Dzīve, kaisle un kautuve . Saruna ar režisori Ināru Kolmani 0
Šodien, 20. aprīlī, uzreiz trijos kinoteātros Rīgā – “Splendid Palace”, “Forum Cinemas” un “Cinamon” – ekrāna dzīvi sāk dokumentālistes Ināras Kolmanes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma “Mona”, kas pirmizrādi piedzīvoja nupat nacionālā kinofestivāla “Lielais Kristaps” laikā.
– Kādēļ “Mona” tapa tik ilgi, gandrīz septiņus gadus?
– Bijām sev uzlikuši ļoti augstu estētisko un sižetiski fantasmagorisko latiņu. Vispirms – par spīti Latvijas krīzei – negribējās visu sabojāt ar sliktu montāžu vai videoversiju. Mums ar producentu Jāni Juhņēviču nebija šaubu, ka uzstādītā kvalitātes latiņa jānotur. Un vēlāk, burtiski pāris dienas pēc manas atgriešanās no Islandes, kad likās, filma teju, teju būs gatava, pēkšņi visu pasauli skāra negaidītais šīs ziemeļvalsts ekonomiskā satricinājuma bums. Ja mūs neatbalstītu uzņēmēji Andris Grasmanis un Kārlis Ērglis, turpināt darbu būtu grūti. Un vislielākā pateicība par to, ka filma beidzot nonāk pie skatītāja, pienākas filmas asociētajai producentei Vitai Libertei un viņas domubiedriem.
– “Mona” ir pirmā Latvijas un Islandes kopfilma. Saprotams, kopražojumi garantē lielāku skatītāju auditoriju, internacionāla komanda dod radošu mijiedarbību, abu valstu producenti pretendē katrs uz savas valsts, savu fondu finansējumu. Bet kādēļ partnerus meklējāt tieši Islandē?
– Simboliski man šī sadarbība simpātiska arī tādēļ, ka Islande bija pirmā atjaunotās Latvijas neatkarību atzinusī rietumvalsts. Taču mana tikšanās ar Islandi, kā smejoties, ir pelnrušķītes stāsts.
Mūsu izpildproducents Imants Mozers kādā festivālā nejauši satika pasaulē zināmo, “Oskaram” nominēto režisoru Fridrihu Tūru Fridrihsonu, kurš, izrādās, Stokholmas festivālā bija ievērojis manu īsmetrāžas spēlfilmu “Sarmītes”. Kad Imants pie viņa vērsās ar “Monas” idejām, Fridrihs pārvaicāja: tā ir tā pati režisore? Kad vēlāk Berlīnē viņam rādījām “Monas” skices un fotoproves, viņš iesaucās: ir lieliski, gribu to producēt! Diemžēl vēlāk sarežģījumi piemeklēja arī viņa paša projektus – Fridrihs bija iecerējis milzīgu filmu par vikingiem. Finālā kopdarbību turpinājām ar Islandes producentiem Ingvaru Todarsonu un Juliusu Kempu. Tikāmies gan Rīgā, gan Tallinā, liela daļa fināla darbu norisinājās Reikjavīkā. Esmu bezgala pateicīga saviem Islandes producentiem un jo īpaši filmas mūzikas autoram, pieredzes bagātajam komponistam Hilmaram Ornam Hilmarsonam, kura mūzika saņēmusi daudzu starptautisku kinofestivālu balvas. Komponēt “Monai” viņš pieaicināja arī savu skolnieku Ornu Eldrjanu. Viņi uzrakstīja tik daudz mūzikas, ka pietiktu septiņdesmit filmām. Pie meistara braucu ar lielu pietāti un tādu saņēmu arī pretī. Tā pārgāja radošā sadarbībā, kad pietiek ar vienu acu skatu. Ārkārtīgi laba sajūta. Līdzīga bija, arī strādājot ar operatoru Uldi Janci.
– Filmas mūzika patiesi ir satriecoši aizraujoša. Aktieru izvēli filmu redzējusī publika gan nevērtē tik viennozīmīgi. Lielisks ir Krievijas teātra un kino mākslinieks Valērijs Jeremenko Arkādija lomā, bet lietuviešu teātra un kino aktieris Sauļus Balandis Tomasa tēlā vietumis šķiet pasalkans. Mums pašiem taču ir ļoti daudz lielisku skatuves mākslinieku.
– Kad filmai vajadzēja Tomasu, visi mūsu mīlētāji, galveno lomu tēlotāji bija aizņemti seriālos un, jā, man šķita arī savādāki, nekā biju iecerējusi. Man likās, ka Tomasam jābūt ļoti egoistiskam, ciniskam. Viņš nav nekāds pozitīvais tēls, bet sausais, naudas pārņemtais egocentriķis biznesmenis, kurš nav pieradis zaudēt. Man pozitīvie tēli patiesībā ir Henks un Arkādijs, lopkautuves strādnieki, kuri savā būtībā ir labāki veči, vismaz attiecībā pret Monu. Sauļus Balandis izdarīja lielu darbu. Visu lomu iemācījās latviski. Bet jāatzīst, filmēšanas laukumā nesajutām nedaudz neloģiskos uzsvarus un pauzes, lēnāk nekā dzimtajā valodā izteiktus vārdus. Filmā Tomass runā Ivara Pugas balsī. Turpretim ar Valēriju Jeremenko neko nevajadzēja pārskaņot, viņš runā kā Latvijas krievs. Un tas organiski iekļaujas filmā.
Man patīk, ka mēs abi ar Arvi (scenārija autors un rakstnieks Arvis Kolmanis) filmā esam ielikuši sev mīļas un pašu radītas asprātības, teicienus. Jau dzirdu, kā tie folklorizējas. Citu skaņu ieguvis Monas teiktais Tomasam par ezīti miglā vai Arkādija frāze “tā nav koridora saruna”.
– Rīgas biznesmenis Tomass ierodas uz sava tēvoča bērēm, ierauga vietējo meiteni Monu un vairs nedomā par atgriešanos Rīgā. Kādēļ filmas darbības norises vietai izraudzīta kāda Latvijas mazpilsēta, kur iedzīvotāju galvenais iztikas avots ir lopkautuve?
– Gan man kā režisorei, gan scenārija autoram, radot filmu, šķita svarīgi it kā nobalansēt uz naža asmens, izmantojot kontrastus. Arī tik spēcīgus kā dzīvība un nāve. Tādēļ filmā arī iekļauta naturāla teliņa dzimšanas aina. Ārzemju kolēģi jautājuši: kā samontējāt, ka neredz dublieri? Patiesībā Kristīne Belicka savām rokām pieņēma gotiņas dzemdības. Viņa ir drosmīga un talantīga aktrise. Esmu arī lepna, ka mūsu filmas dēļ nav gājis bojā neviens dzīvnieks. Pateicoties Valmieras kombināta strādniekiem, iekļāvāmies ražošanas procesā, konveijers apstājās tikai tik, cik atļauj sanitārie apstākļi. Filmas jēgas atklāsmē man bija svarīgs šis konveijers kā tādas dzīves atspoguļotājs, kura mūs ierauj savās dzirnās.
Starp citu, tā gotiņa, kura filmā bēg no nāves, realitātē uz filmēšanu tika atvesta pa ceļam uz kautuvi. Viņa bija tik lieliska aktrise, ka mūsu producents par prieku visai komandai viņu izpirka, izglābjot dzīvību.
– Filmu piedāvājat baudīt kā estētisku elementu, bet vietumis seksa ainas ir visnotaļ naturālas.
– Filma ir par iekāri, instinktiem, kaisli. Katrs var domāt, kā vēlas – vai seksa ainas ir Tomasa atmiņas, iedomas, sapņi, realitāte… Piekritīsiet, neviens normāls pilnbrieda vīrietis, iekārojot un domājot par sievieti, neredz viņu rozā peņuāros un krellēs sev blakus. Viņš redz, kā viņš viņu paņem, es atvainojos… Man teikuši, ka seksa ainas uz ekrāna ir kā gleznas, taču, tiesa, ļoti naturālas. Estētika mēdz būt arī naturāla vai skarba. Zinām daudzus skandalozus māksliniekus, kuri savai mākslai izmantojuši pat mirušus dzīvniekus. Nesaku, ka man tas ir tuvi, bet estētika nenozīmē rozā puķītes un neaizmirstulītes.
– Kas mainījies jūsos pašā šīs filmas tapšanas gaitā?
– Manī ir daudz lielāks rūdījums, lielāka vēlēšanās turpināt uzticēties gan sev, gan saviem domubiedriem. Esmu saglabājusi sajūtu, ka spēlfilmas man ir veids, kā rakņāties sevī, meklēt ko jaunu skatītājam, aktieriem, bet dokumentālais kino joprojām ir iespēja analizēt, izpētīt.
– Patlaban strādājat pie jaunas dokumentālās filmas “Sekss un PSRS. Dubultā dzīve”. Vai tas būs stāsts par to, ka Padomju Savienībā seksa nebija?
– Jā. Esmu atradusi arī epizodi, kurā Poznera vadītajā teletiltā “Amerika – Padomju Savienība” kāda sieviete izteica šo nu jau folklorizējošos frāzi. Diemžēl kamera tajā brīdī rādīja nevis runātāju, bet publiku. Taču drosminiece jau bija jauki iecerējusi – iesākto viņa domāja pabeigt ar vārdiem: “… bet mums ir mīlestība.”
Viena no filmas varonēm ir savulaik Mazās Veras atveidotāja, par pirmo padomju seksbumbu nosauktā un uz “Playboy” vākiem nokļuvusī aktrise Natālija Ņegoda. Pētījums būs par to, ko gadu desmitos totalitārais režīms nodara cilvēku psihei un domāšanai, viņu personīgajām sajūtām, attieksmei pret mīlestību.
– Ko domājat par nacionālo pasūtījumu kino?
– Ideja ļoti laba, taču īstenošana nav vienkārša. Jānāk kopā gudriem cilvēkiem, lai netaptu plakātiska “urrā” patriotiska filma. Tai jābūt profesionālai komisijai, nevis atsevišķu kino grupējumu pārstāvjiem, kas virza lēmumus par to, kāds kino mums vajadzīgs un kas to veidos.
– Aizkulisēs dzirdēts, ka no deviņiem “Lielā Kristapa” nominācijām filmas izvirzījušajiem ekspertiem “Monu” bija redzējuši tikai pieci…
– Sākumā sāpēja. Vēlāk, ieraugot nominēto filmu sarakstu, kļuva jautri… Sapratu, ka daudziem esmu ne tikai mīļa, bet arī bīstama. Tas ir normāli.
– Nuja, kinoļaužu daudz, naudas maz… Bez valsts atbalsta var dzīvot tikai Holivuda.
– Latvijā kino nevar pastāvēt bez valsts atbalsta. Ne velti arī Eiropā kino dotē. Mani gan kaitina ļoti negatīvā attieksme pret Holivudas kino. No tā jau arī var mācīties gan radoši, gan tehniski. Holivudā ražo arī labas autorfilmas, jā, konkrētā žanrā un orientētas konkrētiem skatītājiem.
Ja kaut kur ierunājos par Baltijas kino, cilvēki uzreiz min Igauniju, jo igauņiem ir ļoti brīnišķīgs starptautisks festivāls “Black night”, spējīgs konkurēt ar jebkuru Eiropā. Mums ir nacionālais festivāls “Lielais Kristaps”, nostalģiskas atmiņas par “Arsenālu” kā maizi un gaisu kinomīļiem un, jā, ir arī ar ko lepoties – Nacionālajam kinocentram sadarbībā ar Eiropas organizācijām ļoti spēcīgs “Baltic Sea” forums, taču tajā iespējams prezentēt tikai dokumentālās filmas.
