Dakteris izdarīja savu daļu, man bija jāsāk sava 0
Pati operācija ilga četras stundas. Kā dakteris teica, jāgriež visu ārā, ko viņš vien spēj atrast. Tās nebija tikai olnīcas un dzemde, tās vēža šūnas bija iemājojušas pa visu vēderu – gan pie zarnām, gan zem nieres. Labi, ka plaušas netika skartas, lai gan arī pie tajās konstatēja šķidrumu. Kopā laikam bija kādi 10 citoloģiskie objekti. Man tagad ir ļoti skaista rēta. Un arī to es esmu pieņēmusi, un tiešām man šķiet, ka tā ir skaista.
Dakteris izdarīja savu daļu, un tālāk man bija jāsāk sava. Slimnīcā es pavadīju trīs nedēļas, kur atstāju desmit sava svara kilogramus, kurus jau esmu atguvusi ar apzinātu ēšanu un vingrošanu. Pirms tam stresa dēļ, uzzinot par diagnozi, nokritos par pieciem kilogramiem. Bija vēl problēmas ar zarnu darbību, ko izraisīja stress un bailes par to, kā dzīvot tālāk. Vienā mirklī es sapratu, ka tās ir manas bailes, kas neļauj zarnām strādāt, ka man ir bailes vienai pašai braukt mājās, ka tur nebūs dakteru, māsiņas, nebūs, kas par mani parūpējas, ka es palieku principā viena, nespējīga.
Tas ir pretstats ierastajai man – es vienmēr esmu bijusi visu varoša, visu pati darījusi. Tad pēkšņi es nevaru neko. Es pat nevaru pagatavot sev ēdamo, jo man nepietiek spēka nostāvēt. Un šis bija nulles punkts jaunai, citai dzīvei.
Sapratu, ka jāveido sevi pilnīgi no jauna – gan fiziskais ķermenis, gan domās jāpārvērtē sava dzīve. Tas, kas man ir dots, un ka man ir tā iespēja dzīvot tālāk.”
