Otrā pasaules kara sākumā mēs ar pēdējo vilcienu paguvām aizbraukt no Gatčinas, kas ir netālu no Pēterburgas, pirms tur ienāca vācieši. Atceros, kā šāva zenītlielgabali. 9
Mēs pārcēlāmies uz Ļedensku Vologdas apgabalā. Apkārt meži, augsti kā Ķelnes doms, līdz tuvākajai pilsētiņai Totjmai trīsdesmit kilometru. Mednieki reiz cauri ciematam pajūgā veda vilku, lielu un varenu, pat beigts tas izstaroja pirmatnēju spēku. Toreiz Vologdā bija īsti meži un īsti zvēri. Tagad tas ir nabadzīgs, depresīvs rajons. Arī Ļedenskā es dziedāju. Pat piedalījos kaut kādā olimpiādē un saņēmu prēmiju, trīsdesmit rubļu man piešķīra. Tolaik jau visu deva pēc kartītēm, bads un nabadzība.
Māmiņa bija diplomēta inženiere, taču divus gadus bija nomācījusies arī juridiskajā fakultātē, citu tik izglītotu cilvēku ciematā nebija, tāpēc viņu iecēla par “tautas izmeklētāju”. Viņas darbs nebija saistīts ar politiku. Kara laikā marodieri lien ārā no visām spraugām ne tikai ap frontes līniju, bet arī aizmugurē. Darba viņai netrūka. Diendienā kājām bija jāmēro trīsdesmit kilometru. Reiz viņa izjoņoja cauri ciematam zirga mugurā, bet es saucu: tā ir mana māmiņa, skatieties, tā ir mana māmiņa! Viņa bija skaista, ļoti. Tā domāju ne tikai es.
