietām aiz kalnu grēdām un brīnumainiem ūdenskritumiem var redzēt horizontu.
Tagad Kristīne ar dēlu Markusu no lielās, krāšņās un daudzveidīgās Brazīlijas ir pārcēlusies uz Latviju, un jau pusotru gadu dzīvo savā dzimtajā Salaspilī.
Tas sākās hostelī Rīgā
“Hostelis Rīga” atradās Mārstaļu ielā un tagad vairs nedarbojas. Pirms aptuveni 15 gadiem to izveidoja kāds spānis kopā ar divām latviešu meitenēm. Kristīne tur strādāja pieņemšanā. “Tas bija laiks, ko raksturo milzīga kolēģu draudzība – tik liela, ka reizēm aizmirsām, kurš no mums strādā, jo uz hosteli gājām arī brīvajā laikā – mums kopā bija ļoti interesanti. Tur satiku savu nākamo vīru Felipi Fragu-Sampaio no Brazīlijas. Arī viņš strādāja hostelī un bija Rīgas Tehniskās universitātes maģistrantūras students. Mani piesaistīja viņa intelekts un domāšanas stils,” stāsta Kristīne, “tad Latvijā sākās finanšu krīze, tas bija 2009. gadā, daudzi zaudēja darbu, Felipe pabeidza studijas. Nolēmām pārcelties uz Brazīliju un tur apprecēties. Kāzas nerīkojām – vienkārši sarakstījāmies. Mans tēvs teica – tikai nemaini savu uzvārdu, kuru es nevarēšu izrunāt, un es paliku Apine. Dēla Markusa uzvārds ir Apinis-Fraga.”
Tūlīt pēc ierašanās Brazīlijā Kristīne un Felipe pāris mēnešus dzīvoja pie viņa vecākiem. Tā bija ļoti sirsnīga un silta uzņemšana. Felipes māte Kristīnei puspajokam, pusnopietni teica: “Ja tev Felipe kādreiz nodara pāri, nāc pie manis.” Sajūta bija laba. Kristīnei izveidojās ciešas saites ar vīra māsu, viņas kļuva labas draudzenes. Felipes ģimenes atmosfēra bija lieliska un pretimnākoša.
Strādāt vai nestrādāt? Studēt!
Kopš ierašanās Brazīlijā Kristīne uzreiz vēlējās strādāt. Reiz, kad Kristīne un Felipes māsa Najara vakariņoja kādā franču restorāniņā, viņas iepazinās ar tā īpašnieku un pēc Kristīnes iniciatīvas viņš atbraucējai no tālās ziemeļzemes piedāvāja viesmīles vietu. Brazīlijā nebija pagājušas pat pilnas trīs nedēļas, kad Kristīne bija atradusi darbu. Brazīliešus sajūsmināja jaunās viesmīles nedaudz lauzītā portugāļu valoda.
Felipe pēc izglītības ir inženieris un strādā lielākajā Brazīlijas derīgo izrakteņu uzņēmumā. Darbs noteica, kurā no Brazīlijas pilsētām dzīvos Kristīnes ģimene. Vienpadsmit gadu laikā viņi paspēja apmesties trīs milzīgās pilsētās – atšķirīgos valsts reģionos ar atšķirīgu klimatu.
No Belo Orizontes Kristīnes ģimene pārcēlās uz Viktoriju – pilsētu blakus pavalstī, šoreiz kalnainos skatus nomainīja okeāns. Darbu atrast bija viegli. Kristīne skolā sāka mācīt angļu un krievu valodu, pēc tam pasniedza privātstundas. Skolā samaksa bija smieklīgi maza, bet par vienu privātstundu saņēma apmēram 10 eiro.
Nākamā pilsēta bija Sanluisa – pilsēta Brazīlijas ziemeļos, kur Kristīne strādāja arhitektūras un interjera dizaina jomā, kas bija saistīts ar viņas arhitektūras studijām universitātē. Iestājeksāmeniem Kristīne sagatavojās pašmācības ceļā, taču nedaudz pietrūka, lai izturētu konkursu un studētu valsts augstskolā. Biežo dzīvesvietu maiņu dēļ viņa studēja trīs dažādās privātās universitātēs astoņus gadus. Arhitektes diplomu no Fumec universitātes Brazīlijā Kristīne saņēma tad, kad jau bija atgriezusies uz dzīvi Salaspilī. “Arhitektūras studijas Rīgas Tehniskajā universitātē man vienmēr bijis kā neaizsniedzams sapnis. Visi stāstīja, cik tas ir grūti un sarežģīti! Bet mani tas interesēja – tur radošās idejas iet kopsolī ar tehniskajām un racionālajām.” Atgriezusies Latvijā, Kristīne sāka strādāt Rīgas plānošanas reģionā par izglītības speciālisti un iestājās Latvijas Universitātes maģistrantūras telpiskās attīstības plānošanas programmā. “Jau studiju sākumā sapratu, cik plānošana man ir tuva un piemērota, jo saistās ar plašākiem mērogiem,” saka Kristīne. Tas nebūt nav pārsteidzoši pēc dzīves tik lielā valstī kā Brazīlija ar platību 8 514 877 km², kur satilpst 132 Latvijas. (Latvijas platība ir 64 589 km².)
Vai bērns + 20 grādos nav nosalis?
Markus Kristīnei piedzima Brazīlijā 27 gadu vecumā. Tās ir vienas no spilgtākajām atmiņām, kas saistās ar brazīliešu un latviešu kultūras atšķirībām: “Es gāju pa ielu, nepazīstami cilvēki nāca klāt, taustīja manu vēderu un priecājās. Labu vēlot, gan grūtniecības laikā, gan pēc Markusa piedzimšanas no visām pusēm saņēmu tik daudz ieteikumu un padomu, ka tas jau kļuva apgrūtinoši. Lielākais pārsteigums bija mana pirmā vizīte pie ārsta. Markusam vajadzēja dzimt martā, bet ārsts ieteica taisīt ķeizargriezienu jau februārī – pirms karnevāla, lai viņš būtu brīvs uz karnevāla laiku. Es, protams, tam nepiekritu. Brazīlijā tikpat kā nenotiek dabiskas dzemdības. Bērni nāk pasaulē ar ķeizargriezieniem. Es paziņoju, ka dzemdēšu pati, un mani uzskatīja gandrīz vai par traku – tas taču ir tik grūti! Bet grūti bija atrast ārstu, kurš būtu gatavs pieņemt dabiskas dzemdības. Markusam patika manā vēderā, viņš negribēja dzimt, bet mans puika pasaulē kā visi brazīlieši tomēr nāca ar ķeizargriezienu.”
Vecāki izvēlējās tipisku brazīliešu vārdu, kas būtu piemērots arī Latvijā. Vīriešu vārdi Brazīlijā parasti beidzas ar “e”. “Mēs meklējām zēna vārdu ar galotni “s”, kā tas ir latviešu valodā,” saka Kristīne.
Markusam tagad ir astoņi gadi. Viņš mācās Salaspils 1. vidusskolā. Būdams pavisam mazs, puika Brazīlijā labi runāja latviski. Kad sāka iet bērnudārzā, portugāļu valoda ņēma virsroku. “Tagad jau atkal atgriežamies pie latviešu valodas,” saka Kristīne.
Parasti cilvēkiem patīk silts klimats. Brazīlijā, kur vasarā ir ap + 30 grādiem un ziemā +20 , Latvijas klimats varētu būt par aukstu, taču Markusam nepatīk karstums. “Viņš priecājas par Latvijas ziemu tik ļoti, ka pagājušajā pavasarī pat raudāja, redzot, kā kūst sniegs. Brazīlijā vecāki savus bērnus tuntulēja siltās drēbēs un lika galvā cepuri, ja temperatūra nokritās līdz +20 grādiem. Kad bērnu ģērbu atbilstoši laikapstākļiem, jo, manuprāt, ziemās tur ir patīkami silts klimats, vietējie man vaicāja, vai bērns nav nosalis? ”
Aiz divmetrīgiem betona mūriem
Klimatiskie apstākļi nav vienīgā un krasākā atšķirība abās valstīs. Brazīlijā ir izteikts bagātnieku burbulis. Viņu mājokļos ir daudz dārgu lietu – lielas vāzes vairāku simtu un tūkstošu vērtībā, ekskluzīvas mēbeles. Augstākās klases mājokļiem raksturīga skaistu un dārgu, bet nepraktisku lietu izstādīšana.
“Kad studēju arhitektūru un darbojos interjera jomā, strādāju pie dažādiem projektiem, tajā skaitā ekskluzīvos mājokļos. Tie ir tieši tādi, kādus redzam brazīliešu bagātniekiem TV seriālos. Interesanti ir tas, ka šajās mājās, piemēram, viesu vannas istabā vai tualetē ir ļoti dārga un grezna dizaina izlietne no izciliem materiāliem, bet pašu vajadzībām – krietni vienkāršāka. Izrādīšanās ir raksturīga. Stāsts par vannas istabām un dušām ir īpašs. Katrā mājoklī to ir vairākas, jo klimats ir karsts un turīgie brazīlieši mazgājas divas trīs reizes dienā. Mājkalpotājiem ir sava dušas telpa, jo nav pieļaujams, ka viņi mazgāsies turpat, kur saimnieks. Bagātajās ģimenēs katrā mājā ir sava medmāsa. Namus parasti nožogo divus metrus augsta betona siena. Mēs ar Markusu un Felipi dzīvojām labos vidusmēra dzīvokļos, kur pirmajā stāvā ir telpas ballītēm, trenažieru zāle, baseins. Toreiz tas man bija jaunums, tagad arī Latvijā attīstās šādu mājokļu būvniecība. Kovida laikā, kad visi parki Brazīlijā bija slēgti, ar puiku gājām spēlēt bumbu iekšpagalmā. It kā bijām laukā, taču mums visapkārt bija betona mūri – sajūta kā ieslodzījumā.”
Standarta dzīvokļi Brazīlijā ir ļoti līdzīgi – ar trīs guļamistabām, divu zonu viesistabu – ēdamgaldam un dīvānam ar televizoru, ļoti mazu un šauru virtuvi, kur vieta ir tikai darba virsmai, un divas vai trīs vannas istabas. “Katrā mājoklī ir speciāla servisa telpa veļas mazgāšanai un žāvēšanai. Tā man ļoti pietrūkst Latvijā, jo kur lai es mazgāju, piemēram, savus netīros apavus – vai tajā pašā izlietnē, kur tīru zobus? Iemītnieki balkonus parasti pievieno viesistabai, nojaucot vienu sienu. Tas ir viegli izdarāms, jo siena ir no rīģipša, un tā nav pieskrūvēta pie grīdas,” atceras Kristīne, “mēs arī tā izdarījām.”
Nabadzība un graustu rajoni
“Kad pārcēlāmies uz Sanluisu, pilsētu Brazīlijas ziemeļos Atlantijas okeāna krastā, tas bija diezgan traki. Brazīlijas ziemeļos valda izteikta nabadzība, netīrība un karstums. Ciemos bija atbraucis mans brālis. No dzīvokļa loga varēja redzēt okeānu, un pirmais, ko viņš pamanīja, bija nevis okeāns, bet gan milzīga izgāztuve, liels atkritumu kalns, kas atradās turpat pie ēkas pagalmā. Sanluisā nav koku, kas bija diezgan nesaprotams fenomens, jo tik karstā klimatā ēna, kas rodas no koku lapotnes, ir ļoti patīkama. Okeāns viļņo piecu minūšu attālumā, bet tajā karstumā tur nevarēja peldēties, jo ūdens tika piesārņots ar notekūdeņiem,” stāsta Kristīne. “Graustu rajonos nav sanitāro mezglu. Bērni atnāk no skolas un nezina, vai viņiem būs ko ēst, viņiem nav vietas, kur mācīties. Viņi sāk strādāt desmit gadu vecumā. Izrauties no šīs nabadzības ir tikpat kā neiespējami. Tad jābūt ļoti īpašai domāšanai, lai to vispār varētu izdarīt. Latvijā jebkura tipa ģimenei iespējas ir līdzīgas, te viss tomēr ir atkarīgs no paša.”
Peldēties Kristīne brauca krietnā attālumā no pilsētas. “Pirmā satikšanās ar Atlantijas okeānu bija traumatiska. Viļņu spēks neļāva izkāpt krastā, es gandrīz netiku laukā no ūdens, okeāns vilka mani dziļāk un dziļāk. Pēc tam es visus gribēju pierunāt iet peldēties tikai uz bērnu pludmalēm, kur ir daudz drošāk. Baltijas jūra ir pavisam citādāka – es teiktu, ka pat ļoti miermīlīga.”
Ar jūrām un okeāniem Kristīnei bijuši piedzīvojumi ne tikai Brazīlijā. Pirms viņa ar Felipi pārcēlās uz šo lielo un kontrastaino zemi, četrus mēnešus pavadīja Grieķijā, strādājot par niršanas instruktori. “Man nav bail būt zem ūdens – tur ir miers, nirēja tērps un akvalangi it kā ceļ uz augšu un neļauj nogrimt. Man ir bail būt virs ūdens,” atceroties Atlantijas okeānu, saka Kristīne. “Pirms ierašanās Brazīlijā iztēlojos, ka vēlos vakaros un naktīs krastā notiek ballītes, cilvēki dejo un priecājas, bet tur nekas nenotiek. Naktī atrasties pie okeāna ir bīstami, jo ir tumšs un ātri vien var sastapt ne tos labākos cilvēkus. Īstās ballītes katru gadu notiek karnevālu laikā – es nedomāju tos, ko rāda televīzijas pārraidēs. Šie karnevāli domāti tūristiem, kuri pērk dārgas biļetes. Es runāju par ielu karnevāliem pilsētu ielās, kur cilvēku izdoma ir bezgalīga, kur nevienam dalībniekam nekas nav jāmaksā un kur visu laiku valda humors un jautrība,” turpina Kristīne, “mani priekšstati par Brazīliju sakrita ar īstenību, kad biju domājusi, ka cilvēki tur ir atvērti un draudzīgi, un tas patiešām tā ir. Kad tikko biju sākusi mācīties portugāļu valodu un ar grūtībām varēju sazināties, veikalā pārdevējas man palīdzēja, kā vien varēja – sāku runāt ar vienu, pienāca vēl otra, tad vēl trešā. Tādu gadījumu bija daudz. Tas man nedaudz atgādināja Ukrainas ciemus un Ukrainas cilvēkus, kur ar draugiem ceļoju, vēl būdama Latvijā. Nepazīstami cilvēki Ukrainas laukos mūs aicināja pie pusdienu galda, vilcienos uzsāka sarunu. Atceros, ka tur pasažieri vienmēr kaut ko ēda un pacienāja arī mūs, pārējos.”
Kāpēc atpakaļ uz Latviju?
Kristīne Latvijā atgriezās 33 gadu vecumā. Viņa no Felipes bija atsvešinājusies – dzīvē dažkārt tā mēdz notikt. Šķiršanās Brazīlijā noritēja mierīgi, jo procesu vadīt uzņēmās ģimenes draugs – jurists. Kristīne beidza arhitektūras studijas un domāja, vai savu jauno dzīves posmu uzsākt Brazīlijā vai tomēr atgriezties Latvijā? Izvēle krita par labu Latvijai, jo domāja arī par Markusu. Intuitīvi juta, ka jābrauc atpakaļ.
“Mēs abi ar Felipi piekritām, ka Markusam būtu labāk uzaugt Latvijā, kur sabiedrībā nav tik lielas atšķirības. Latvijā viņš pats ies uz skolu, pats atradīs savu ceļu un attīstīs patstāvību,” stāsta Kristīne. “Šī jau bija otrā vasara, kad Markus trīs mēnešus pavadīja Brazīlijā. Es zinu, ka tur viņš ir drošībā un saņems visu to labāko. Es pazīstu visu Felipes ģimeni un zinu, ka Markus būs labās rokās.”
Brazīlijā dzīve izveidojās tā, ka neradās cieši kontakti ar latviešu kopienām. Draugi bija brazīlieši, Kristīne viņus sauc par savas dvēseles radiniekiem. Kādu brīdi kā atbalsta plecs bija latviešu draudzene Ilona, bet viņa pirms pāris gadiem pārcēlās uz Vāciju. Tad Kristīne iepazinās ar vēl vienu latvieti. “Man bija sakrājušās latviešu grāmatas, kuras pirms aizbraukšanas no Brazīlijas negribēju vienkārši izmest, tāpēc meklēju kādu, kuram tās noderētu. Es toreiz nodomāju – kā tas var būt, ka iepazināmies tikai tagad?” Kristīne saka.
“Varbūt mana un Markusa atgriešanās būtu grūtāka, ja te nebūtu sava kodoliņa – ģimenes un draugu. Ģimenē esam pieci brāļi un māsas. Es dzīvoju ar mammu un Markusu mūsu mājā Salaspilī. Tētis nesen nomira – labi, ka paspēju atgriezties un izbaudīt viņa klātbūtni. Piemājas dārzā ir siltumnīca un pašlaik esmu apņēmusies sasmelties mammas pieredzi un zināšanas tomātu audzēšanā un mērču gatavošanā. Brazīlijā tādas lietas nenotiek.”
Kristīnei Latvijā patīk vienkāršība, tas, ka mēs neesam tik ārišķīgi, ka esam tuvu dabai. Vasarās varam doties atpūtā kaut vai ar guļammaisu vien un pārnakšņot praktiski jebkurā vietā. Viņa vairs nevēlētos dzīvot Brazīlijā, bet gan tikai aizbraukt paceļot un paciemoties pie draugiem.
“Mums Latvijā ir jāstiprina kopības sajūta, rūpes vienam par otru. Dažkārt cilvēki pat nezina, ka kaimiņu opītim ir vajadzīga palīdzība – cilvēki mums apkārt ir ļoti svarīgi, viņi dara mūsu dzīvi stabilāku. Latvijā es vēlos mierīgu dzīvi. Man nepatīk mūsdienu skriešana. Es gribētu, lai man pietiek laika ne tikai darbam. Uz dzīvi raugos ļoti pozitīvi un spēju atrast savu laimīti,” saka Kristīne, “jo vairāk mēs ceļojam, jo vairāk esam ārpus Latvijas, jo vairāk mēs novērtējam savu zemi, savu valsti un ieraugām to no jauna – cik te ir labi.”
