“Daudziem Krodera skarbais tiešums bija kā adata mīkstumos.” Latvijas dižgaram šogad apritētu 100 gadu 11
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad savulaik rakstīju par teātri, tiekoties ar Oļģertu Kroderu, pārsteidza trīs lietas – vienkāršība, atklātība un pašpuiciskā nebēdnība – atļaušanās ironizēt par visu, laupot šo iespēju citiem.
Pašu līdz asarām varēja aizkustināt laba izrāde, filma vai grāmata. “Dzīve jādzīvo. Vislabāk – ar smaidu,” viņš teica.
Latvijas teātra dižgaram 9. augustā apritētu 100 gadu.
Plašas kultūras intereses, zinātkāre, grāmatu kalni, erudīcija, skaudri precīza laika izjūta, gara aristokrātisms, dziļa cilvēkmīlestība un smalks melnais humors.
Vērīgs, it kā piemiegts skatiens, viegls smīns un elegance… Dažas īpatnības: zobgalis, tomēr nevēlas iestudēt komēdijas. Smīn par klišejiski estētiskiem kanoniem, liekulīgu sabiedrības morāli, pārspīlētiem jaunas formas meklējumiem – viss jaunais piedzīvots pirms gadiem piecdesmit –, modernās mākslas glorificēšanu – tas, ko sauc par moderno mākslu, ir mēģinājums šo to izspiest no miroņa.
Skeptisks par Eiropas un Rietumu kultūras dzīvotspēju – Eiropa savu izdzīvojusi, atliek skaisti pacelt cepuri un ar godu aiziet, pasaule deģenerējas, Rietumu kultūra lēnām sabrūk, visos mākslas veidos tiek iznīcināts, nevis radīts no jauna.
Gandrīz sešdesmit gadus atdevis teātrim, Kroders ne tikai iestudēja milzums izrāžu un izaudzināja pulku izcilu aktieru, bet ar savu klātbūtni un paraugu modināja radošo garu, spītību un brīvdomību dramaturgos, scenogrāfos, režisoros, komponistos un citu mākslu kalpos, radot savu domubiedru teātri un iedvesmojot citus domāt plašāk, lidot augstāk, “ne vella” nebaidoties.
Tāpēc tik daudzi par viņu saka – manējais. Augstākais apbalvojums, ko piešķir par godīgumu, uzticību un mīlestību.
Olis uz rotaļu skatuves
Par Kroderu saka – demokrātisks, korekts, lielisks psihologs – mācējis atrast īsto pieeju ikvienam aktierim, draudzīgi sadzīvojis gan ar kritiku, gan presi.
Nez, vai varētu būt citādi: vecāki – tēvs Roberts Kroders (teātra kritiķis, vēsturnieks, tulkotājs, dramaturgs, švīts un sabiedrības lauva) un māte, skaistā atrise Herta Vulfa – no mazām dienām viņu radināja pie mākslas: izrādes, izstādes, koncerti, pasākumi, bohēma, sarunas, diskusijas.
Bērnībā Olis pārbaudīja mājinieku nervus ar klaunu trikiem, deklamācijām un pašiestudētām izrādēm uz vecmāmiņas Emīlijas dāvātās rotaļu skatuves, kas puišelim atvēra pašam savu pasauli.
Plus klasiskā izglītība Rīgas 2. ģimnāzijā, pirmie soļi uz skolas skatuves un studijas Latvijas Universitātē, ko pārtrauca Baigais gads.
Ironiskā vērotāja talants ļāva Oļģertam nesabrukt un pārdzīvot drūmākos dzīves mirkļus – krievu tankus Rīgā un ģimenes deportāciju agrā 14. jūnija rītā, necilvēcīgu darbu, gāžot mežus vai līdz viduklim ledainā ūdenī pludinot baļķus aizpolārijā, kur apstākļi tik bargi, ka ļaudis nereti zaudējuši cilvēcību, palicis vien izdzīvošanas instinkts.
No smagā darba un drausmās bezcerības glābies iedomu pasaulē, stundām pētījis cilvēkus, izkopis melno humoru.
Apstākļiem uzlabojoties, kļuvis par rēķinvedi. Pašmācības ceļā atsācis skatuves mākslas teorijas apguvi, un 1956. gadā, kad ģimenei atvērās ceļš mājup (māte mira 1943. gadā, brālis Gunārs ar sievu palika Noriļskā, tēvs atgriezās Latvijā, bet drīz nomira), Kroderam bija pamatīga zināšanu bagāža, kas ļāva sākt jaunu dzīvi. Teātrī.
Pēc atgriešanās viņš sāk rakstīt recenzijas, apgūst teātra mākslu, iestudē dažas izrādes neprofesionālajā teātrī, bet lielāko daļu laika pavada Dailē – tēva drauga Eduarda Smiļģa izrāžu mēģinājumos; viņu pieņem par asistentu.
Uz šo laiku attiecas vēstule, kurā Oļģerts rakstījis Smiļģim, ka jūtot sevi kā viņa ideju turpinātāju.
Nopietnās lietas sākas Valmierā
Pats Kroders atzīst, ka viņa “režisoriski nopietnās lietas” sākušās tieši Valmierā. “Te mēs kopā ar trupu sākām revolūciju latviešu pašdarbnieku deklamatoriskajā teātrī. Liepājā to turpināju, un nu varu teikt – beidzot esmu sasniedzis profesionālu briedumu.”
Liepājas teātrī nonācis “ar norīkojumu”, kad 1958. gada nogalē ar Kultūras ministrijas svētību iestājās režisoru skolā Maskavā. 1959. gadā top debija – J. Kalniņa opera “Ugunī”. Īpašas repertuāra izvēles jaunpienācējam nav, toties izdodas “uzminēt” divus talantus – aktrises Irēnu Jasliņu un Veru Šneideri.
1963. gada rudenī – atkal Maskava, šoreiz Augstākie režisoru kursi, iespēja iepazīt Efrosa radošumu, leģendārā teātra “Sovremeņņik” komandu, G. Tovstonogova konceptuālo režiju, J. Grotovska eksperimentus.
Daudz vielas pārdomām, un dziļi sirdī – sapnis par savu domubiedru teātri, lai caur mākslu ietekmētu sabiedrību un audzinātu domājošu skatītāju.
Ceļš ved tālāk uz Valmieras teātri. Nākamo desmitgadi (1964–1974) Kroders vairākkārt nosaucis par visinteresantāko savas radošās dzīves posmu – te ir gan galvenā režisora Pētera Lūča labvēlīgs atbalsts, gan domubiedri aktieru un režisoru vidū.
Krodera spēka sviras ir psiholoģiskais teātris un klasika. Top lieliestudējumi: M. Gorkija “Zikovi”, A. Tolstoja “Sāpju ceļi”, skandalozais V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta” un politiski orientētais “Hamlets”.
Valmierā ap Kroderu pulcējas domubiedri – aktieri Ausma Dūle, Ligita Dēvica, Ināra leviņa, Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Jānis Zariņš, režisore Māra Ķimele.
“Mēs bijām domubiedri, visur kopā – teātrī, ēdnīcā, uz upi, spēlēt futbolu, svinēšanās. Radoša komūna. Tā bija nepieciešamība,” atceras M. Ķimele.
“Bijām kā sala, kā gara opozīcija pastāvošajai iekārtai, un mūsu izrādes bija asas. Protams, mūs noklausījās, taču nebijām interesanti – dzīvē runājām to pašu, ko teātrī. Mums nebija ko zaudēt – Olim Sibīrijas pagātne, es “kaziste”*. Melnais humors bija kopīgs.”
Brauc mājās!
Par Liepājas teātra galveno režisoru Kroders kļūst 1974. gadā pēc Liepājas teātra direktora Pūces aicinājuma “Brauc mājās!”. Turpmākie 16 gadi top par meklējumu un eksperimentu laiku.
Viņš ķeras pie lielās klasikas, cilvēciskojot F. Šillera “Mariju Stjuarti”, Ļ. Tolstoja “Annu Kareņinu”, S. Lāgerlēvas “Gesta Berlingu” un Raiņa “Uguni un nakti”.
“Esmu novilcis varoņus no augstumiem tuvāk zemei. Gribu panākt, lai viņi izskatās pēc dzīviem cilvēkiem. To es saucu par naturalizāciju.” Meklējumi atklāj jauno, spožo aktrisi Indru Briķi, kura kļūst par Krodera prīmu. Top V. Igo “Kastīliešu gods”, V. Šekspīra “Ziemas pasaka”, Aspazijas “Vaidelote” un pilnīgi citāda – skeptiski ironiska A. Ostrovska “Līgavas bez pūra” interpretācija: cietēju nav, azartiski spēlmaņi ir visi.
Brīvās interpretācijas turpinās – režisors iestudējumos izmanto gan īstus produktus, kārdinoši smaržojošus ēdienus, gan pilnīgu skatuvisko askēzi un atsvešinātību. Arī Liepājā top “Hamlets”, bet citāds – uz sarunu un sapratni vērsts.
Liepājas periodā O. Kroders izaudzina divus aktieru kursus, audzēkņi viņu mīl un dievina, taču 1989. gadā režisors pārceļas uz Rīgu, pieņemot piedāvājumu kļūt par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju.
Rīgā gājis grūti
Titāniski smaga cīņa – Nacionālajā dominē reālpsiholoģijas tradīcijas un A. Jaunušana skola, aktieri nav raduši strādāt patstāvīgi. Kroders iestudē V. Nabokova “Lolitu” un A. Millera “Salemas raganas”, taču jūt, ka teātris, aktieri un skatītāji nav “viņējie”.
“Kroders bija ļoti atvērts ar cilvēkiem, visā iekšā ar sirdi, nemācēja strukturēt sevi un citus, bet tam smagajam mehānismam vajag cita tipa cilvēku. Viņam gāja grūti,” atceras Ķimele.
Līdztekus darbam šajos teātros Kroders iestudējis atmiņā paliekošas izrādes arī Dailē – leģendāro Raiņa “Pūt, vējiņi!” (1998. gada sezonas labākais latviešu iestudējums), V. Šekspīra “Otello” (1999), P. Mārbera “Nāc tuvāk!” (2001) un E. Sniedzes “Kreisais pagrieziens” (2004. gada labākais latviešu literatūras iestudējums ), Krievu Drāmā un Jaunatnes teātrī. Nospēlējis arī divas lomas Jaunajā Rīgas teātrī pie A. Hermaņa.
Pieci Hamleti
Uz mūžīgo jautājumu – kādam jābūt teātrim, Kroders 90. jubilejas intervijā atbild: “Tam uz skatuves jārada cita realitāte, reālā dzīve ir tikai avots. Reālā dzīve cilvēkiem ne vienmēr ir pa prātam, ja iet labi, vienmēr gribas vēl labāk, citiem vārdiem – dzīve ir haotiska, bet mākslas darbs – pilnīgs. Mākslas uzdevums pārvērst haosu formā.”
Savā garajā, radošajā mūžā Kroders četras reizes iestudējis leģendāro V. Šekspīra traģēdiju “Hamlets”: Valmieras Drāmas teātrī (1972; R. Rudāks, E. Freibergs, M. Vērdiņš), Liepājas teātrī (1984; J. Bartkevičs, A. Makovskis), Nacionālajā teātrī (1997; I. Stonins) un vēlreiz Valmieras teātrī (2008; Ivo Martinsons).
Ikreiz atšķirīgā rakursā, taču allaž traktējot Hamleta tēlu kā sava laika cilvēku šodienas situācijā. Režisors uzsvēra – tas visvairāk atbilst viņa paša būtībai.
“Es varētu iestudēt “Hamletu” katru gadu. Tāpēc, ka laiks iet uz priekšu, bet tur var atrast saskaņu. Pēc manas saprašanas, ja esi spējīgs palikt tāds, kāds esi, tad ir “būt”. Ja pakļaujies sabiedrības principiem un iekļaujies sistēmā, sevi esi pazaudējis. To es sapratu pavisam nesen, iestudējot pēdējo “Hamletu”.”
“Piekto Hamletu” – dokumentālo filmu par pašu Oļģertu Kroderu un viņa iestudējumiem 2009. gadā rada režisori Krista Burāne un Mārtiņš Eihe.
Noguris no Rīgas “bardaka”, pēc satikšanās ar Evitu Sniedzi festivālā “Homo Novus” un toreizējā Valmieras teātra direktora Pētera Sūča aicināts, 2001. gadā Kroders atgriežas Valmierā.
Turpmākos 11 gadus viņš piedzīvo izcili ražīgu māksliniecisko periodu, iestudējot lieliskas izrādes un strādājot ar visu paaudžu aktieriem.
Kā ar mīlestību?
Sievietes Oļģertu Kroderu mīlējušas visos laikos, pat sirmā vecumā. Jaunas, briedumā, gados. Romantiski, platoniski. Aktrises, mākslinieces, žurnālistes, kritiķes.
Tas bija viņa noslēpums – izskatīties lieliski, kopti, valdzinoši. Smaidīt un patiesi interesēties par sarunu biedru, vieglītēm sirsnīgi paflirtēt.
“Sievietes man patikušas kopš zēna gadiem. Esmu daudz mīlēts un mīlējis. Tiesa, gadījies visādi…” Latvijā Kroders bija trīsreiz precējies. Pirms tam tālajos ziemeļos – t. s. civillaulība. Visas kopdzīves – ar mīlestību, līdz kaulam un patiesi, taču viņš nav piemērots laulības dzīvei, galīgi “neģimenisks” raksturs un pirmajā vietā – teātris.
Arhīvā atrodu zīmīgu Krodera citātu: “Vislielākās traģēdijas un drāmas rodas, ja cilvēks neuzmin savu aicinājumu un visu mūžu dzīvo neapmierināts ar sevi, citiem un pasauli.” Tas nav par viņu.
“Olis līdz pat mūža galam bija jauns, jo spēja domāt, redzēt, just un saprast kā jaunie, radoši darboties ar viņiem kopā,” saka Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze.
“Mūžīgais pašpuika, savs čoms. Džinsu jaka, kepons, rūtains krekls, ādiniece. Viņam bija grūti pieņemt, ka vajag spieķi.”
Garas dzīves priekšrocība ir atļaušanās runāt to, ko domā. Kroderam ļoti sāpēja Latvijā notiekošais. “Mēs pārāk viegli tikām pie brīvības. (..) Jo vairāk reformē, jo sūdīgāk sanāk. Rezultātā izglītība galīgi čupā, veselība galīgi pie vienas vietas…”
Daudziem Krodera skarbais tiešums bija kā adata mīkstumos.
Atnāc pie Krodera ābeles
Teātra gars – tā valmierieši sauca savu režisoru, redzot viņa teātra istabas logā visu nakti degam gaismiņu. Pēdējos mūža gados Oļģerts Kroders dzīvo Valmieras teātrī, īpaši viņam iekārtotā istabā Nr. 211 (tā joprojām glabā viņa elpu un mantas, tagad kļuvusi par režisoru pārdomu telpu).
Izteikts pūce – ceļas ap trijiem četriem pēcpusdienā, strādā, ap deviņiem desmitiem pusdieno “Rātes vārtos”, atkal strādā, ap diviem naktī vakariņo savā “alā”, pēc tam lasa, raksta un skatās filmas. Gulēt iet ap pieciem no rīta.
Kad 2012. gada 10. oktobra rītā Latviju pāršalc “Miris Kroders!”, prātā ieskanas – aizgājis laikmets, leģenda. Dienu pirms bērēm Valmieras teātrī spēlē “Hamletu”. Raud visi.
Godinot izcilā aktiera un režisora mūžu, atvadu dienā policija aptur satiksmi, pie ēkām sēru karogi, atvadu gājienā no Valmieras Drāmas teātra uz Dīvala kapiem plūst ļaužu un ziedu straume…
Teātra ļaudis aizgādā uz kapiem 300 svecītes, kas izvadīšanas laikā dega uz skatuves. Un daudzi apjauš, ka viņiem ļoti pietrūks tās mazās gaismiņas logā.
2013. gadā Valmieras Drāmas teātra direktore kopā ar Krodera aktieriem un režisora tuvākajiem nodibina Krodera fondu; kopš 2014. gada Krodera pirmdienā – Oļģertu vārda dienā, vēlāk citās mēnešu pirmdienās, tiek pasniegta Krodera balva – Aivara Vīlipsona veidota miniatūra bronzas ābele par izaicinošāko izcilību.
Līdz šim balvas saņēmuši aktrises Indra Briķe un Guna Zariņa, režisors Viesturs Kairišs, scenogrāfe Monika Pormale.
Desmit gadus darbojas Latvijas teātra nozares vietne kroders.lv, nosaukumā izmantots režisora Oļģerta Krodera un viņa tēva teātra kritiķa Roberta Krodera uzvārds, kas nu kļuvis par vispārinājumu un teātra pasaules sinonīmu.
2017. gadā nāk klajā liepājnieces, teātra zinātnieces Vēsmas Lēvaldes grāmata “Hamleta vārdi” – pētījums, monogrāfija par “Hamleta” ietekmi uz Krodera daiļradi.
2020. gadā Krodera fonds īsteno senu sapni – pateicoties finansiālajiem atbalstītājiem, tieši Krodera 99. dzimšanas dienā pretī Valmieras teātrim Ziloņu ielā izaug mākslinieku Aivara Vilipsōna un Ivara Miķelsona izauklētā Krodera ābele – bronzas ābele ar āboliem. Dzimst leģenda – paberzē kādu no āboliem un tad…
Režisora 100. dzimšanas dienā Krodera domubiedri no Valmieras teātra ar Kultūras ministrijas atbalstu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklās Krišjāņa Salmiņa iniciēto un mākslinieces Annas Heinrihsones veidoto izstādi “Es varētu būt bibliotekārs”.
Gribēja dzīvot mūžīgi
“Viņš gribēja dzīvot mūžīgi un redzēt pasaules galu. Kad jau zināja, ka beigas, sēdēja, prātoja un noteica: “Es uz tevi paļaujos, tu (ar bērēm) izdarīsi visu, kā vajag.” Es biju viņa pēdējais patvērums,” režisora dzīves nogales brīžus atceras E. Sniedze.
Pie viņas nonākušas Kroderam rakstītas vēstules – laika liecības. Evita cer uzrakstīt romānu par teātri un Kroderu – dokumentālu, bet iedzīvinātu. “Redzēju, kā viņš strādā, tikai tad, kad viņam jau bija pāri 80.
Tāds viedums – Kroders stāvēja pāri sīkiem kašķiem, kaprīzēm, kliegšanai. Nekad nepazemoja nevienu aktieri. Un aktieri viņu ļoti mīlēja.
Iespējams, mūsu sūtība šajā pasaulē ir īstajā brīdī kādam izdarīt labu, kādu izglābt. Krodera atgriešanās Valmierā bija viņa, daudzu aktieru un arī teātra renesanse, brīnišķīgs laiks. Auglīgs visiem.
Viņš varēja realizēt skaistas ieceres, jo te bija viņa aktieri – no viņa pirmā Valmieras perioda, kuri viņu gaidīja, un jaunie, kurus viņš izveidoja, te bija iespēja radīt atbilstošu spēles vidi. Kroders, fatālists būdams, teica – viņa dzīvē viss veidojies tā, lai tas notiktu.
Viņš mācīja – nelaid visu sevī, neuztraucies par sīkumiem. Pats iecēla, ka esmu atbildīga par viņa mantojumu, tātad piemiņu.
Tā ir svarīga mums visiem. Jo teātra vidē jau tagad ir daudz cilvēku, kam nekad nav bijusi saskare ar Kroderu. Kaut arī viņš, šķiet, pieskāries gandrīz visiem.”
Rakstā izmantota informācija no “vdt.lv”, “kroders.lv”, “Teātra režija Baltijā” (2006), “100.teatris.lv”, “dailesteatris.lv”, “liepajasteatris.lv”, “literatura.lv”, “kulturaskanons.lv”, intervijas ar Oļģertu Kroderu, Evitu Sniedzi, Māru Ķimeli.
Vizītkarte
Oļģerts Kroders
• Teātra režisors, aktieris, skatuves mākslas pedagogs
• Dzimis 1921. g. 9. augustā Rīgā, miris 2012. g. 10. oktobrī Valmierā; apbedīts Dīvala kapos.
Ģimene
• Vecāki – žurnālists, tulkotājs, teātra kritiķis Roberts Kroders, aktrise Herta Vulfa. Brālis – Gunārs Kroders. Dzīvesbiedres: Maija Augstkalna, Rita Krodere.
• 1941. g. ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju, Krasnojarskas un Omskas apgabaliem, atgriezies 1956. g.
Izglītība
• Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, LU Filoloģijas un filozofijas fakultāte, Augstākie režijas un scenāristu kursi Maskavas Teātra institūtā (1964).
Kroders un teātris
• 1956–1959 – Dailes teātra režisora palīgs; teātra kritiķis
• 1959–1964 – Liepājas teātra režisors
• 1964–1974 – Valmieras teātra režisors
• 1974–1989 – Liepājas teātra galvenais režisors
• 1990–1995 – Nacionālā teātra galvenais režisors
• 2001–2012 – Valmieras teātra režisors
• Kā viesrežisors darbojies arī Dailes, Krievu Drāmas un Jaunatnes teātros.
Radošā bilance
• 56 gadi teātrī. Latvijas teātros iestudējis 136 izrādes (debija 1959. g. Liepājā – Jāņa Kalniņa “Ugunī”; pēdējā – A. Ostrovska “Līgava bez pūra” Valmierā, 2012) + 29 izrādes Ziemeļos.
• 39 lomas teātrī un kino (+>40 lomas skolu teātrī un Ziemeļos). Kā aktieris darbojies Rīgas un PSRS kinostudiju mākslas filmās (arī Režisora lomā “Elpojiet dziļi”, 1967) un citu režisoru izrādēs.
Pagodinājumi un apbalvojumi
• 1959 – uzņemts LPSR Teātra darbinieku savienībā
• 1977 – LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks
• 1988 – LPSR Tautas skatuves mākslinieks
• 1996, 2007 – Latvijas Teātra gada balva
• 1999 – “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu
• 2001 – Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķ.)
• 2004 – Eduarda Smiļģa balva
• 2007 – Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis
• 2007 – LR KM “Trīs brāļu” balva par mūža ieguldījumu
• 2009 – Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu
• Divreiz ieguvis Latvijas teātru labākā režisora balvu
Grāmatas un filma
• Autobiogrāfiska grāmata par izsūtījumā piedzīvoto “Mēģinu būt atklāts” (1993, 2011)
• S. Freinberga. “Oļģerta Krodera laiks” (1996; “Likteņstāsti”)
• Rakstu krājums “Teātra režija Baltijā” (2006; “Jumava”)
• V. Lēvalde. “Hamleta vārdi” (2017)
• Portretfilma “Dominante” (rež. I. Brūvere; 2003)
• Dokumentālā filma “Piektais Hamlets” (rež. K. Burāne, M. Eihe; 2009)
• Videofilma “Režisors Oļģerts Kroders dzīves garumā” (rež. M. Balode; 2011)
