Liels atbalsts – ģimene 0
„Mana diagnoze bija šoks ne tikai ģimenei, bet arī draugiem un paziņām,” piebilst Iveta. „Sākumā pateicu tikai ģimenei. Visgrūtāk bija pateikt tētim, jo reiz jau viņš visam šim ir gājis cauri.
Par meitām – konsultējāmies pie psihoterapeita, kā to labāk viņām pateikt, jo gan viena, gan otra viņu vecmāmiņa mirušas no vēža. Lai viņas saprot un nekādā gadījumā neuzņemas vainu par manu slimību, ka viņas ir izdarījušas ko nepareizi. Mēs izstāstījām taisnību.
Es nesen runāju ar vecāko meitu, viņa teica, ka viņai bija tāda tukša sajūta. Viņa nav zinājusi, kā man var palīdzēt. Tāds tukšums iekšā. Meitas visu laiku īstenībā bija blakus kā atbalsts, kā palīgi. Man bija ļoti svarīgi, ka viņas ir ar mani, ka viņas var palīdzēt. Un tā bija vasara, viņām bija brīvlaiks. Mēs baudījām to kopību vairāk nekā jebkad iepriekš – tik ļoti vērtīgi. Viņas redzēja, kā es katru dienu strādāju ar sevi, ka es vingroju, meditēju, mācos, lai stiprinātu sevi. Un viņas teica, ka šī vasara bija viena no burvīgākajām vasarām viņu mūžā. Mēs bijām visu laiku kopā. Mēs vienojāmies, ka ik dienu, lai vai kāds laiks, viņas mani ved pastaigāties. Gājām pa mežu vai līdz tirdziņam, tepat līdz veikalam. Tas bija vajadzīgs. Kustībā ir dzīvība!
