Un tad mēs pametām Ļedensku. Braucām cauri Maskavai, un māte nolēma mani aizvest uz Gņesinu mūzikas skolu. Mani noklausījās Jeļena Gņesina – viena no leģendārās dzimtas pēdējām atvasēm. Es viņai dziedāju un stāstīju pasakas, ko biju dzirdējis no kādas slavenas teicējas, precīzi atdarinot vecenītes intonācijas. 9
Šķiet, tas bija neiedomājami smieklīgi. Man tolaik bija astoņi gadi, karš jau tuvojās beigām.
Es būtu uzņemts Gņesinkā, taču skolai nebija internāta, bet māte bija norīkota darbā uz Novosokoļņikiem, mazu pilsētiņu netālu no Veļikije Lukiem un Latvijas robežas.
Tā liktenis mani visu laiku vilka arvien tuvāk Veltai.
*
Novosokoļņikos mēs dzīvojām zemnīcā. Lai reizi nedēļā nomazgātos pirtī, bija jābrien garām neskaitāmiem graustiem cauri neiedomājamiem dubļiem. Un tad tīriem pa to pašu ceļu jābrien atpakaļ. Reiz nevarēja dabūt vietu vīriešu pirtī, un māmiņa paņēma mani līdzi pie sievietēm. Tas bija liels kauns. Šausmīgi baidījos, ka citi puikas par to varētu uzzināt. Tagad gan es labprāt izmantotu šādu iespēju, taču Velta iebilst.
Un tad kādu dienu Novosokoļņikos ieradās aktieri no Maskavas. Tobrīd es tirgū mēģināju pārdot pazoli, man viena bija lieka, kad ieraudzīju viņus, tādus spilgtus un atraisītus – viņi bija kā debesu sūtņi starp vateņiem.
Izrādes notika kaut kādā barakā. Kā saules stars iekļūst jebkurā spraugā, tā es allaž tiku iekšā tajā barakā. Ar teātri biju tīri vai saslimis. To redzot, māte aizveda mani uz viesnīciņu, kur aktieri bija izmitināti, un es atkal cēlu priekšā visu savu repertuāru – dziedāju, stāstīju pasakas, deklamēju Šilleru – kaut ko par nelaimīgu mīlestību.
Repertuārā bija divas izrādes ar bērnu lomām. Tās tēloja kāda jauna aktrise. Taču viņa bija kļuvusi grūta un tobrīd vairs it nemaz neizskatījās pēc zēna. Pat pēc resna zēna ne. Un te trupas vadītājs saka mātei: mēs dodamies viesizrādēs uz Latviju, taču tās var izjukt, jo mums ir nopietna problēma. Bet jūs varat mūs izglābt, ja vien būtu ar mieru palaist savu puiku…
Māmiņa šausmīgi baidījās, bija 1945. gads, tikko karš beidzies. Tomēr viņa mani palaida.
Latvija mani satrieca. Tīra, sakopta. Atceros pirmo rītu Rēzeknē: pamostos no zirgu pakavu šķindas pret asfaltu, brīnumaina skaņa. Paradīze. Turklāt tagad arī es kopā ar debesu sūtņiem varēju staigāt pa tirgus laukumu.
Es tēloju Serjožu “Annā Kareņinā” un tādu gaišmatainu puisīti lugā “Viņpus okeānam”. Par mani pat avīzē uzrakstīja: astoņgadīgais Vasja Dobrovenskis… Mani tolaik bija iesaukuši par Vasju, jo Ļedenskā neviens nemācēja izrunāt vārdu, kas man tika dots par godu norvēģu ceļotājam Roaldam Amundsenam.
Un tad mēs bijām Daugavpilī. Mums rādīja Tautas namu, kur tiešā trāpījumā bija iekritusi bumba. Vēlāk es to aprakstīju kādā stāstā. Kad reiz Daugavpilī biju uz Dzejas dienām, man saka: kāda bumba – skat, re kur Tautas nams stāv kā stāvējis! Un tikai viens zināja teikt, ka bija gan bumba – ārsienas palika veselas, taču skatītāju zāle tika izārdīta.
Bet tolaik man bija astoņi gadi un es biju pavisam netālu no skolas, kur kādreiz bija mācījās Rainis. Tā liktenis mūs veda kopā.
Un tad kādu dienu es gāju pa Daugavpili, turoties pie rokas savai teātra māmiņai, un pajautāju: kā es tēloju? Viņa atbildēja: šausmīgi.
Es izrāvu roku un aizskrēju.
Izrādi nācās atcelt. Kad atgriezos, trupas vadītājs man sadeva pa mizu. Tā bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā. Kā Rainim, kas arī reiz bija dabūjis ar žagariem.
Tas bija briesmīgi. Ne tāpēc, ka sāpīgi. Es biju personība. Pateicu, ka nekad vairs ar viņiem neuzstāšos. Visi aktieri bija manā pusē, mierināja, kā nu mācēja. Kāds man atnesa plāceni, kāds uzdāvināja apaļu spogulīti, lielāku par to, ko var ielikt kabatā. Trupas vadītājs man to vēlāk atprasīja, iedeva kaut ko citu vietā.
Es atgriezos mājās ar avīzi un pieredzi.
