Un tad māte aizveda mani uz Maskavu, uz kora skolu. Tā bija vienīgā kora skolā visā Padomju Savienībā. Līdz boļševiku apvērsumam zēni Krievijā dziedāja baznīcas koros. Bet Padomju Savienībā Dieva nebija, tagad Dieva vietā bija biedrs Staļins un partija. Un tie bija ļoti greizsirdīgi, gribēja, lai pielūdz tikai viņus, tāpēc nebija vairs ne baznīcu, ne zēnu koru. Tikai Maskavā bija viens paraugkoris, kas regulāri dziedāja Lielajā teātrī valdības koncertos pašam biedram Staļinam. Tāpēc varu teikt: es neesmu dzirdējis Josifu Visarionoviču, bet viņš mani – ir. 9
Kora skola bija privileģētā stāvoklī. Tur katrā klasē bija tikai astoņi vai deviņi skolnieki. Un vēl tur bija internāts. Bet kori vadīja Svešņikovs, kas tolaik bija arī Konservatorijas rektors.
Noklausījās mani slavens mūziķis Nikolajs Demjanovs, kas cara laikā bija dziedājis Sinodes korī. Un, kaut arī uzņemšana bija beigusies, viņš pateica: šo puiku vajag uzņemt.
Tagad zēns, kas dzied korī, nav nekāds retums, īpaši Latvijā. Bet tolaik tas bija kaut kas īpašs. Es biju viens pret pusmiljonu. Tiesa, pārējie manā klasē arī bija īpaši un vēl īpašāki, jo bija jau paguvuši pamācīties, paklausīties, ieraudzīt un nodziedāt.
Mūsu balsis ik dienu dzidri skanēja radiofonā. Ieraksti notika radiokomitejā, kas atradās līdzās biedra Berijas savrupmājai. Tolaik viņa pārziņā bija visi lēģeri, represijas un eksekūcijas. Tas, ka aiz augstā žoga ir biedra Berijas māja, skaitījās valsts noslēpums, taču kāds man to bija pačukstējis. Reiz, kad pa vārtiem iebrauca mašīna, nolēmu pieiet nedaudz tuvāk žogam un paskatīties. Te pēkšņi pienāk pie manis cilvēks civildrēbēs un jautā: ko tu te dari, puisīt? Ej žigli prom!
Tagad saprotu – labi, ka tā, varēja būt daudz ļaunāk.
Daži izcili komponisti rakstīja mūziku mūsu korim, arī ģeniālais Dmitrijs Šostakovičs. Reiz viņš mūs bez biļetēm ieveda Konservatorijas Mazajā zālē, un nekauņa Paška Sorokins nosauca viņu par tēvoci Dimu. Tēvocis Dima neapvainojās.
Man gadījās sliktāk. Bija mums bioloģijas skolotāja, kas, kolīdz sāka runāt, neko vairs nedzirdēja, gluži kā rubenis riesta laikā. Kamēr viņa dziedāja savu dziesmu par drīksnām un putekšņlapām, mēs viņai pasniedzām susināmās lapas, tintnīcas, spalvaskātus, ko viņa automātiski krāva uz sava galda. Stundas beigās tur bija savākusies dīvaina kolekcija. Un tad kādu reizi es, mazais nekauņa, klusiņām sāku teikt: tante Katja. Tad nedaudz skaļāk, vēl skaļāk, līdz beidzot kādā pauzē viņa sadzirdēja. Un šausmīgi apvainojās: vai nu viņa, vai es. Tomēr pedagoģiskā padome negribēja mani izslēgt no skolas, tāpēc nolēma, ka man ir jāatvainojas.
Tante Katja strādāja ne tikai kora, bet arī horeogrāfijas skolā. Tolaik tur mācījās Vasiļjevs un Maksimova, kam tante Katja dziedāja savu rubeņa dziesmu. Es sagaidīju stundas beigas un pateicu, ka ļoti nožēloju notikušo.
Mūsu korim rakstīja arī Prokofjevs. Atceros, kad viņš uzkāpa uz skatuves, lai paklanītos, viņam bija nedaudz caura zeķe. Un nomira viņš vienā dienā ar Josifu Visarionoviču. Mums Prokofjeva bija ļoti žēl, jo Staļina nāves dēļ šim lielajam komponistam visā valstī nebija atlicis ne puķu, ne atvadu vārdu.
Mūs veda skatīties Staļina bēres. Izvadīšana notika Arodbiedrību nama Kolonnu zālē. Mūs salika pa pāriem un veda uz Maskavas centru. Skolotāji raudāja. Atceros, trotuāra malā stāvēja tāda kā pārnēsājama lete ar mandarīniem un papirosiem. Pēkšņi sākās šausmīga drūzmēšanās un spiešanās, lete apgāzās, pūlis mēģināja kaut ko paķert, uzlasīt. Sākās tāda burzma, ka mūs ātri aizveda atpakaļ uz skolu.
Vēlāk uzzinājām, ka bija arī samītie un nospiestie. Kāds vadonis, tādas bēres.
Pats šausmīgākais ir tas, ka patlaban Krievijā atkal ir vadoņa kults. Turklāt arī Staļina kults tiek reanimēts. Tas ir neprāts. Totalitārisms ved taisnā ceļā uz iznīcību – gan krievu tautas, gan citu tautu iznīcību. Buņins par to runā “Apsēstajās dienās”: “Un paaudzes smaulis kļūs sunisks.” Paskaties uz pūli, kas brēc slavu vadonim, un redzi, cik pravietisks ir bijis šis paredzējums.
Šķiet, ka sistēma iznīcināja nešķirojot, it kā nejauši – tikpat labi nošauts varēja tikt akadēmiķis, maršals vai sūdu vedējs. Gan jā, gan nē! Mērķtiecīgi, konsekventi iznīcināti tomēr tika labākie, gudrākie, gaišākie.
Kad mācījos Kora skolā, mūsu pedagogi vēl atcerējās pirmsrevolūcijas laikus. Vēl bija dzīva ģenētiskā atmiņa. Un arī starp audzēkņiem bija tādi, kuru vecāki un vecvecāki bija baudījuši citu dzīvi. Latvijai šajā ziņā ir klājies labāk, tā paguva izbaudīt divdesmit neatkarības gadu, pirms tika okupēta. Tas ir liels laiks. Un tā ir liela lieta – ja vecāki un vecvecāki zina stāstīt par brīvību. Nav nekā svarīgāka par to, ko bērnībā esi uzzinājis, sajutis, piedzīvojis. Tas nav iznīcināms.
Par trīs klasēm vecāks bija Rodions Ščedrins, vasarraibumains, asprātīgs. Mēs kopā darbojāmies drāmas pulciņā, paši sacerējām un iestudējām ludziņas, ko katru svētdienu izrādījām. Lielajā teātrī mēs zagām grimu. Tur aktieru istabiņās tā bija papilnam. Reiz es tēloju nēģeri, mani nokrāsoja melnu līdz pat jostasvietai.
Arī dejot mūs mācīja. Tiesa, to gan es neapguvu. Deju skolotāju arestēja. Viņa atgriezās tikai pēc vairākiem gadiem.
Taču dejas skolā tomēr notika. Pareizāk sakot, tā sauktie atpūtas vakari. Mūsu skolā mācījās tikai zēni, bet uz šiem vakariem tika aicinātas meitenes. Ak, kā viņas smaržoja! Ap mums, īpaši pēc sporta nodarbībām, mūždien virmoja sviedru smaka, bet viņas bija kā no citas pasaules. Nāsis trīcēja itin visiem.
Un tad es sāku rakstīt dzeju. Par zvaigznēm, zilām rozēm, Parīzi. Parīzei es pat veselu poēmu biju veltījis. Pagāja piecdesmit gadu, līdz mēs ar Veltu tikām uz Parīzi.
Es rakstīju arī dienasgrāmatu. Man ir saglabājušās burtnīcas – smieklīgas un neiedomājami stulbas. Visi zināja, ka es gribu būt rakstnieks. Tikai es nezināju, par ko rakstīt.
Valsts eksāmenā literatūrā dabūju trijnieku. Bija jāstāsta par komunista Makara Naguļnija tēlu Šolohova “Plēsumā”. Man tas romāns pārāk nepatika, gribēju izmantot špikeri, bet dzērājs mācību daļas vadītājs, sarkans un paģirains, nevis izlikās neredzam mazu teicamnieka blēdību, bet gan iebrēcās: iekriti gan! Un es dabūju trijnieku, bet, tā kā literatūra kora skolā nebija galvenā disciplīna, es tomēr saņēmu diplomu ar izcilību un bez eksāmeniem tiku uzņemts konservatorijā, kuras rektors bija mūsu kora vadītājs Svešņikovs.
*
Maskavas konservatorija tolaik bija labākā mūzikas augstskola pasaulē, saku to nepārspīlējot. Starp pasniedzējiem un studentiem bija izcili mākslas meistari, spilgti talanti, gara aristokrāti.
Nomācījos es konservatorijā gadu. Un tad notika tā, ka es aizgāju pie Svešņikova un pateicu, ka gribu pētīt dzīvi, gribu būt rakstnieks. Viņš atbildēja: nu ko, ar varu mīļš nekļūsi.
Ko viņš nodomāja, pat nemēģināšu minēt.
