Dzīve kā invaliditāte. Jūlija Dibovska recenzē Semjuela Beketa “Stāstus un tekstus par neko” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Autors iekļūst grāmatu plauktā un aizdedzina vienu sējumu – tā ir viņa grāmata, retums retumu krātuvē, nācis no citām zemēm, sarakstīts svešā franču valodā, tomēr izdevums atceļojis latviski un laimīgs iegulstas plaukstā vai divās siltās plaukstās.
Vāki ar atlokiem ir draudzīgi, noformējums atturīgs, rindu starpas pieklājīgas, tas nav liftā lasāmais, bet gan sofā guļamais, klasiskās vērtības. Autora aizdedzinātais sējums deg nepacietībā ne tikai pirms lasīšanas, tas turpina degt visu lasīšanas laiku: kad tad būs skaidrība?
Skaidrība nenotiek, un ir skaidrs, ka nenotiks, jau pēc pirmajiem “Stāstiem”, kam seko tikai dabisks literārā varoņa un viņa balss meklējuma un pašdestrukcijas posms “Tekstos par neko”.
Lasītājs nesaprot jēgu, bet saprot sajūtas, mieles, nogulsnes un tāpēc – visdrīzāk tomēr nesaprot pilnīgi neko.
Vismaz kaut kam šajā gadījumā jābūt skaidram un saprotamam, stabilam un pārliecinošam, tāpēc jau par spīti izdomu pasaulei eksistē literatūras vēstures fakti: īru un franču rakstnieks Semjuels Bekets (Samuel Barclay Beckett, 1906–1989) rakstījis lugas un prozu, pārstāv modernismu pasaules literatūrā, bijis Džeimsa Džoisa līdzgaitnieks un palīgs, viens no absurda teātra dibinātājiem, Nobela prēmijas laureāts literatūrā (1969), latviešu lasītājam pazīstams kā lugas “Gaidot Godo” un romāna “Mērfijs” autors.
Ko tas liecina par autoru? Droši vien to, ka tas ir ļoti slavens un mīlēts prozaiķis, kura teksti ir “augstas literatūras” žanra piemēri. Droši vien autors ir bijis veiksmīgs, populārs, dauzoņa un nerimša, filozofs un mīļākais ar vērienu.
Bet Beketa gadījums ir nedaudz atšķirīgs no visa, ko var iedomāties, lai gan patiesība tik labi saskan ar viņa tekstu raksturiem, ka bail: diezgan ilgu laiku nepopulārs kā literāts, patoloģiski kautrīgs, mūžam savu patību un savas pasaules hermētismu meklējošs tips, tāds, kas pat Nobela prēmiju literatūrā palūdz saņemt kādam draugam.
Dīvainis no dīvaiņiem, lai gan ļoti izglītots un ar interesantu izcelsmi. Eiropas pilsonis – vienu brīdi ceļojis pa nacistiskās Vācijas ārēm, citu brīdi – karā – pievienojies franču pretošanās kustībai. Savā daiļradē, šķiet, virzījies arvien lielāka minimālisma virzienā – 1969. gadā viņš rada lugu “Elpa”, kurai jāilgst vien 35 sekundes.
Meklējot tīmeklī, var atrast daudzus Beketa portretus – fotogrāfija viņam bija pieņemams iluzorās īstenības fiksēšanas paņēmiens, jo – ko gan var vispār nofiksēt. Tad blakus vizuālajam izpratnes labad jāķeras pie verbālā.
Piemēram, ir skaidrs, ka Beketa īsproza ir pelnījusi to pašu, ko viņš savulaik teicis par Džeimsa Džoisa tekstiem: “Te forma arī ir saturs, saturs ir forma. Jūs sakāt, ka tas nav sarakstīts angliski. Tas vispār nav sarakstīts. Tas nav jālasa vai arī, precīzāk, tas nav tikai jālasa. Tas jāredz un jādzird. Viņa sacerējumi nav par kaut ko; tas ir kaut kas.”
Un, lai gan tie ir teksti par neko, šis “nekas” drīzāk ir kaut kas liels un grūti aptverams. Piemēram, nespēja, meklējumi, nedrošība, mulsums, netīrība, neķītrība, ceļš un daudz kas cits.
Viens no drastiskākajiem lielumiem ir eksistenciālā invaliditāte, kuru autors iemieso savu stāstu un tekstu varoņu nemitīgā nespējā, nemitīgās šaubās, dažreiz tā tiešām ir fiziska nespēja, bet mēs taču saprotam, ka Bekets vēl ir modernists, kas spēj runāt pārnestā nozīmē, vēlēdamies kaut ko pateikt.
Vēl ir iemesls nemest šos tekstus krūmā kā neizdevušos literāro eksperimentu un āzēšanu. Dzīve gan pēc kara, gan tagad ir sava veida invaliditāte, ko var saost, kad Bekets pēkšņi stāstos min ekskrementus, ko var mulsinoši sajust, kad viņš piesauc dzimumorgānus.
Dzīve ir rīcības un prāta invaliditāte, nespēja atrast pareizo ceļu un iet pa to, kad it kā sapnī skatīts ormanis palīdz atrast mēbelētu istabiņu savam pasažierim, un rūgts smiekls šajā ainā ir mazais zīmulītis, ar ko viņš pasvītro sludinājumus avīzē.
Šādas un citas ainas ir Beketa stāstu apzeltītās puses, izteiktas tā, ka lasītājs nogaidījies paliek ieslēgts savā baudu sagaidīšanas tornī uz ilgāku laiku, spiests meditēt valodai līdzi.
Diemžēl vai par laimi, mūsdienās Semjuela Beketa tekstus visdrīzāk var apgūt literatūras stundās vidusskolā (ja paveicas ar literatūras skolotāju un personīgajām interesēm) vai filoloģijas studijās augstskolā. Vai arī tad, ja Beketu iesaka palasīt draugi.
Bekets ir ārpusnieks un vienmēr tāds ir bijis, viņa ienākšana latviski lasošo vidū rada neizpratni – kāpēc tagad, kāpēc ar šiem tekstiem?
Pirmkārt, Beketam šogad ir 115 gadu jubileja.
Otrkārt, absurds atkal ir modē, un jauki atcerēties tā spilgtākos, iespējams, iepriekš par grūtiem uzskatītos piemērus.
Treškārt, pateicoties Francijas vēstniecībai Latvijā, Francijas Institūtam un tulkotājas Agneses Kasparovas drosmei ko tādu tulkot, un izdevniecībai “Omnia Mea” gatavībai ko tādu izdot.
Mazas svinības, mode un iziešana gaismā – šīs grāmatas iznākšanas stāstā apvienojas viss, kas kautrīgajam Semjuelam Beketam būtu grūti paciešams.
