Trušus paši neēd 5
Lēdmane un “Trušu karaliste” nu ir viņa mājas. Te ikdiena paiet, ne tikai piedaloties dievkalpojumos un mācību stundās. Andris un viņa biedri palīdz arī tapt daudzfunkcionālajam centram Ogres upes senlejā, kur jau tagad atrodas podnieku darbnīca, kempingu zona, lūgšanu kapela, kā arī mitinās truši, kazas, zosis un citi dzīvnieki. Viss, kas ir tapis Lēdmanē, ir šo vīru roku darbs.
Arī Esplanādē esošajā “Trušu karalistē” izvietotās koka mājiņas ir viņu veikums – koka pils, vējdzirnavas un pat baznīca. Šo krāsaino koka ēku izgatavošana prasījusi rūpīgu darbu, jo namiem ir lodziņi, balkoni un dažiem pat ierīkots apgaismojums. Par godu trušiem šīs mājas ir ieguvušas arī ir savus nosaukumus – “Ļipmuiža”, “Ūsiņas”, “Ķepiņas”, “Ļipiņas” u. c.
Andrim ļoti patīk stāstīt par trušiem, par lielo aploku Lēdmanē, kur dzīvnieki rok alas, laiž pasaulē mazuļus un veido ģimenes. Viņš ar aizrautību ved mani pie trušiem, kas rosās Esplanādē, un stāsta, kāpēc trušu mamma tur siena saišķīti mutē, kā pareizāk barot trušus un tamlīdzīgi. Andris atzīst, ka pats trušu gaļu neēd: “Kā jūs neēdat kaķus un suņus, tā mēs neēdam trušus.”
Līdz nākamajam gadam
Andris rāda saskrāpētās rokas, kur ir redzamas trušu atstātās rētas. Viņš stāsta, ka cilvēki otrpus žogam ir dzīvnieku draugi, bet, ienākot trušu teritorijā, kļūst par ienaidniekiem. Visgrūtāk esot noķert trusi, lai to vestu mājās, bet triju gadu laikā viņš jau iemanījies tos veikli satvert rokās.
Nu dzīvnieki jau atgriezušies Lēdmanē līdz nākamajam gadam, kad atkal, cerams, ieradīsies iepriecināt rīdziniekus. Pastāvīgajā “Trušu karalistē” Lēdmanē atgriezies arī Andris. Viņš atzīst, ka laika periods, kas pavadīts Rīgā, ir visai nogurdinošs, un Andris jau ilgojas pēc mājām: “Lēdmanē ir meža miers un klusums, tur mēs esam mājās, bet šeit, Esplanādē, esam tikai viesos.” Atvadoties Andris aicina braukt ciemos vasarā uz Lēdmani.
