Dzīve kā no nulles punkta pēc vēža atklāšanas. Ivetas Biezās spēka stāsts 0
Sākums – negaidīti straujš
Ilona Noriete, speciāli Veselam.lv
Vēl līdz šī gada maija beigām ikšķiliete Iveta Biezā dzīvoja kā ierasts. Audzināja divpadsmit un deviņus gadus vecās meitas, savukārt savā darbavietā – elektronikas ražošanas uzņēmumā „HansaMatrix” – vadīja 40 cilvēku ražošanas grupu. Un sievietei nebija pat ne mazākās nojausmas, ka viņas organismā ieperinājies olnīcu vēzis, turklāt, ka tas jau ir ceturtajā stadijā.
Kopš brīža, kad Iveta uzzināja šo šaušalīgo diagnozi, viņas dzīve apgriezās ar kājām gaisā. Iveta uzskata, ka tieši tajā brīdī viņai bija jāpieņem lēmums savu dzīvi sākt kā no baltas lapas un atskārst, ka nekad vairs nebūs kā iepriekš.
Pēc veiktās operācijas un izietā ķīmijterapijas kursa Iveta ir apņēmības pilna cīnīties par savu veselību. Un viņai ir plāns, ko un kā viņa turpmāk darīs.
„Maija beigas,” savu stāstījumu sāk Iveta. „Es kā vienmēr dodos uz darbu. Te sāk parādīties pirmie simptomi. Tie ir tādi, ka es tos varu norakstīt uz kaut ko citu. Piemēram, dziļāks klepus un sekla elpa. Bet es strādāju ražošanā, ārā jau karsts, un mums ir kondicionētais gaiss, iekšā vēss. Skaidra bilde, ka sākusies saaukstēšanās vai kaut kas tamlīdzīgs. Un brīžam spiež arī vēderu, tāda sajūta, it kā būtu stāvoklī. Bet es to norakstu uz vēdera vīrusu, jo iepriekšējā dienā viens no maniem padotajiem bija palicis mājās tieši tādā sakarībā. Un tā es no pirmdienas līdz ceturtdienai ar visādiem maziem simptomiem, ko es pamanu, staigāju uz darbu. Trešdienas vakarā man parādās temperatūra. Un tad es domāju – tas tiešām ir vēdera vīruss, ja jau arī to vēderu spiež. Tā es turpinu – no rīta temperatūras nav, eju uz darbu. Vakarā atkal temperatūra.
Piektdien biju sataisījusies uz darbu, bet kaut kā iekšējā balss teica, ka labāk aiziet līdz ģimenes ārstam, nekā uz darbu. Tā teikt, lai tomēr pārbauda. Nekas nenotiks, ja nedaudz vēlāk ieradīšos darbā. Galu galā sestdiena, svētdiena priekšā, ar temperatūru negribas jokot.
Tā es aizgāju pie savas fantastiskās ģimenes ārstes – viņa mani pārbaudīja un aizsūtīja uz Gaiļezera slimnīcu veikt nepieciešamos izmeklējumus. Teica – tas jādara tūlīt un tagad. Tā arī aizbraucu uz slimnīcu – tādā skaistā kleitiņā, augstpapēžu kurpēs.
Gaiļezerā es jutos nedaudz savādāk. Tur visapkārt patiešām slimi cilvēki, es taču neesmu slima – tūlīt atradīs, kas par vainu, braukšu mājās! Tā es visu dienu nodzīvojos pa slimnīcu, man veica dažādus izmeklējumus un atrada jaunveidojumu olnīcā. Kamēr diagnoze nav apstiprināta, es to uztvēru mierīgi, bet rekomendācijas neignorēju. Ārsti teica, ka man ir jaunveidojums. Konkrēti, vai tas ir vēzis, man neko nebilda. Bet kaut kas tas ir. Rekomendēja ģimenes ārsta uzraudzību un vizīti pie onkoginekologa. Gan ar trim izsaukuma zīmēm.
Mani izbrīnīja, ka uzreiz nesūtīja pie onkoginekologa, bet vienkārši palaida mājās. Nez kāpēc sapratu, ka ar mani kaut kas ļoti ļoti nav kārtībā. Ļaundabīgs vai labdabīgs, visādas domas. Ko tagad darīt, īsti neapjēdzu.
Bet vienlaikus man noteikti ieteica uzreiz aiziet uz klīniku blakusmājā – uz Latvijas Onkoloģijas centru. Tur es apstājos pretī tai mājai, paraudāju. Jo te ir pabijusi arī mana mamma. Tā bija vieta, ar ko man saistās sajūta: tur ir nāve, jo mamma pirms 13 gadiem nomira no limfas vēža. Es sapratu, ka nav variantu, man jāiet iekšā un jādara, kas jādara. Lai kādas atmiņas ar to man saistās, man jāiet. Iespējams, ka man viss ir kārtībā, iespējams, ka nē. Bet tad es sarunāju ar tā saucamo kosmosu, ka man būs vislabākais ārsts. Un aizgāju un piespiedu to podziņu, kas jāpiespiež, lai pieteiktos uz vizīti.
Es pat februārī biju pie ginekologa uz konsultāciju, bet sonogrāfijā neko tādu nevarēja redzēt. Tā es pieteicos pie onkoginekologa, jau nākamajā otrdienā – 2. jūnijā (šo datumu es visu savu mūžu atcerēšos).
Ārsts paskatījās manus izmeklējumus un teica, ka nepieciešama operācija, turklāt nekavējoties. Jāgaida rindā uz operāciju līdz 20. jūnijam. Un tas bija laiks, kad es ļoti strādāju ar sevi, tīri izprotot to slimību, kāpēc ar mani tas ir noticis. Un censties pieņemt to, pateikties par mācību.
