Skumjā patiesībā, manuprāt, ir tā, ka mēs nekad nebūsim “pietiekami gatavi”, “nobrieduši”, “pilnībā kompetenti”. Būt gatavam visam – tas nozīmē zināt nākotni visā tās pilnībā, spēt paredzēt to. Es reiz pazinu cilvēku, kurš bija kā apsēsts ar veselīgu dzīvesveidu – lai tikai nenomirtu no vēža. Un viņš nomira diezgan jauns no sirdslēkmes… Tas, starp citu, ir visai saprotami: nepārtrauktā trauksme par iespēju saslimt paaugstināja asinsspiedienu. 1
Būt gatavam kaut ko darīt nenozīmē būt pilnībā kompetentam vienā vai otrā dzīves jautājumā. Tas nozīmē būt gatavam tam, ka tu noteikti saskarsies ar ko tādu, ko vēl nezini, ko vēl neiedomājies, ko nevarēji iepriekš paredzēt… Tam, ka tu nav iepriekš ieplānotas reakcijas uz šādām situācijām. Būt gatavam nezināmajam, spontanitātei, uztraukumam un bailēm, radoši meklējot atbildes uz jautājumiem, kurus tu pat nevarēji iedomāties.
Tas ir līdzīgi kā Napoleona dzīves stratēģijā: “Vēl neviens ģenerālplāns nav izturējis kauju ar realitāti”. Nu un Napoleonam jau nu netrūka spontanitātes, varbūt pietrūka spējas laikus apstāties.
Vēlme maksimāli un perfekti sagatavoties tam, kas jūs sagaida nākotnē ir neīstenojami. Vienmēr atradīsies kaut kas tāds, kur mēs neesam kompetenti.
Spert soli uz priekšu nozīmē saņemties un būt izlēmīgam, gatavam “dabūt pa galvu”, iekulties dažādās situācijās, piedzīvot neveiksmes un pārbaudījumus, toties izmantot dzīves iespējas.
Autors: psylive.ru
