Kādu laiku strādāju par mazītiņas bibliotēkas vadītāju Ļeņina vārdā nosauktā kolhozā Orehovas sādžā netālu no Borisovas. Tagad Maskavā ir milzīgs rajons Orehovo-Borisova ar debesskrāpjiem un bandītiem. Bet toreiz tā bija sādžiņa, kur pavasarī ziedēja ceriņi un vienīgā iela smaržoja tā, ka galva reiba. 9
Visai drīz es sarīkoju Borisovas klubā koncertu, kur muzicēja mani kursa biedri. Kolhozniekiem tas ļoti nepatika. Un kas gan viņiem tur varēja patikt – viens spēlē vecas klavieres, pārējie dzied kaut ko pārgudru.
Alga bija niecīga, manai žaketei piedurknes apspura bārkstainas kā aizkaru mala. Dzīvoju pusbadā. Turklāt es biju nenormāli kautrīgs, negribēju, vietējiem redzot, iet uz labierīcībām cauri sādžai, tāpēc braucu ar elektrisko vilcienu uz Maskavu, lai nokārtotos. Biļete bija lēta, tomēr arī tā kaut ko maksāja.
Māte, kā jau visi tolaik, dzīvoja no algas līdz algai, ģimenē bija vēl divi bērni – jaunākā māsa un brālis.
Un tad es aizgāju un pats pieteicos dienestā. Armijā vismaz pabaros un apģērbs.
*
Tā es nokļuvu Vācijā tanku daļā. Braucis ar tanku neesmu, mans uzdevums bija pēc mācībām iztīrīt kāpurķēžu posmus, kur allaž bija ieķērušās visādas šķembas un dubļu pikas.
Pēc neilga laika mani paņēma karaspēka orķestrī, kur es situ bungas un timpānus, kā arī biju konferansjē – pieteicu programmu vāciski. Atceros, biedrs Kims Irsens pie mums bija atbraucis.
Reiz es izkļuvu ārpus lielā žoga un iepazinos ar kādu vācu meiteni. Vispār jau mēs nedrīkstējām atrasties ārpus karaspēka daļas teritorijas. Un tad notika tas, par ko sapņo katrs jauns vīrietis. Drīz vien meiteni sāka vajāt vietējie. Gan komjaunieši, gan tie, kam padomju zaldāti joprojām bija ļaunākie ienaidnieki. Protams, tolaik jau bija nodibināta PSRS-VDR draudzības biedrība, taču tajā darbojās draudzības profesionāļi. Gluži tāpat kā ir mīlas profesionāles, ir arī (vai vismaz bija) draudzības profesionāļi.
Lai vai kā, bet meitenei draudēja lielas nepatikšanas. Un tad es uzrakstīju zīmīti, kur apliecināju, ka es, padomju armijas kareivis Roalds Dobrovenskis (tolaik es jau biju Roalds, armijā viss bija oficiāli pēc dokumentiem), vēlos apprecēties ar vācu meiteni.
Dažas dienas vēlāk, kad mēs ar meiteni atkal bijām birzītē satikušies, pie manis pienāca kāds kareivis un pajautāja, cik tā vāciete ņemot. Kāvies es nebiju kopš astoņu gadu vecuma, bet te nu es viņam sirsnīgi iekrāmēju pa seju.
Nākamajā dienā pie mums ieradās VDK pulkvedis un apakšpulkvedis: tevi ir redzējuši, neliedzies. Saku: neliedzos, gribu precēt. Un te pēkšņi viņi atskārta: vai tik tu neesi tas idiots, kas uzrakstīja zīmīti? Mūsu ģenerālis bez Maskavas ziņas nevar pat dažus vārdus pārmīt ar vāciešiem, bet šis (te sekoja tirāde par intīmiem sakariem ar dažādām mātēm) precēties sadomājis!
Sākumā mani iesēdināja cietumā Juterbogā. Piecpadsmit dienu ar maizi un ūdeni. Ūdens katru dienu, maize – katru otru. Pēc tam – lopu vagonā, tādā pašā, kādā Melānija Vanaga, kuras dokumentālo romānu “Veļupes krastā” nesen pārtulkoju, kopā ar simtiem tūkstošu citu represēto bija mērojusi ceļu uz Sibīrijas katorgu.
Lopu vagonā uz lāvām bija tādi paši noziedznieki kā es. Gandrīz mēnesi mūs veda cauri visai Padomju Savienībai uz Tālajiem Austrumiem. Tur dziļi taigā es kļuvu par 318. kara kokmateriālu sagādes vienības otrās kolonnas strādnieku.
Zaldātiņš sāka sūtīt savu dzeju vietējām avīzēm un žurnāliem. Mani sāka publicēt, bet pēc dienesta pieņēma darbā avīzē. Dažreiz man bija nakts dežūras, biju tā sauktā svaigā acs – lasīju numuru neilgi pirms nodošanas tipogrāfijā. Reiz atradu drukas kļūdu: “Генеральная ассамблея” vietā bija “Генсральная ассамблея”. Tolaik par tādu varēja ne tikai no darba atlaist. Bet redaktora vietnieks, pulkvedis un dzērājs, piesavinājās manu nopelnu.
Pamazām sāku drukāties, pirmā dzejas grāmatiņa tika laista klajā. Strādāju avīzēs, televīzijā, apprecējos, piedzima meita Jeļena. Izbraukāju krustām šķērsām visus Tālos Austrumus, kādu laiku dzīvoju un strādāju Sahalīnā. Un tad es devos uz Maskavu, uz Augstākajiem literatūras kursiem. Tur pulcējās rakstnieki, kam jau bija grāmatas, bet nebija speciālas literāta izglītības.
Tie bija divgadu kursi. Mums katram tika ierādīta sava istaba Literatūras institūta mūždien iereibušo kopmītņu septītajā stāvā, kur dzīve kūsāt kūsāja, īpaši stipendiju dienā. Kursos bija arī Latvijas Rakstnieku savienības biedre dzejniece Velta Kaltiņa. Viņa dzīvoja kopmītņu vienā spārnā, es – otrā. Taču kursu beigās mūsu istabas jau atradās blakus, turklāt bija savienotas.
No Maskavas es aizbraucu nevis uz Habarovsku, bet Rīgu.
It kā jau viena valsts, vīzas nevajag. Taču iekšēji es skaidri jutu: Latvija – tā ir cita valsts. Un cita dzīve.
Ko tur slēpt, negribējās šausmīgi. Vecums man tāds, kad Puškins jau bija nogalināts divkaujā. Nemaz nerunājot par Ļermontovu. Un te – viss jāsāk no baltas lapas. Habarovskā mani katrs suns pazina. Latvijā – tikai Velta. Ja viņa būtu zobārste vai balerīna, ja viņas profesija nebūtu saistīta ar vārdu un valodu, es viņu būtu aizvilcis sev līdzi. Bet viņa bija dzejniece.
*
Kad kāpām ārā no vilciena, pāri Rīgai bija izliekušās divas pilnas varavīksnes.
Kaut ko tādu esam redzējuši vēl tikai vienu reizi – kad pirms dažiem gadiem pārcēlāmies uz Ikšķili.
Tā sākās mana otra dzīve.
