Fragmenti no romāna “Rainis un viņa brāļi jeb Viena dzejnieka septiņas dzīves” 9
30. gadu sākumā jau bija miruši gan Rainis un Jansons, gan Roziņš un Stučka, gan Ļeņins un citi “brāļi”. Kas palicis pāri no viņu strīda? Viss palicis. Varbūt tas ir galvenais XX gadsimta strīds. Vai atgādināt, kādas bijušas domstarpības?
Rainis: mīlestība ir visa virzītāja, arī vēstures, arī politikas. “Brāļi”: naids, šķiru cīņa ir visa virzītāji.
Rainis: ne tikai masām, bet arī personībai jāatrodas priekšgalā. “Brāļi”: tikai proletariātam, tikai masām.
Rainis: tauta, valoda ir dzīvs organisms, nedrīkst pieļaut tā bojāeju. “Brāļi”: vai nu nacionālisms, vai sociālisms; valodu atšķirība – nepatīkams šķērslis strādnieku solidaritātei.
Rainis: morālei, ētikai jābūt visa pamatā. Netīri līdzekļi padara netīru pašu mērķi. “Brāļi”: atļauts ir viss, kas nāk par labu boļševistiskajai revolūcijai.
Rainis: kultūras prioritāte. Daiļrade. Pozitīvs darbs. “Brāļi”: kultūras noliegšana, ja tā nekalpo propagandai un aģitācijai, līdzekļu iegūšanai. Rainim – radīšana, brāļiem – sagraušana.
Rainis: gars svarīgāks par matēriju, dvēsele stiprāka par miesu. “Brāļi”: vārds “dvēsele” neietilpst viņu leksikā, no gara palicis vienīgi “cīņas gars”.
Rainis: ir vajadzīgs demokrātisms, pilnīga atklātība, brīva un godīga domu apmaiņa. “Brāļi”: slepenības sistēma, bezierunu pakļaušanās vadoņiem, citādu uzskatu apspiešana, denuncēšana.
Velnišķīgajiem paverdzināšanas un ļaužu apmuļķošanas spēkiem viņš lika pretī “pozitīvu darbu”: cilvēku un pasauļu radīšanu. Trīs bezbērnu pāri: Ļeņins – Krupska, Pēteris Stučka – Dora, Rainis – Aspazija nebūt nav vienādi neauglīgi. Vienīgi trešais pāris nav vainojams nevienā bojāejā, vienīgi tas radīja, laida pasaulē Mirdzu un Gunu, Antiņu, Spīdolu, Vizbulīti, Jāzepu, Induli, Dinu. Virkne dzīvu personu un raksturu; vecāki: Aspazija, Rainis.
Veselu grāmatu varētu uzrakstīt par to, kā dažādas partijas un ideoloģijas, valstis un cilvēku grupas ir cīnījušās par Raini un viņa mantojumu, centušās pārvilkt savā pusē, kā tikušas izspīlētas vienas viņa domas un izteikumi un atmestas citas. Ar kādiem tik laužņiem un lauznīšiem, ar trotila lādiņiem nav mēģināts ķerties klāt garīgajam mantojumam, ko atstājuši divi grēcīgi cilvēki! Nu un kā, tikāt klāt?…
*
Reiz sarunā dzejniece Ludmila Azarova viņu nosauca par brīnumu. Tieši tā – viņš ir brīnums, viņa teica, – no debesīm nokritis. Nevis te dzimis, bet jau gatavs mums dots. Un pie tā visa vainīga ir Velta – dzejniece Velta Kaltiņa, viņa sieva. Viņa atveda Roaldu Dobrovenski uz Rīgu un iegremdēja viņu latviešu valodā un kultūrā. Pirms tam viņš Maskavā bija saņēmis diriģenta diplomu, studējis Maskavas konservatorijā Mūzikas teorijas un kompozīcijas nodaļā, absolvējis Augstākos literatūras kursus, kur arī iepazinies ar latviešu dzejnieci. Kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, raksta krieviski un latviski, atdzejo, dzejo, domā un mīl.
