Jums nav klienšu, kuras ir vientuļās mātes? 6
Dažas ir. Mana sirds ir atvērta visām sievietēm, sākot no ļoti jauniņām un beidzot ar vecākām, kurām ir tāda dzīves situācija. Cenšos viņas atbalstīt ar izpratni. Dot padomu, kur var saņemt atbalstu un kā ap sevi veidot plašāku sociālo tīklu. Ieskaitot to, ka mēs, Ģimenes šūpulis, būtībā esam kopiena, kurā cits citu atbalsta. Sievietēm, kurām nav pat jumta virs galvas, veidojam patvēruma māju. Lai to pabeigtu, vajag vēl dažus tūkstošus eiro un vēl dažus – saimniecības budžetā, lai būtu drosme uzņemt.
Vai vērts jums jautāt, kas šajā darbā sniedz gandarījumu?
Bērna piedzimšana taču ir lielas laimes mirklis. Plašāku un dziļāku gandarījumu dod tas, ka palīdzu ģimenei kļūt stiprākai, dzīvot veiksmīgāk. Bērniņa ienākšanas brīdis ir kronējums, bet vairāk es redzu ģimeni kā ļoti svarīgu sabiedrības vienību, kā veselības saliņu. Kopā šādas ģimenes veido veselīgu, dzīvotspējīgu sabiedrību.
Kā jūtaties, ja dzemdētāja piezvana divos naktī un saka – viss, sākās, brauciet šurp! Vai nav grūti? Nav tā, ka negribas nekur doties?
Ir klusa nopūta, taču vienmēr uzrodas enerģija. Sieviete manu nopūtu nedzird.
Protams, dažreiz esmu ļoti nogurusi un gulētejot domāju, kaut šonakt varētu izgulēties, bet pēc tam uzreiz piebilstu – Tu esi gudrāks par mani, un lai notiek tā, kā Tu domā.
Iekšējs dialogs ar Dievu jums notiek nepārtraukti?
Beidzot esmu sapratusi, ka man visu laiku nav jārunā ar Viņu, nav jācenšas noformulēt domas, jo Viņš tās tāpat lasa. Dažreiz gan ir vērts formulēt, lai pašai būtu skaidrs, ko es patiesībā gribu vai kas mani uztrauc, bet vairāk tā ir klausīšanās.
Apzinos, ka Viņš ir ap mani un manī. Dažreiz man šķiet – ko es te daru, kāpēc man te vispār jābūt? Un tad atnāk doma – tādēļ, lai šeit atnestu Viņu. Tā nav iedomība! Jebkuram cilvēkam, kurš ir atvērts Dieva klātbūtnei, tas ir pieejams, nav nekas ekskluzīvs, ko es būtu izpelnījusies, jo patiešām neesmu labāka par citiem cilvēkiem.
Protams, dažās izmisuma situācijās esmu jautājusi – kāpēc Tu to pieļauj?! Manā dzīvē ir bijuši traģiski brīži, kad esmu atzinusies – es neko nesaprotu, bet zinu, ka Tu tik un tā esi ar mani. Tieši smagajos brīžos manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka Viņš ir šeit un visu pārredz. Dievs mūs laipni vada un ļauj mācīties, nevis bargi soda ar smagiem notikumiem.
Daudz ko nesaprotu, bet zinu, ka būs ļoti interesanti, nākamajā pasaulē aizejot. Mans tēvs to sauc par Lielo pasauli. Būs interesanti daudz ko saprast.
Domājat, tur dievišķais plāns būs atšifrēts?
Vai plāns vai tas, kā Viņš mūsu kļūdas vērš par labu. Domāju, nav tāda dzelžaina plāna, jo ir mūsu brīvā griba, ko Viņš mums piešķīris. Tā ir bīstama un neizmērojama. Mēs pat varam pagriezt muguru un atteikties – tik neizmērojama brīvība mums dota! Bet, ja pievēršamies Viņam, iemācāmies dzīvot ar Viņu. Tas dod lielāku prieku un dzīvotgribu.
Līdzība ar mazo pasauli un lielo pasauli visspilgtāk atklājas, strādājot dzemdniecības jomā. Bērniņš uztver to, kas ir mammas puncī, to atceras – par to ir ļoti daudz liecību, daudz pieredzes aprakstu. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks piedzīvo dzīvi jau no paša sākuma. Deviņos mēnešos viņš atrodas mazā pasaulītē, dzird balsis, jauš emocijas un tad caur šauru, tumšu tuneli ienāk lielākā, gaišākā pasaulē. Tas pats notiek, kad slieksni pārkāpjam otrreiz. Dažreiz caur šauru, tumšu tuneli, citreiz vienkārši miegā. Ne dzemdības, ne aiziešana Lielajā pasaulē nav notikumi, no kā būtu jābaidās.
