Dzīve kā piedzīvojumu romāns. Roalds Dobrovenskis svin apaļu jubileju 9
Rakstniekam Roaldam Dobrovenskim šodien aprit apaļi 80 gadi. Svinot rakstnieka klātieni latviešu kultūrā, piedāvājam izlasīt vai vēlreiz pārlasīt Vijas Beinertes interviju, kas tapusi 2015. gada pavasarī, Raiņa un Aspazijas jubilejas noskaņās.
Ko nespēja latviešu literatūras skolotājas, to izdarīja krievu rakstnieks ROALDS DOBROVENSKIS – ar biogrāfisko romānu “Rainis un viņa brāļi” viņš atmodināja jauniešos (un ne tikai viņos) interesi par Raini. Kanonizēta monumenta vietā viņš ļāva ieraudzīt dzīvu cilvēku – šaubu un grūtsirdības nomocītu, bieži vien nesaprastu vai saprastu ačgārni, cilvēku, kas bija savas tautas spēka un vājuma, sāpju un ilgu spilgtākā izpausme un bez kā Latvijas vēsture nebūtu tāda, kāda tā ir. Portretējot Raini un viņa laiku, autors pārrakstījis Latvijas vēsturi vai, pareizāk, uzrakstījis īsto. Divus vai pat trīs gadus “Rainis un viņa brāļi” bija Latvijā visvairāk lasītā grāmata – bibliotēkās lasīt gribētāji iepriekš pierakstījušies rindā. Raiņa un Aspazijas gada ieskaņā mūsu saruna ne tikai par Raini, viņa brāļiem un mums, bet arī par Krieviju, Latviju, mīlestību un mūžību.
Esmu dzimis Jeļecā, turpat, kur bērnību un pusaudža gadus pavadīja rakstnieks, no krieviem pirmais Nobela prēmijas laureāts Ivans Buņins. Kad reiz, jau pieaudzis būdams, nolēmu apskatīties Jeļecu, uzgāju tur dažnedažādas smalkas detaļas, ko Buņins bija aprakstījis, dzīvodams emigrācijā Parīzē. Šķiet, viņš pat pēc vairākiem gadu desmitiem katru sīkumu atcerējās. Brīnums. Man ar Jeļecu tādu attiecību nav. Tur es nodzīvoju tikai gadu. Mani vecāki bija inženieri, ik pa laikam brauca no vienas vietas uz otru. Pirmās spilgtās atmiņas man saistās ar Gatčinu, kur dzīvojām vectēva dzimtas mājā. Pēc revolūcijas, protams, to ekspropriēja, izmitinot tur vēl kādas desmit ģimenes, kas no rītiem drūzmējās rindā pie tualetes un virtuves.
Atceros, biju iemīlējies, izredzētajai bija gadi divdesmit, viņa bija ļoti skaista, un es ikreiz, kad viņu redzēju, auroju pilnā balsī: “Ты постой, постой, красавица моя! Дай мне наглядеться, радость, на тебя!” (“Jel uzkavējies, mana daiļā! Ļauj man vēl pamielot acis gar tevi!”) Man tolaik bija četri gadi, tas bija gadu pirms kara.
Vēl atceros, ka tēvs mani Gatčinas parkā pacēla augstu, augstu. Viņš devās uz fronti un drīz vien gāja bojā. Un te nu ir kāda pavisam dīvaina lieta. Kad man bija četri gadi, tēvs un māte sastrīdējās. Tik ļoti, ka pēdējo vēstuli tēvs uzrakstīja nevis sievai, bet bērniem. Viņi nespēja viens otram kaut ko piedot. Arī pēc tēva nāves. Strīda būtību man nestāstīja, taču miglaini nojaušu, ka māmiņai bija parādījies kāds cits. Tā bija ģimenes katastrofa. Tāpēc viss, kas saistīts ar tēvu, ar viņa senčiem, kļuva par tabu. Kamēr māte bija dzīva, par to nedrīkstēja pat ieminēties. Es cienīju viņas vēlmi. Ne tāpēc, ka tēvs būtu slikts. Es pat atceros, cik izjusti viņš dziedāja dziesmiņu ar Maksima Gorkija vārdiem: “А вы проживете на свете, как черви земные живут, И сказок про вас не расскажут, и песен про вас не споют.” (“Bet jūs nodzīvosit savu mūžu kā zemes tārpi, un neviens par jums nestāstīs stāstus un nedziedās dziesmas.”) Viņš bija talantīgs cilvēks, muzikāls, spēlēja ģitāru, taču vairāk es par viņu gandrīz nekā nezinu.
Toties par mātes dzimtu bija daudz stāstu. Krievijas elite – aristokrātija, radošā inteliģence – bija pavisam šaurs loks. Runāja, ka mēs esam attālos rados gan ar Dostojevski un Ņekrasovu, gan ar ģeniālo krievu arhitektu Baženovu. Bet mans vectēvs Sergejs Magnuss bija cara flotes pirmā ranga kapteinis, 1904. gadā aizstāvēja Portarturu, nokļuva japāņu gūstā, pēc tam Vladivostokā bija zemūdeņu vienības komandieris un tad kreisera “Pallada” kapteinis. Pirmā pasaules kara sākumā vāciešiem izdevās šo milzīgo krievu karakuģi nogremdēt ar torpēdu; visa komanda, piecsimt astoņdesmit cilvēku, un, protams, tās komandieris gāja bojā. Tā bija visas Krievijas traģēdija.
