Dzīve kara draudu ēnā: cik droši varam justies Latvijā, kā draudus uztver karavīri, un kā nekļūt par “vatņiku zupas” sastāvdaļu? Saruna ar NBS PDC psihologu 136
Laikā, kad vairākas pasaules valstis saskaras ar konfliktiem, kas diemžēl tiek risināti ar militāra spēka palīdzību un informācijas ir vairāk, nekā cilvēka prāts spēj “sagremot”, aktualizējas vairāki jautājumi, kas saistīti ar drošību. Atbildes uz jautājumiem par pašreizējo drošības situāciju Latvijā, karavīru izaicinājumiem šajā nenoteiktības pilnajā posmā un vietējo “putinistu” nelokāmo uzticību ļaunajam sniedz NBS Psihodiagnostikas centra psihologs Ernijs Haritons.
Ārzemju medijos ik dienu parādās ziņas par kara draudiem, gatavošanos karam, Putina vēstījumiem Rietumiem, iespējamu kodolkaru vai pat Trešo pasaules karu. Ziņas parādās pat ļoti uzticamos portālos, taču Latvijā cilvēki tiek mierināti, ka mums nekas nedraud. Kā jūs izskaidrotu šo situāciju?
Pirmkārt, būtiski ir atcerēties, ka mēs esam dalībvalsts spēcīgākajai militārajai aliansei pasaulē – dalība NATO nav pašsaprotama un netiek nevienam uzdāvināta – Latvijas iestāšanās NATO nebija viegla un tā prasīja ievērojami daudz resursu, būtībā Latvija piedzīvoja ekonomisku, tiesisku, politisku, militāru un diplomātisku transformāciju – smagais iestāšanās process mūs nenoliedzami atalgoja, proti, nostiprināja mūsu starptautisko drošību un šīs sadarbības ietvaros pastāv mehānismi, kas paredzēti, lai novērstu draudus pret valsts drošību.
Informācija par karu ir pieejama ļoti daudz, tomēr ir svarīgi šajā informācijas apjomā nesākt neapstrīdami uzticēties pieņēmumiem, maldiem vai manipulācijām.
Ja vietējos plašsaziņas līdzekļos mūsu valsts amatpersonas ziņo, ka būtisku draudu valsts drošībai šobrīd nepastāv, tad īsti nav pamata tam neticēt vai uzskatīt, ka ierēdņi apzināti vēl tautai ļaunu – saistībā ar karu, amatpersonas ir vērtējamas kā drošāks informācijas avots nekā kaimiņš, paziņa vai draugs.
Tai pat laikā, lai gan amatpersonas spēj sniegt precīzāku un aktuālāku informāciju, būtiski ir būt arī avotkritiskiem, proti, izvērtēt no kāda medija vai avota šī informācija tiek pasniegta – informācija no amatpersonām parasti tiek uzskatīta par oficiālu un uzticamu, ja tā nāk no oficiālām institūciju vietnēm/mājaslapām vai ziņu organizācijām, kurām ir tiesības šādu informāciju sniegt un kuras uzņemas atbildību par sacīto, ievērojot mediju ētikas normas. Tāpat, lai gan saistībā ar starptautisko drošību ikdienā mēs izmantojam dažādus informācijas avotus, tomēr saistībā ar mūsu pašas valsts drošību tieši vietējiem medijiem ir lielāka nozīme – vietējie mediji var ātrāk reaģēt uz notikumiem un nodrošināt reāllaika atjauninājumus, kā arī tiem ir tieša pieeja vietējiem avotiem, amatpersonām un ekspertiem.
Otrkārt, ir svarīgi atcerēties, ka drošība un starptautiskie draudi ir dinamisks un sarežģīts jautājums. Situācija vienmēr, jebkurā dzīves laikā, ir raksturojama kā mainīga un ir svarīgi, ka valsts sagatavojas dažādiem iespējamajiem scenārijiem. Proti, uzskatu, ka domāšana galējībās nav vēlama, ka “viss ir labi” vai “viss ir slikti,” bet drīzāk domāt sabalansēti, novērtēt situāciju, apstākļus no dažādām perspektīvām, ņemot vērā gan pozitīvos, gan negatīvos aspektus. Piemēram, nevis “es visu zinu,” bet drīzāk, ka “esmu pārliecināts par savām spējām/zināšanām, bet man vajadzētu turpināt tās papildināt” – proti, saprast, ka šobrīd ir labi, tai pat laikā pie kaut kā var piestrādāt.
Patiesībā visa dzīve no brīža, kad mēs pamostamies, līdz brīdim, kad aizejam gulēt, sastāv no problēmu risināšanas un apdraudējuma (piemēram, iekšējo konfliktu, diskomforta) novēršanas. Dažādas briesmas un draudi ir vienmēr, arī tādi, par kuriem vairums cilvēku ikdienā nedomā. Nu, piemēram, par klimata izmaiņām vai biodaudzveidības zudumu – par šādiem jautājumiem ikdienišķos apstākļos drīzāk domās tikai neliela daļa sabiedrības. Jautājums ir par to, uz ko mēs fokusējamies. Viegls, īslaicīgs stress/emocionāls diskomforts nav bīstams un patiesībā ir noderīga komponente ikdienas dzīvei, tas kalpo kā signāls, ka kaut kas šobrīd nav tā, kā mēs vēlētos un norāda, ka lielākā vai mazākā mērā ir nepieciešamas pārmaiņas – stress var kalpot kā instruments, kas ļauj labāk sevi iepazīt.
Problēmas sāk rasties, kad šos signālus ignorējam un paļaujamies pašplūsmai. Proti, mums pašiem ir jāuzņemas vadība pār savu dzīvi. Kāda profesore reiz teica, citējot: “Būt nelaimīgam ir ļoti viegli, tev vienkārši nekas nav jādara.” Proti, apmierinātība ar dzīvi pieprasa aktīvu rīcību. Ja personai patiešām ir intensīvas bailes un pārliecība, ka karš drīzumā būs, tad viens no veidiem, kā sevi var mierināt, ir savas rīcības plāna, vismaz daļēja, izstrāde. T. i., nevis teikt “Vai man dieniņ, ko nu es darīšu,” bet patiešām pie sevis padomāt, ko es varēšu darīt šajā situācijā un vai mans plāns tādos apstākļos būtu realizējams. Domāt, kā preventīvi sev palīdzēt, izdarīt to, kas man ir pa spēkam, lai ārkārtas situācijā nerastos haoss gan domās, gan rīcībā. Piemēram, lai gan mēs ne vienmēr varam prognozēt ievainojumus, mēs vienmēr zināsim, ka ir iespēja sasniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību, zvanot uz attiecīgo tālruni, kas esošajā brīdī jau sniedz kaut nelielu mierinājumu. Ir vērts iepazīties ar materiāliem, piemēram, vietnē sargs.lv par rīcību krīzes apstākļos, kas var sniegt priekšstatu par to, kādi būtu pirmie veicamie soļi.
Vīrieši bieži vien kautrējas vai nevēlas meklēt palīdzību pat tad, ja tā ir nepieciešama. Vai psihologa pakalpojumi ir pieprasīti NBS karavīru vidū?
Jā, karavīriem ir pieejams psiholoģiskais atbalsts un karavīri to arī izmanto. Psiholoģiskais atbalsts ir ļoti svarīgs karavīru labklājībai, ņemot vērā karavīru darba specifisku un distresu, kas saistīts ar militāro dienestu. Kopumā karavīri var ziņot par dažādiem jautājumiem, gan tādiem, kas ir saistīti ar profesionālā dienesta gaitu, piemēram, saistībā ar individuālo spēju uzlabošanu, gan saistībā ar karavīra personisko dzīvi. Karavīri ļoti aktīvi domā par savu veselību, gan fizisko, gan psihoemocionālo, ko pieprasa arī, piemēram, Militārā dienesta iekārtas reglaments. Šis reglaments arī nosaka, ka karavīram ir jāinformē savs tiešais priekšnieks par tādiem veselības traucējumiem, kas var ietekmēt dienesta uzdevumu izpildi. Proti, savas veselības uzturēšana ir arī karavīra pienākums, ko karavīri arī dara. Karavīri aktīvi piekopj dinamisku, fiziskajām aktivitātēm un hobijiem bagātu dzīvesveidu arī ārpus dienesta. Militārais dienests prasa augstu operatīvo gatavību un laba veselība ir būtiska, lai karavīrs spētu veikt savus pienākumus efektīvi, kā arī droši.
Cik nopietna palīdzība tiek sniegta karavīriem, kas atgriezušies no misijām? Vai viņi tiek īpaši uzraudzīti?
Atgriežoties no misijas, ar karavīriem tiek veiktas pārrunas, lai novērtētu viņu stāvokli, noskaidrotu, kā viņi jūtas, kā arī apzinātu citas iespējamās vajadzības. Ja nepieciešams, karavīri jebkurā brīdi var saņemt individuālas konsultācijas ar psihologu, vai vērsties pie cita speciālista no atbalsta personāla, piemēram, kādu no ārstiem vai kapelāna. Karavīriem ir regulāras veselības pārbaudes, lai, piemēram, nodrošinātu karavīra karjeras ilgtspēju – ikviens cilvēks ir tikai relatīvi vesels, proti, tāda absolūtā, ideālā veselība dzīvē nepastāv, kā arī veselība ir dinamiska, t.i., kā dzīvs organisms mēs pastāvīgi maināmies – šīs pārbaudes ļauj profilaktiski un preventīvi novērst vai agrīni identificēt veselības problēmas, ja tādas ir. Veselība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē karavīru darbspējas, drošību un kopējo labklājību militārajā dienestā – tāpēc tai dienestā tiek pievēsta īpaša uzmanība.
Vai ir gadījumi, kad psihologs nevar palīdzēt tikt galā ar psiholoģiskām problēmām, kas radušās dienestā? Kā rīkojaties tad, ja saprotat, ka ir pavisam traki? Vai karavīrs var turpināt dienestu vai tiek pārcelts uz kādu citu struktūrvienību?
Jebkura cilvēka veselība, gan civilajā, gan militārajā vidē ir viņa paša atbildība – tā ir karavīra atbildība, ka viņš/-a uztur savu veselības stāvokli tādā nepieciešamajā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi pildīt savus dienesta pienākumus. Protams, strādājot organizācijā, arī organizācija ir līdzatbildīga par tajā strādājošo veselību, piemēram, ievērojot dažādus drošības standartus – atšķirībā no civilās vides, NBS ir jāpiedomā ne tikai par karavīra individuālo veselību, bet arī par sabiedrības un valsts interesēm kopumā, līdz ar to atbildības nasta gan pašam karavīram, gan NBS ir augsta.
NBS nodrošina ikgadējās veselības pārbaudes, karavīriem pēc nepieciešamības ir pieejami dažādi speciālisti, tostarp psihologs, ārsts un citi palīdzošās profesijas speciālisti.
Cits jautājums ir par to, vai karavīrs pats spēj grūtības vai problēmu saasināšanos atpazīt – tamdēļ arī tiešais priekšnieks, komandieris ir līdzatbildīgs par saviem padotajiem, kā arī katrs karavīrs ir atbildīgs par savu dienesta biedru. Saskaroties ar psiholoģiska rakstura grūtībām, kā minēts iepriekš, karavīrs var brīvi saņemt atbalstu. Atkarībā no grūtību rakstura, viņam/-ai var būt izmaiņas dienestā, kad tiek meklētas piemērotākas iespējas gan īstermiņa, gan ilgtermiņa.
Kā kara draudus uztver Valsts aizsardzības dienestā jauniesauktie karavīri, kas teju nupat sasnieguši pilngadību?
Valsts aizsardzības dienesta (VAD) karavīri nedzīvo informācijas “burbulī” un par karu domā, vai vismaz ir par to aizdomājušies. Atkal jautājums ir par šo domu intensitāti, biežumu un kam viņi pievērš pastiprinātu uzmanību. Šobrīd VAD pastāv salīdzinoši neilgu laiku, būtu pāragri spriest par vispārējām tendencēm – kopumā cilvēki atšķirīgi uztver reālus/esošus un iespējamus draudus, ir cilvēki, kuri salīdzinoši ātri kļūst satraucami un cilvēki, kuri grūtības uztver salīdzinoši mierīgi, bez izteiktiem pārdzīvojumiem. Lielāka saskare man ir bijusi ar tiem VAD karavīriem, kuri paši ir izrādījuši iniciatīvu dienēt VAD un pēcāk ir arī nolēmuši turpināt savas gaitas profesionālajā dienestā – kā publiski minēts, šobrīd aptuveni 40% no brīvprātīgi iesauktajiem ir spēruši šādu soli.
Starp šiem 40% ir arī daļa, kas min, ka, pat, ja karš būs, viņi vēlas aizstāvēt sevi, savu ģimeni un līdzcilvēkus, un ka kara situācijā labāk ir būt ar priekšzināšanām.
Domājams, ka šī ir tā daļa, kas draudu līmeni neuztver kā tik lielu vai nepārvaramu un dienestā saskata vairāk ieguvumu, nekā zaudējumu. VAD laikā parasti tiek nodrošināti vairāki veidi, kā palīdzēt VAD karavīriem saprast un apzināties kara draudus un to nozīmi, kas var ietvert, piemēram, izglītošanu. Proti, dienestu beidzot, visdrīzāk dienests VAD karavīriem dos lielāku drošības izjūtu, jo būs saņēmuši gan informāciju, gan praktiskas iemaņas, kā palīdzēt sev un citiem, mazinās iekšējo nemieru un neziņu, ja tāda ir. NBS par VAD karavīriem ļoti aktīvi domā, kā arī rūpējas par to, lai viņi dienestā justos labi un droši – pirmās tendences parāda, ka patiešām VAD karavīri dienestu beidz ar daudz labākām stresa regulācijas prasmēm.
Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai iedzīvinātu sabiedrībā lielāku patriotismu un pārliecību, ka te ir droši? Pašlaik šķiet, ka lielā daļā sabiedrības valda pārliecība, ka “X” stundā valsts būtu jāpamet, jo cilvēkiem trūkst pārliecības par mūsu militārajām spējām.
Vispirms būtu jāpiemin mediju specifika kopumā. Ja pārskatīsim dažādus mediju vietnes, tad redzēsim, ka kopumā pozitīvo ziņu vai rakstu ir salīdzinošā mazākumā. Cilvēkiem kopumā ir tendence pamanīt, vai drīzāk ir tieksme ātri reaģēt uz negativitāti – no izdzīvošanas viedokļa varētu teikt, ka, iespējams, lai tādējādi potenciāli novērstu kādas iespējamas vai esošas/reālas briesmas.
Cilvēkos izsaukt bažas, bailes vai šausmas ir salīdzinoši vieglāk nekā prieku vai sajūsmu.
Tas man atsauc atmiņā kādu projektu – tika izveidota mājaslapa, kur tās autori apzināti centās veidot saturu ar pozitīva rakstura ziņojumiem – lai gan projekts sākotnēji guva atsaucību tā unikalitātes dēļ, tomēr ar laiku apmeklējumi no cilvēku puses samazinājās, līdz mājaslapa tika slēgta. Lai cik banāli tas neizklausītos, katastrofas, noziegumi medijos vienmēr sasniegs augstāku atsaucību, kas mudina medijus par šiem notikumiem arī vairāk ziņot. Kāds pētnieks bija veicis arī eksperimentu un konstatēja, ka, selektīvi ziņojot tikai par noziegumiem pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, bija iespējams radīt uztveri, ka ir parādījies nozieguma vilnis pret veciem cilvēkiem, lai gan šāda nozieguma viļņa patiesībā nebija. Proti, mediji ne tikai atspoguļo sabiedrību vai to izklaidē, bet arī maina sociālo kārtību un cilvēku izpratni par esošo situāciju. Protams, piemēram, arī humors cilvēkiem patīk, bet šādu saturu veidot un pielāgot ir daudz grūtāk, jo šajā gadījumā vairāk “iezogas” potenciālo lasītāju/skatītāju individuālie faktori, proti, katrai personai ir sava izpratne par to, kas ir smieklīgi, turklāt tāds saturs pastāvīgi ir jāmaina – par zināmu un atkārtojošu joku smiesies retais.
Atbildot uz jautājumu par patriotismu, svarīgi saprast, ka patriotisms un pārliecība par valsts drošību ir individuāla izjūta, kas rodas no personiskās pieredzes, audzināšanas/ģimenes tradīcijām, izpratnes par vēsturi, izglītības un informācijas pieejamības. Ārējie “spēki” mazāk spēj ietekmēt pirmos trīs aspektus, visbiežāk tiek “strādāts” ar trešo, proti, informāciju, tostarp plašsaziņas un mediju telpu – patriotismu var šķelt propaganda, piemēram, sabiedrībā veicināt šaubas, bet pēcāk šīs šaubas aizvietot ar jaunu, vēlamāku informāciju.
Līdz ar to propagandas atvairīšanai un arī patriotisma veicināšanai svarīga ir atbildīga ziņošana par valsti, tās aizsardzību, militārajiem panākumiem un drošības jautājumiem, jāveicina dialogs un sadarbība ar sabiedrību.
Patriotisms savā būtībā nozīmē savas valsts mīlēšanu un rūpēšanos par to, spēju izjust piederību, uzticamību, stabilitāti un gatavību darboties tās labā. Tā ir arī cieņa pret valsts kultūras vērtībām, tostarp valodu, vēsturi, literatūru, mākslu un tradīcijām, tāpēc kā sabiedrības loceklim ir būtiski ņemt līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, tostarp svinēt valsts svētkus, būt kultūras pasākumos, piedalīties vēlēšanās un lemt par valsts nākotni, domāt par valsts attīstību, kā arī starptautisko reputāciju – kopumā veicināt kopības izjūtu un savstarpējo atbalstu.
Kā, pēc jūsu domām, cīnīties ar dezinformāciju un krievu propagandas naratīviem, kas tiek izplatīti sabiedrībā un uz kuriem uzķeras liela daļa krievvalodīgo? Vai jums kā psihologam šķiet, ka šo cilvēku dziļo un nelokāmo pārliecību, ka Putins ir Dievs, vispār ir iespējams izmainīt?
Cīņa ar dezinformāciju un propagandu ir sarežģīts uzdevums un pieprasa sistemātisku valsts un sabiedrības iesaisti, sākot no brīža, kad bērns sper pirmos soļus skolas solā, piemēram, kā tiek runāts par valsts vēsturi un kādas ir valsts vērtības, vai es kā cilvēks izjūtu piederību savai valstij, vai drīzāk esmu kā citplanētietis uz svešas zemes. Primārais līdzeklis ir izglītība un informētība, izglītojot sabiedrību par kritisko domāšanu, informācijas avotu pārbaudi un medijiem, kā atšķirt faktus no viltus informācijas, kā arī veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka mediji sniedz objektīvu un pārredzamu ziņošanu – svarīga ir arī neatkarīgu mediju un žurnālistikas brīvības atbalsts. Citi līdzekļi drīzāk ir “uguns dzēsēji”, kā, piemēram, sociālo tīklu un tehnoloģiju uzraudzība, kur tiek ieviesti algoritmi un politika, kas ierobežo viltus ziņu izplatību.
Svarīgi saprast, ka dažādas indivīdu vai grupu politiskās pārliecības, kas nosaka to, kā, piemēram, cilvēki vērtē tādus jautājumus kā ekonomiskā politika, sociālais taisnīgums, cilvēktiesības, valdību un sabiedrību kopumā, skar plašas cilvēka uzskatu un vērtību sistēmas – visplašākajā nozīmē, politiskās pārliecības veido noteiktu pasaules skatījumu, tostarp, kā indivīdi interpretē dažādus valstiskus notikumus un sociālās problēmas. Proti, iepriekšminētās pārliecības ir dziļi “iesakņojušās” cilvēka sociālajā identitātē, un tās var būt ļoti grūti mainīt.
Šādas pārliecības bieži ir radušās no ilgstošas ekspozīcijas noteiktam viedoklim, kas stiprinātas kopš bērnības, esot skolā, kopā ar draugiem, ģimeni, kā arī caur medijiem, sociālajiem tīkliem un citiem apkārtējās vides komponentiem.
Ir iespējams mainīt cilvēku uzvedību un attieksmi, ja tiek veikti ilgtermiņa un sistemātiski pasākumi, lai izglītotu un informētu cilvēkus, piedāvājot alternatīvus skatījumus, kas nodrošināti ar pierādījumiem un faktiem, t. i., piedāvāt iespēju izprast un pārskatīt savus uzskatus. Bet to realizēt var tad, ja, pirmkārt, cilvēkam pašam ir kaut neliela vēlme to darīt, proti, pašai personai drīzāk ir radušās kaut nelielas šaubas par sev iepriekš zināmo – tikai tad var sākties atklāts dialogs.
