Dzīve kā kino – ne brīdi nav garlaicīgi. SPĒKA stāsts pēc krūts vēža operācijas 0
Pēc jaunībā apgūtās profesijas Iveta Liepiņa ir veterinārfeldšere, tagad – plaša profila speciāliste. Visam, ko dzīve piedāvā, ar aizrautību ķeras klāt un priecājas: sanāk, varu! Arī tagad, sešus gadus pēc krūts vēža operācijas.
Jau pa gabalu sazīmējusi mūsu mašīnu, Iveta vingri nāk pretī pārliecinošā dzīves saimnieces gaitā. Plašs smaids un vīrišķīgi spēcīgs rokasspiediens, kaut pirksti pavisam smalki. Iekams apsēžamies rāmākai sarunai, vedina apskatīt savu ārpusdzīvokļa saimniecību. Pie trīsstāvu mājas iemītniekiem kopīgi izmantojamas kūts dīžājas trīs bārdaini suņuvīri. Bez tiem nevarot, citādi zagļi vistas ar visām laktām aizstieps, skaidro namamāte. Netālu piesietas divas kazas un dižmanīgs āžu puisis – ieraudzījuši saimnieci, cieņpilni apsveicinās. Kūtī esot arī pārdesmit trušu, vistu bariņš, ik pa laikam ruksis.
– Līdz operācijai turēju arī govis, bet nācās pārdot. Tagad vajadzību pēc piena produktiem nodrošina kazas. Ar tām mazāk problēmu, un piens veselīgāks. Tomēr grasos atkal govi ieperināt.
Man Meņģelē draudzene, ar piena lopiem ņemas. Nesen zvanīja, ka skaista telīte atskrējusi, vai man nevajagot? Ņemšu! Lai nav garlaicīgi! Lai nevajag, uz dīvāna sēžot, televizoru dresēt vai ņemties pa virtuālo fermu internetā, labāk vēroju seriālus savā kūtiņā. Ne par matu nav savādāk kā ziepju operās.
– Liela dūša: darbs, lopi, bet gribas vēl vairāk klapatu, citādi garlaicīgi. No kurienes tāds krampis?
– Esmu dzimusi rīdziniece, mamma joprojām tur dzīvo, netālu no Gaiļezera. Bet uzaugu laukos, Lielvārdē pie vecmāmiņas.
Man vajadzīgs, lai daudz darba un ir interesanti. Visu pagājušo gadu nobraukāju uz Sokrāta tautskolas lekcijām. Reiz pa radio – tas man plarkšķ visu diennakti – dzirdēju interviju ar Elvitu Rudzāti, tautskolas dibinātāju. Uzsita pa smadzeni! Internetā uzzināju, ka lekcijas notiek arī Siguldā. Kas man no Bērzkroga ko neaizkļūt! Kaimiņieni līdzi sarunāju.
Vienā mēnesī – veselība, nākamajā – attiecības, ģimene, bērni, bizness. Katra no četrām lektorēm jautājumu apskata no savas puses. Ļoti saistoši! Pat savu slimību tiku rosināta tvert mazliet citādi, nekā līdz šim ierasts.
– Pārcietāt krūts vēzi?
– Tas stāsts sākās 2005. gadā, kad aizbraucu uz Īriju. Ne tik daudz vajadzības, cik ziņkārības dzīta: citi turp dodas, man arī jāredz.
Nonācu sēņu fermā. Lielos maisos micēlijs. Tiem uzdod siltumu, līdz sanāk pirmās cepurītes. Strādnieks ar tādu riteņotu krēslu šļūc garām un tik griež. Priekšā svariņi un kastīte. Pabrauc piecus metrus, aizmugurē jau izspraukušās jaunas. Nokopj fermu vienreiz, uz pāris dienām atstāj tumsā atpūsties, kārtīgi samiglo, uzdod atkal gaismu un siltumu, un sāk otru tūri. No viena micēlija četri audzējumi sanāk, pēdējais – tāda ķīmija, ka ģīmis pumpās un visās malās knieš. Nopelnīt varēja, bet ne jau miljonus. Taču man tajā laikā mājās darba nebija – nauda vajadzīga.
No maija līdz augustam nostrādāju, tad sapazinos ar citiem latviešiem, kas solīja iekārtot labākā darbā – dzīvnieku barības rūpnīcā. Bet dēls bija sadomājis precēties, un septembrī nācās braukt uz kāzām. Skatos – laiks mainīt šofera tiesības, jāapstaigā visādi dakteri. Cēsu ginekoloģe Kornete, iztaustot krūtis, novilka: man te, vienā punktā, nelabi piesitās pirksts. Pirms promdošanās tomēr vajadzētu aizbraukt uz Rīgu un veikt mamogrāfiju.
No tās pārbaudes – uz Onkoloģijas centru, kur pateica skaidri un gaiši: jums ir vēzis. Bet man jau biļete atceļam nopirkta, darbs vismaz līdz gadu mijai sarunāts. Skatoties dakterim acīs, klāstu: jūtos kā vienmēr, tāpēc esmu pārliecināta, ka divi mēneši neko nemainīs. Viņš: uz to neparakstos!
Toties es parakstījos, ka no 1. oktobra līdz gada beigām no ārstēšanās atsakos. Bet neesmu taču stulba. Vetārstes gados pārpārēm redzēts, kā šī slimība mēdz izrīkoties ar dzīvu organismu. Ar lopiem viss norisinās gandrīz tāpat kā ar cilvēkiem.
– Risks, pārgalvība, vieglprātība?
– Kā vienmēr manā dzīvē – paļaušanās uz savu intuīciju. Aizlidoju, pastrādāju. Ar domu, ka jāpakrāj ārstēšanās laikam naudiņa. Uzzināju, ka dzīvnieku barību taisa nevis no citur neliekamiem draņķiem, bet izcili kvalitatīvām izejvielām, un – janvāra sākumā rūpnīca nodega. Visiem, kas tur bija nodarbināti, tika izmaksāts pabalsts deviņu mēnešu dzīvošanai. Es uzreiz zvanīju uz Rīgu mammai, lai piesaka vizīti pie onkologa.
Visu ķīmijterapijas laiku bija, par ko dzīvot un sadzīves maksājumus kārtot. Kad jau sāku atlabt, tika atvērts mūsu jaunais kokapstrādes cehs, un man atkal uzradās darbs. Kā aizraujošā filmā, kurai kāds uzrakstījis tīri labu scenāriju.
– Daudzi teikuši, ka vēža operācija dzīvi pāršķeļ divās daļās.
– Es diezgan mierīgi visu uztvēru. Varbūt tāpēc, ka esmu griezta jau kopš bērnības. Sešpadsmit gados bruku operēja, pēc divdesmit – aklā zarna. Pa starpu ārpusdzemdes grūtniecība un vēl šis tas. Ko jūs mokāties – lieciet uzreiz rāvējslēdzēju, lai nākamreiz vieglāk dabūt vaļā, teicu dakteriem. Un mudināju: ņemiet, cik vajag! Bet vajadzēja daudz. Paduses rajons pēc tam jutās ar dziļu bedri izkašņāts.
Protams, šādi tādi kurioziņi arī bija. Pamostos no narkozes, bet man kaut kāda pudele pie sāna. Kāds piekodina, ka jāguļ tikai uz muguras, lai pievienoto šļauciņu neaizspiestu. Vai kādi sarežģījumi? Nē, tā tiekot nodrošināta limfodrenāža.
Vienīgais, ko toreiz gribējās pārmest personālam, – par to pirms operācijas varēja vairāk pastāstīt. Bet beigas labas – viss labs. Esmu Suņa gadā dzimis Dvīnis, man pušumi dzīst kā sunim.
Trīs nedēļas pēc operācijas gan noskaidrojās, ka mans vēzītis bijis tāds vidēji agresīvs. Pēc niknuma šie dalās četrās stadijās, manējais bija ticis līdz trešajai.
Sekoja ķīmijterapija. Uz šīm procedūrām jāierodas reizi mēnesī, pa nedēļai jāpaliek slimnīcā. Ja ir pārliecība, ka tas vajadzīgs, izciest var. Atslēga ir domāšanā. Varbūt arī līdzcilvēkiem nozīme. Man tikai optimisti pa rokai gadījās. Kāda tur vairs ģībšana, ja viena kundze stāsta, ka jau septīto gadu uz ķīmiju kā uz skolu ierodoties. Cits tantuks, gaiša kā saulīte, neslēpj: zinot, ka viņai vairs palīdzēt nevar, tikai uz atsāpināšanu atvesta, bet jūtoties pateicīga, ka no tām zālēm kļūst vieglāk. Bija tur arī burkšķētājas, bet es viņas vairāk ar humoru tvēru. Sevišķi tad, kad sākās vaimanāšana: vai dieniņās, kā nu būs, ja vienas krūts mazāk. Brūtgāns vairs nemīlēs, vīrs atstās. Mainīt nopietnu attieksmi pret cilvēku dēļ viena pupa, nu liecieties taču mierā! Iedod tam neapmierinātajam silikona kūku formu, lai spaida. Ne jau krūtis vai kilogrami attiecību saglabāšanā no svara. Es no jebkādiem rekonstrukcijas piedāvājumiem jau pašā sākumā atteicos. Manā uztverē neviens svešķermenis organismam par labu nenāk. Ja reiz kaut kas ne visai labs kādā vietā bijis, nevajag to vēl vairāk provocēt.
– Vai darījāt ko īpašu, lai ātrāk atlabtu?
– Ja muskuļus pārgriež līdz kaulam un arī saites, ar kurām tie piestiprināti, ir pušu, skaidrs, ka pat mazākā kustība sagādā sāpes un roka ir kā pagale. Pastāvīga vingrināšana vajadzīga – nav citas iespējas, kā to dabūt pie dzīvības. Palātā jau ir diezgan jautri – pēc priekšā nolikta parauga cenšas kaut ko darīt visas. Grūtāk ir mājās, kad neviena cita apkārt nav, bet sāpes un nevarība aug augumā. Tad rīkojos tā: nostājos pie sienas, atbalstījos uz plaukstas un ar pirkstiem lēni rāpoju uz augšu. Ļoti grūti nāk katrs centimetrs, sevišķi no sākuma. Līdz pusītei tiec, atpūties, turpini. Ja katru dienu reizes piecas tā patrenējas, pēc pusgada roku var pacelt augšā un nolaist lejā. Vēl pēc pusgada tā jau atsāk piedalīties dzīvē.
Taču pārāk pārpūlēt arī neko nedrīkst – tad var sabojāt limfas atteci. Ja sākas tūska, roka tāpat beigta, kaut gan tas vairs nav saistībā ar audzēju.
Man bija jāiemācās slodzi līdzsvarot ar sevis saudzēšanu. Labi, ka dzīve bija izdresējusi par abroci. Vetārstes laikos, kad govij vēderā teliņu jāapgriež otrādi, abām rokām jābūt vienādi stiprām.
Tagad, kad vārīga bija kļuvusi kreisā, vairāk rīkojos ar labo: bērnu paķert, ūdens spaini, somu.
Vēl nesen dabūju pārliecināties par vispusības labumu – gadu pēc operācijas salauzu vienu roku, nākamajā – otru. Abas tieši virs plaukstas locītavas. Tā ir, ja grib ar mazmeitas riteni dubļu peļķi izbraukāt. Bet otrreiz paslīdēju kūtī. Apkārt padsmit kazlēnu, visi pa kājām pinas. Sagriezos ne tā, kā vajag, un garšļaukus. Tad gan bija ko piedomāt, kā kazas izslaukt.
– Kaza taču ir dzīvnieks, kas pēc savas dabas tendēta uz dīdīšanos.
– Saprašanās ar dzīvniekiem man nekad nav radījusi problēmas, kaut nebučinos un nemīlinos. Tur ir tā fīča: panākt, lai tev gan uzticas, gan respektē. Kādu laiku, kad man bija deviņas govis, visi brīnījās, ka viena varu to lērumu aizvest, kur tik ievajagas. Bet es viņām cauri redzu, katrai trīs gājienus uz priekšu zinu. Es bara galā, vadone aiz manis, pārējās, ķēdes vilkdamas, nopakaļ. Dzīvnieks jāsaprot. Tieši tāpat kā otrs cilvēks. Tad sadzīvošana grūtības nesagādā. Jo lielās līnijās pie dzīvniekiem viss tāpat vien notiek kā pie cilvēkiem: izkarot savu vietu, vairoties. Dzīvnieks tajā punktā arī apstājas. Cilvēka programmā ielikts vairāk – viņam vajag attīstīties. Bet tas nozīmē – kustēties. Ne tikai ķermeni, arī smadzenes kustināt. Katra situācija citādāka, tāpēc risinājums jāmeklē atšķirīgi.
– Jums sadzīvošana ar otru cilvēku vienmēr bijusi viegla?
– Tā var teikt, kaut arī laulāti vīri man bijuši divi, bet tādi neoficiālu attiecību līdzdzīvotāji – trīs, un vienīgi pēdējais no tiem ir aizķēries nepieklājīgi ilgi. Viņu Liepiņš, mans otrais vīrs, atveda jau pirms trīspadsmit gadiem. Stādīja priekšā: manas tagadējās sievas māsas bijušais vīrs. Kā hameleonos. Abi bija atbraukuši uz meža darbiem, bet nebija kur palikt. Izmitināju pie sevis. Liepiņš aizbrauca, šis tā arī palika.
Bet kopumā vīriešu ziņā man viss pa smuko. Vienīgi pirmais jau beigts un pagalam, pārējie pie vietas – normālas otrās pusītes dabūjuši. Visus varētu sasēdināt ap galdu – draudzīgi parunāties un kopā uzdziedāt, kafiju iedzert vai kādu graķīti ieraut.
Par savu rīcību nemēdzu daudz filozofēt, bet mācības Sokrāta tautskolā tomēr mudina sevi papētīt arī it kā no malas. Kādā nodarbībā spriedu, ka viens no maniem dzīves uzdevumiem varbūt ir tāds: ielikt vīriešos saprašanu par ģimenes un sievas vērtību. Jo man ir ķēriens paņemt viņus visādus, pataisīt par cilvēkiem, tad mierīgu sirdi atdot tālāk. Daudzas visu dzīvi nomokās, tā arī neuzzinājušas, kāds ir normāls vīrs. Bet es iedodu gatavu.
– Kāda ir tā lielā vīru skološanas gudrība?
– Katram citāda. Tomēr ir nosacījumi, kurus manā klātbūtnē divas reizes neviens nepārkāpj, jo pirmā ir pēdējā. Pacelt kopējā mājā balsi, bet vēl trakāk – roku? Nekad! Sākt mīļā miera labad otra priekšā izlikties, locīties, izmeloties? Nu nevajag! Dari, kas tavai brīvībai pienākas, bet visu mierīgi izrunājam – lietišķi un pa tiešo.
Liepiņš ilgi nevarēja sagremot: ko tu vari skriet, palīdzēdama visai pasaulei, ja pašai no tā nekāds labums neatlec? Kamēr bijām kopā, viņš to nesaprata, bet jaunajās attiecībās pats rīkojas tieši tāpat. Mana skola!
Nevajag vairs palikt kopā, ja otrs sāk kaitināt. Citu attiecību sākšanās tādai atskārsmei nekad nav par iemeslu. Jā, kad nāk tā apskaidrība, sākumā viņi paši bieži nesaprot, jo tā izdomātāja un lēmuma pieņēmēja esmu es.
– Tāda izlēmīga esat bijusi vienmēr vai dzīve pamazām iemācīja?
– Abējādi. Kad apprecējos pirmo reizi, biju nepieklājīgi jauna – tikai sešpadsmit gadu, turklāt abiem. Lielvārdē mācījāmies vienā klasē. Es vēlāk iestājos Smiltenes tehnikumā, viņš palika Lielvārdē. Satikāmies reti, laikam tāpēc vienreiz iznāca mazliet par karstu.
Es tehnikumā tiku uzskatīta par paraugmeiteni: ar zirgiem ņemas, melnajos sarakstos nefigurē, mācībās visiem pa priekšu, te pēkšņi – stāvoklī un jau septītajā mēnesī. Tas visiem bija šoks. Es neko: kā lemsiet, tā būs. Tikai akadēmisko gadu neņemšu, tikšu galā kopā ar visiem. Man bija ļoti pretimnākoša audzinātāja, palīdzēja visus negludumus nolīdzināt.
Kad manam puisim 1. aprīlī palika septiņpa-dsmit, mums beidzot atļāva salaulāties. Dēls piedzima 2. maijā, jūnijā septiņpadsmit gadu palika arī man. Nekādu dižo mātes instinktu sevī nejutu, taču nepārvaramas jaunās rūpes arī nešķita. Kamēr mācījos, mazo auklēja vecāmamma, bet vīrs strādāja un mūs uzturēja. Brīvdienās braucu uz Lielvārdi. Kad beidzu tehnikumu, puikam bija pusotra gada.
Sāku strādāt netālu no vecāsmātes dzīvesvietas, Rembatē. Vīru paņēma armijā, Rīgā dienēja, taču jau tad sākām attālināties. Varbūt vienkār- ši bijām ģimenes dzīvei par jaunu. Izšķīrāmies, bez naida un pārmetumiem aizgājām katrs savu ceļu.
Es ar mazo pārcēlos uz Meņģeli. Veterināri tolaik bija cieņā un godā. Kad pašai ko ēst, vai bērnam nebūs? Turklāt, kur ej, tur dzīvoklis priekšā un darbs garantēts.
– Vai tas, ko darījāt, atbilda mācībās gūtajam priekšstatam?
– Tehnikumā ielika principu, ka viss jāsamēro ar izdevīgumu. Ja govs smagi savainojusi nagu, rēķini, kas lētāk – aizsūtīt lopu uz kombinātu vai pāris mēnešus tērēties zālēm un dakterēšanai. Ja grūsns dzīvnieks atnešanās laikā lēni laiž ārā garu, izspried, vai nav labāk turpat kūtī viņu nokaut un glābt vismaz teļu. Sastapšanās ar tādām situācijām veicina noteiktību, asina spēju acumirklī pieņemt lēmumu, jo pēc minūtēm piecām var būt par vēlu. Un iemāca arī riskēt. Tas palicis joprojām: ja jūtu, ka tā vajag, daru. Vienalga, kā tas izskatās no malas.
Veterināres darbā nereti ir nācies strādāt pāri spēkiem. Bet, vai jau toreiz sapratu, ka, sevi nodzenot, tomēr ir robežas, kuras pārkāpt nedrīkst, diezgan stipri šaubos. Parasts bija – kā uz kājām, tā uz fermu prom. Un atkal: darīt tā vai šitā? Riskēt, neriskēt? Mēģināt glābt abus vai govi nokaut un saglabāt tikai teliņu?
– Racionāla pieeja tikai attiecībā uz darbu?
– Var jau būt, ka tas attieksmes modelis iesēžas daudz dziļāk. Savulaik taču kļuvu par vienu no nenormālām māmiņām, kura pati savu bērnu aizsūta uz skolu nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Puikam bija tikai vienpadsmit gadi, bet jutu, ka vairs nav savācams. Turas kā briedis pretī, dari, ko gribi. Uz skolu neiet, sācis bastot. Es – kā no rīta uz darbu, tā vakarā mājās, līdzi izstaigāt viņam nevaru. Tādu labu galvu laist postā?!
Pie mums uz kolhozu vasarās brauca specskolas bērni uz nometni. Viņiem bija ļoti sakarīgs pasniedzējs. Pa blatu izkārtoju, lai zēnu uz gadu ieliek tajā skolā. Mani pa rajona avīzīti kauninot izvazāja, bet zināju, ka mums tas ir labākais variants. Arī ar šībrīža acīm skatoties. Tagad mans dēls ir kārtīgs cilvēks. Pat alkoholu nelieto. Izdomāja, ka negrib, un pirms desmit gadiem kā ar nazi nogrieza, kaut nekāds dzērājs arī līdz tam nebija.
– Dēls jums vienīgā atvase?
– Dēls ir viens, viņam tagad aug divas meitas. Bet pa starpai arī audžubērni bijuši. Tolaik, astoņdesmitajos, sākās reklāmavīžu bums. Mamma Rīgā strādāja mednieku veikalā. Reiz cilāja sludinājumu: Kurš var paņemt uz brīvlaiku bez vecākiem palikušus dvīņus? Ieraudzījusi, ka adreses vietā minēta tikai pastkastīte, ne pa jokam satraucās: nekādi bērni tur nav, šitādā veidā mafija sazinās. Man ziņkāre – varbūt tiešām mafija? Mēs ar Liepiņu toreiz dzīvojām Meņģelē, pašiem sava māja, visa pietiek, taču puikam vienam mazliet garlaicīgi. Atbildēju uz to sludinājumu, taču norādīju mammas darba telefonu. Pa fermām ar darbiem kaudamās, rakstīto drīz vien aizmirsu.
Te zvana mamma: veikalā grozās kāda sieviete un meklē tevi – gribot uz brīvlaika dienām bērnus atdot. Es žigulī iekšā un uz Rīgu prom. Meitēns liels un ņiprs, puikiņš sīks, abi gadu jaunāki par manējo. Krauju mašīnā un vedu rādīt Liepiņam. Šis pats no desmitbērnu ģimenes – ņem pretī.
Es to uztvēru viegli – tik lieli bērni vairs nav jāpieskata. Kad brīvlaiks beidzās, atdevu atkal tantei.
Tam brīvlaikam bija turpinājums. Vasarā kraujam sienu – klunkurē divi pa ceļu. Mūsu dvīņi! Esot atmukuši no Kurzemes. Rīgas tantei, pie kuras dzīvojuši pēc mammas nāves, dzīvoklītis šaurs, mācību gadu visi kopā nomocījušies, bet uz vasaru šī aizdevusi abus uz laukiem. Tur saimnieki dikti likuši strādāt, ēst nedevuši, lamājušies. Gribot pie mums.
Es ņemu meiteni pie rokas: zvanām tantei, lai nesāk meklēt ar policiju.
Bet nāk septembris, laiks uz mācīšanos, taču tante kā ūdenī iekritusi. Tā abi līdz 9. klasei palika pie manis. Vēlāk meitene aizgāja uz Rīgu pie savas vecākās māsas, bet puika vairāk turējās ar Liepiņu, kad no viņa izšķīros.
Tagad abi izstudējuši. Neteikšu, ka baigi čupojamies, bet kontaktus uzturam.
– Uz bužināšanos un čubināšanos, cik noprotu, neesat? Ne ar dzīvniekiem, ne cilvēkiem?
– Nevar plunčāties tikai emocijās. Mūsu dzīvnieku mīļotāji mani tiešām reizēm kaitina. Par tiem pašiem kaķīšiem un sunīšiem – ja kāds šķībs un greizs, tikko kustas, neuzskatu, ka jāizsviež milzu nauda, lai tikai uzturētu tādu pie dzīvības. Vismaz es nevarētu to atļauties. Ja redzu – slims vai savainots, tāpēc mokās, godīgi aizsūtu viņu uz laimīgākiem medību laukiem, kur visi reiz priecīgi satiksimies. Tas pats par kūts kustoņiem. Pie viņiem ļoti pieķeras, var pat sacīt to vārdu – iemīl. Kā mana Ragana – līdzīgu kazu otru neatrast. Gudra, taču briesmīgi nešpetna. Garu mūžu nodzīvoja, bet vienā dienā pēkšņi sirdstrieka. Ar godu pieminēju, nodīrāju. Izsecēju, lai pārliecinātos, vai neesmu palaidusi garām nepamanītu kādu slimību. Un izvārīju suņiem. Labāk būtu ierakt zemē?
Mans uzskats: dzīvnieki tomēr kalpo man, nevis es viņiem. Cita lieta, ka esmu par tiem atbildīga, jo viņi ir no manis atkarīgi.
Mazliet līdzības ir arī attieksmē pret cilvēkiem. Man nav problēmu nevienu vārgu kopt un čubināt. Bet – kamēr viņš pats to grib. Kamēr jūt sevī gribu cīnīties, dzīvot. Ja cilvēks tik smagi slims, ka viss apnicis un viņš grib aiziet, nevajag viņam to liegt.
Situācijās, kur skaidri zināms, ka ceļa atpakaļ nebūs, esmu par eitanāziju.
Mana vecāmāte, vistuvākais cilvēks, nomira 87 gadu vecumā. Krita, sasitās, palika kopjama. Ļoti viņu uzpasēju, bet jutu – viņu šaisaulē vairs nekas nesaista. Teica bez mazākās panikas: savu taču esmu nodzīvojusi. Es to tikpat mierīgi uztvēru.
Tā nav nežēlība. Drīzāk – vajadzība dzīvē būt dzīvam. Tas iekšā visām mūsu dzimtas sievietēm. Arī mammai jau 78 gadi, bet iet kā torpēda. Viegla un kustīga, visu mūžu noturējusies 46 kilogramu svarā.
– Kā jums ar svara turēšanu?
– Visu savu saulaino jaunību esmu smagi strādājusi, bet speķi ar krējumu ēdusi pilniem vaigiem. Līdz 40 gadiem, tāpat kā mamma, turējos 46 kilogramos, bet slimība svaru uzdzina virs 80. Kad gāju uz ķīmijām, mūs vienmēr sīki izmeklēja un noprasīja, vai ir problēmas. Mana atbilde ikreiz bija diezgan nemainīga: trīs kilogrami klāt. Ķīmijterapeits Baumanis, tāds diezgan bargs komunicēšanai, bet liels profesionālis, tad atteica: priecājies, ja tu diltu, būtu daudz sliktāk.
Priecājos tāpat tagad, kaut svars grozās ap sešdesmit. Arī tāda sev patīku. Ja manā vecumā dzen kilogramus nost, tikai krunkās vien iedzīvojas. Es ēdu kā visi laukos. Dārzs zaļumu pilns. Speķis – īstākais aizdars, sevišķi, ja žāvēts. Un kas var būt labāks par ceptu cauraudzi?
Atceros, ka ķīmijterapijā vienai bija sliktas asinsanalīzes, un dakteris teica: brauc mājās un ēd kārtīgu speķi!
Ne jau no rīta līdz vakaram kāds loka iekšā gaļu, tikai tad, kad ir. Pavasarī nošmorē kazlēnu, rudenī nokauj ruksi, trusi. Turklāt šos darbus nodaru pati. Tur man sava filozofija. Jau pirmajā dienā skaidri pasaku: tevi turu gaļai. Kamēr atnāks noliktais laiks, tev pie manis būs laba dzīve. Tev šo stundu noteikšu es, man kāds, kas augstāks par mani.
Pie kaušanas nekā patīkama nav, un katrs to nevar. Visiem arī nav jāvar. Taču cietsirdīgi un nervozi ļaudis tādu darbu nestrādā. Neviens profesionāls kāvējs nav kauslis vai balamute, bet mierīgs un līdzsvarots cilvēks, kam izdarība arī citās jomās. Tā ir vērtība. Māka turēties līdzsvarā.
– Kas vēl dzīvē pieskaitāms pie lielajām vērtībām?
– Skaidras un sakārtotas attiecības. Ne tikai starp vīrieti un sievieti, bet līdzsvars visā, kas veido apkārtējo pasauli. Harmonija ar darbu, kaimiņiem, draugiem, veselību, sevi. Man ir vairākas kolosālas draudzenes, kuras visu dzīvi jūtu līdzās. Varam gadiem nesatikties, bet tik un tā zinu – mans cilvēks. Prast draudzēties ir svarīga māka.
Bērni, mazbērni, tuvinieki – tie pat nav citi, bet daļa no pašas. No attiecībām ar sevi. Un to zinu – jautrība un humors ir mana stiprā puse. Un zinātkāre. Lai kas notiek, aizrautīgi metos jaunajos ap- stākļos un atrodu iespēju justies tajos labi.
