“Dzīve ir viens tamborējums”. Saruna ar Pēteri Sidaru 0
Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā ziemas sezonas izstāžu ciklā unikāls notikums – sastapušies divi starptautiski pazīstamākie Latvijas tekstilmākslinieki Egils Rozenbergs un PĒTERIS SIDARS, kura pārdrošie meklējumi tālu pārsniedz šauras žanru iedalījuma robežas.
Salīdzināt abu mākslinieku darbu gandrīz nav iespējams – Egila Rozenberga dabas raksti un acteku kultūras tēli klasiskā krāsu paletē patiešām spilgti kontrastē ar Pētera Sidara pārdrošajiem meklējumiem, kas saplūdina tekstila, gleznas, šķiedras mākslas un instalācijas iezīmes un kur izmantotie materiāli variējas no dabā atrastiem priekšmetiem un šķiedrām līdz silikonam un karstlīmei. Uz interviju aicināts, Pēteris Sidars sāk ar to, ka patiesībā gluži jebkas pasaulē var kļūt par mākslas darbu, svarīgs ir mākslinieka redzējums. Un, lai to ilustrētu, atver pērngad izstāžu zālē “Arsenāls” notikušajai izstādei kā joku tapušo mākslas žurnālu “Pēteris”, kurā sabārstīti gan laikā starp 20. gadsimta 70. gadiem un mūsdienām tapušu darbu attēli, gan nopietnas un nenopietnas atziņas un privātās dzīves mirklīši.
Man vienmēr bija licies, ka šķiedras mākslinieki noteikti ir taktiļi – cilvēki, kuri pasauli pamatā izjūt ar tausti…
P. Sidars: Tur ir baigā loģika, jo šķiedras māksla jau nav tikai krāsu kustības vien, bet arī dažādi materiāli. Bet es vienmēr esmu domājis, re (rāda žurnālā. – L. K.), ka redzēt nozīmē ticēt un baudīt. Un tā arī ir māksla. Jāprot lietas saredzēt. Rekur, piemēram, Jāņa ielā jauca māju nost – tāda skulpturāla kompozīcija! Ja es būtu miljonārs, iekonservētu, un lai tā arī paliek. Vai atkal te – Daugavpils cietokšņa logi. Vienu dienu, ejot pa parku, ieraudzīju vārnas kaku. Bitīt matos! Nofotografēju, tā taču vesela kompozīcija, tikai vajag pareizi pieiet klāt. Tās svaigās kakas ir vienkārši fantastiskas! Jebkurš materiāls jau var kļūt par mākslas darbu. Tagad sāku domāt, kā to visu attīstīt, kādā tehnikā. Modernās tehnikās daudz ko var izdarīt digitāli, tagad tieši Daugavpilī atklāta dāņu mākslinieku izstāde (domāta ekspozīcija “Trans-figurācija” Rotko centrā. – L. K.), kur viņi daļēji glezno, daļēji darbojas digitāli, daļēji ieliek kaut ko reālu. Un ļoti labi viss sanāk. Kādēļ viss jāglezno? Ķīnā to ievēroju – viņi paņem vecmeistaru darbus, izprintē un mālē krāsu pa virsu. Tas ir forši, arī Rotko centrā jau ir tikai pieci seši oriģinālie paša Rotko darbi, bet kopijas perfekti izprintētas uz auduma. Tā uzkopēts, ka nepateiksi.
Bet vai tas nenonivelē mākslas vērtību?
Galvenais jau ir ideja. Nu labi, var teikt: ja strādā ar pindzeli, tas ir māk-slinieka roku darbs, bet nākotnes mākslinieks, tāda ir mana pārliecība, būs arī tehnologs.
Daugavpils izstādē arī vārnu kakas? Vai laminējumi?
Arī laminējumi, bet pamatā man tur ir darbi tehnikā, ko saucu par skulpturālo glezniecību, jo tajos ir trīs dimensijas. Veidoju kompozīciju no ekoloģiskas plastmasas kausējumiem ar fēnu un tad krāsoju. Un dzejnieks Pāvils Raudonis katram darbam veltījis trioletu, tās arī ir izstādē. Saliku darbus kā panno un tad sāku domāt: nu ko es tos dzejoļus kā tādus komentārus likšu pie katra klāt? Saliku pilnīgā ekspromtā, lai skatītāji arī pieiet radoši. Bet jā, tās trioletas ir katra kā veltījums noteiktam darbam. Pāvils ir fantastisks dzejnieks un cilvēks; es domāju šim arī būs turpinājums.
Jūs ar Egilu Rozenbergu, kaut arī vienaudži, esat gājuši ļoti atšķirīgu ceļu mākslā…
Jā, un mēs jau, kaut gan vienā gadā dzimuši, nemācījāmies vienā laikā, tāpēc ka mani paņēma armijā. Egilam tas ceļš mākslā bija pa taisnākām kāpnēm, man – stipri līkumains un raibs. Par kopīgo izstādi, kad mums Rotko centra vadītājs Māris Čačka piedāvāja, es sākumā biju stipri skeptisks, bet tagad, man liekas, ļoti labi iznācis tieši tādēļ, ka esam tik atšķirīgi. Es gan tur vai katru dienu, izstādi iekārtojot, kaut ko mainīju. Naktī guli, bet smadzenes kurbulējas, no rīta eju uz Rotko centru un saku: “Šito ņemsim nost!” Būtu vēl kāda nakts pirms izstādes, noņemtu visus darbus, tad paliktu tukša telpa un izstāde gatava (smejas).
Nākamgad jums būs apaļa jubileja, kā to svinēsiet?
Es tā īpaši nesvinu jubilejas, man patīk taisīt izstādes nepāra gados. Būs izstāde Rīgas Mākslas telpas Intro zālē 2019. gada sākumā, jau zināma kuratore – Luīze Lismane. Būs man atkal ko darīt, tā es te tamborējos.
Bieži lietojat vārdu “tamborēties”; vai pats arī protat tamborēt?
Visa dzīve jau ir viens tamborējums. Tā klasiski tamborēt neprotu, nē, bet vai tad mani karstās līmes tehnikas darbi arī nav tamborējums? Re, šie bija izstādīti Briselē, izstādē “Lace”, tātad “Mežģīnes” (rāda žurnālā patiešām mežģīņainus traukus. – L. K.). Te atkal viens darbs ar klasiskiem tamborētiem paklājiņiem, bet tos arī ne es pats, nopirku no vienas tantītes Ķengaragā, netālu no kafejnīcas. Lēti dabūju, jo pirku vairumā. Pieliku klāt lentes, sanāca darbs “Saules pavedieni”, daudzās izstādēs bijis. Jebkurš materiāls mani izaicina…
Tīrās ziņkārības dēļ: jums bijuši daudzi čūskādu laminējumi. Kur tik daudz čūskādu var salasīt, es savā mūžā, pa purviem un mežiem staigājot, vienu vien tikai esmu redzējusi…
Mazās čūskas reizi mēnesī izģērbjas, lielie pitoni – reizi divos trijos. Zooloģiskā dārza terārijā vienreiz ieraudzīju nomestu ādu un – drošiem pieder pasaule! – pieklauvēju pie durvīm, pajautāju terārija darbiniecei. Jā, lūdzu! Atļāva man tās ņemt, un, kad putni spalvas meta, tās arī savāca un man iedeva. Bet zini, kāpēc es tās ādas laminēju? Jo kodēm šausmīgi garšo, citādi nevar saglabāt…
Jubilejas izstādi jau vajadzēja “Lielajā dzintarā” rīkot, tur taču tagad arī ir ekspozīciju telpa…
Tur arī viss laikam šogad aizņemts, viņiem jau sava kārtība. Tā kā pats Liepājā esmu dzimis, gribētos tur arī izstādīties, citādi tagad Daugavpils tuvāk nekā Liepāja sanāk. Daugavpils ļoti vinnējusi ar to, ka tur dzimis Marks Rotko. Un man arī Rotko kā mākslinieks ļoti patīk. Jau gleznas izcilas, bet esmu redzējis pēc viņa darbiem tapušos gobelēnus – fantastiski! Tie ir tuvāk cilvēkam, tajos ir ne tikai materiāls, bet arī krāsu kustība, tie dod interjeram tādu siltumu…
Tagad top krājums Laikmetīgās mākslas muzejam…
Nezinu, nezinu, tur jau tik daudz to gudrinieku… Kā vispār var pateikt, kas ir laikmetīgs, kas nav? To tikai laiks noliks pa vietām. Tagad vislaikmetīgākais ir… zini? Rotko centrā Pēterim Martinsonam būs muzejs, un, paldies Dievam, viņš tiešām ir laikmetīgs māk-slinieks, viņa objekti ir ļoti laikmetīgi, nav taču svarīgi, kādā materiālā tie veidoti. Japānā ir keramiķis, kurš veido lielus mākslas objektus, viņš ir laikmetīgs. Teita mākslas galerijā bija izstāde “Šodienas māksla”. Mūsdienu māksla tātad. Var jau būt, ka es neesmu laikmetīgs, bet man tās domas nav svarīgas, vai esmu vai neesmu laikmetīgs. Es daru savu darbu, visu pārējo laiks noliks pa vietām.
