Kad grāmata par Borodinu bija nākusi klajā, man piedāvāja iestāties partijā. Atteicos. Lai gan zināju, ka izcili Latvijas dzejnieki – Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Jānis Peters, Māra Zālīte un vēl citi – tiešām ticēja, ka var no iekšpuses sagraut šo organizāciju. Un reāli to darīja. Barikāžu laikā Rakstnieku savienība bija ne vien idejiskais centrs, bet arī vieta, kur varēja apsildīties, iedzert karstu tēju, dabūt šķīvi zupas. 9
Mums ar Veltu ir balva, kas abiem ļoti svarīga un dārga, – Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Tolaik jau neviens mēs nezinājām, kā tas viss beigsies. Bija brīži, kad krastmalā mums virs galvām draudīgi riņķoja helikopteri, bet es stāvēju tribīnē. Kad izgājām mītiņā pie Brīvības pieminekļa, mūs ciešā lokā ieskāva miliči, kam pirmo reizi bija izsniegti steki. Neilgi pirms tam Tbilisi ar sapieru lāpstiņām bija nogalināti vairāki desmiti demonstrantu un vairāki simti saindēti ar gāzi. Es stāvēju pie pieminekļa un kliedzu: miliči, zaldāti, neejiet pret tautu, esiet kopā ar mums! Joprojām to visu atceros.
PSRS sabrukums vismaz Latvijā beidzās samērā mierīgi. Šķita, planētu gaida gaišāki laiki. Toreiz mums nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka galvenās šausmas vēl tikai priekšā. Ar sāpēm un arvien pieaugošu satraukumu es vēroju to, kas notiek manā dzimtenē Krievijā, un to, kas Ukrainā. Rakstniece Tatjana Tolstaja, ko Latvijā pazīst pēc Alvja Hermaņa izrādes “Soņa”, nesen sacīja: “Katrs vārds, kas teikts par Ukrainu, var beigties ar lodi.” Viņa ir drosmīgs cilvēks un baidās ne jau par sevi…
Es te varētu gari un plaši runāt par Krieviju. Kas man nekaiš, es sēžu siltumā, man par to nekas nedraud. Bet tiem, kas Maskavā iet pret straumi, draud tādas pašas lodes, kādas tikko aprāva Borisa Ņemcova dzīvi, cīņu un sapņus.
Rainim bija septiņas dzīves, patiesi, septiņas reizes viņš krita, nolaidās līdz pašam dibenam, līdz iznīcības robežai, un tad sāka no jauna. Es neesmu tāds. Man – tikai divas. Trešo reizi nespētu. Man nebūtu, kam. Tā nu ir noticis.
Reiz Velta bija smagi cietusi avārijā. Tas notika pa ceļam no viņas mātes mājas laukos uz Rīgu. Aizskrienu uz Aizkraukles (toreiz Stučkas rajona) slimnīcu ar milzīgu rožu pušķi. Velta guļ, visa nosaitēta, tikko atgriezusies no viņpasaules, mostas no komas, tikai acis redzamas – tādas pelēkas ar raibumiņiem. Un pirmais, ko pasaka: neskaties uz mani, es laikam esmu neglīta… Tad es skaidri sapratu: Latvijā bez Veltas man nebūtu ko darīt. Un arī dzīvē nebūtu.
Viņa mani nokristīja savā upē pie Neretas. Pirmo reizi tiku kristīts Gatčinā, otru – Latvijā.
Ar Veltu man viss ir saistīts. Arī Rainis. Mēs dzīvojām Dīķu ielas deviņpadsmitajā namā, Rainis un Aspazija – vienpadsmitajā. Bet pa vidu savulaik bija dzīvojusi Veltas māmiņas krustmāte, kas turēja govi. Rainis nāca pie viņas pēc piena. Veltas mātei Emmai Misūnei, vēlākai Kaltiņai, tolaik bija piecpadsmit gadu, Rainim esot paticis ar viņu aprunāties. Ir ziņas, ka Rainis un Aspazija gribēja adoptēt Emmu – lai glābtu laulību, jo bija parādījusies slavenā Mēnessmeitiņa, kam, starp citu, paveicās dzīvot Aspazijas bulvārī, bet mācīties universitātē Raiņa bulvārī.
Mūža nogalē Veltas māmiņa pēc insulta vairākus gadus gulēja mūsu Rīgas mājā. Velta lasīja viņai pasakas, bet māmiņa stāstīja par savu dzīvi. Arī par Raini un Smiļģi. Viņa teica, ka Smiļģim Lietuvā bijusi māja. Dažus gadus vēlāk pētnieki izraka faktu – jā, Smiļģim patiešām ir bijusi māja Lietuvā. Un arī es “Iļjas Muromieša” uzmetumos atradu rindiņu, kas netieši uzrāda to, ka Rainis un Aspazija patiešām ir gribējuši adoptēt meiteni.
Kaut ko tik traku izdomāt jau nemaz nevar – nepietiks iztēles.
Musorgskis bija ģēnijs; tātad par Raini mazāka figūra man nederēja. Turklāt Rainis allaž bija man līdzās. Elpoja tepat netālu. Velta viņu mīlēja. Mēs draudzējāmies ar Imantu Ziedoni, kas bija scenārija autors filmai “Pūt, vējiņi”, pēc tam uzrakstīja libretu Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju”, bet es tulkoju viņa tekstu izrādes programmiņai. Un arī mūsu drauga Imanta Auziņa mājā bija gandrīz vai Raiņa kults.
Tā es sāku rakstīt grāmatu par Raini. 1986. gadā, kad bija vēl PSRS un cenzūra, kad neviens no mums nespēja iedomāties, ka nežēlīgā boļševiku ideoloģijas sistēma, viss padomju valstiskuma monolīts pavisam drīz sabirs pīšļos. Kad arhīvā atradu liecības par Raiņa un Aspazijas spiritiskiem seansiem, slepus un lielā steigā to visu pārrakstīju, jo man bija bail, ka tūlīt kāds man to visu var atņemt, jo teksti bija absolūti pretboļševistiski!
Biju uzgājis daudz interesantu lietu, par ko neviens līdz tam nezināja vai nerunāja, un man bija skaidrs, ka padomju Latvijā to nekad neļaus publicēt. Šajā sakarā man pat bija plāns: manuskriptu, kad būs pabeigts, aizsūtīt trimdas latviešiem, ar pseidonīmu, cerot, ka varbūt tur kāds to izdos. Jo es rakstu lasītājiem, ne rakstāmgaldam. Taču, ja toreiz es būtu domājis par cenzūru un glavļitu, nekas jēdzīgs nebūtu sanācis.
Ielīdu Raiņa un Aspazijas arhīvā – tur glabājas desmitiem tūkstošu dokumentu. Rainis absolūti neko nemeta laukā. Nodeva veļu mazgāties, saglabāja kvīti. Nosūtīja ierakstītu vēstuli, saglabāja pasaknīti.
Sākumā nopublicēju rakstu sēriju par Raiņa dzejas tulkojumiem “Literatūrā un Mākslā”. Pēc tam pārtulkoju “Induli un Āriju”, vēlāk “Jāzepu un viņa brāļus”. Tās lugas tulkotas bija jau agrāk, taču pirmo reizi – no oriģināla, nevis no parindeņiem.
Tiesa, ar latviešu valodu sākumā man neklājās viegli. Es lasu angliski un vāciski, taču nevaru runāt un nesaprotu, kad runā ar mani. Arī latviski ilgi kautrējos kaut ko teikt. Sapratu, kad ar mani runāja latviski, taču atbildēju krieviski, jo baidījos no kļūdām un akcenta. Tagad reizēm pat nezinu, kurā brīdī runāju latviski, kurā krieviski. Un nu jau četrdesmit gadu mēs ar Veltu vienu vakaru lūdzamies “Mūsu Tēvs debesīs”, otru – “Отче наш”.
