Jau pašā sākumā zinājāt, ka šeit darbosieties dzemdniecības laukā? Sākāt interesēties un vērtējāt dzemdību kultūru? 6
Tā bija, bet interese par dzemdniecību man sākās apmēram septiņu gadu vecumā. Vecākiem esam astoņi bērni. Pieredzēju, ka vecmāte nāca pēcdzemdību aprūpā, kad bija piedzimis kāds no brāļiem vai māsām. Dzemdības diemžēl vienmēr nogulēju. Ļoti kreņķējos, kā tas var būt! Mmamma laikam ļoti klusi mācēja naktī dzemdēt, mēs to pat nepamanījām. Kad no rīta pamodāmies, mūs iepazīstināja ar jauno brāli vai māsu. Pēc sestā bērna mammai acīmredzot bija ļoti spēcīga pēcdzemdību asiņošana. Kad ar dažādiem paņēmieniem tā jau bija piebremzēta, asinsspiediena celšanai vecmāte deva viņai stipru melno kafiju. Tā kā mamma kafiju nedzēra, šīs zāles ļoti labi iedarbojās. Tēvs ar motociklu vecmāti veda uz mājām, bet pirms tam mani pamodināja un nosēdināja pie mātes gultas ar lielu kafijas krūzi rokā, piekodinot ik pa laikam iedot pa ēdamkarotei, jo viņa bija tik ļoti novājināta, ka pati iedzert nevarēja.
Viņa bija studējusi medicīnu, bet tad es nācu pasaulē, un studijas netika pabeigtas. Toties mātei bija daudz medicīnas grāmatu. Tās es šķirstīju, lasīju, pētīju zīmējumus un sapratu – dzemdībās var būt ļoti nopietnas komplikācijas, tāpēc vecmātei daudz jāmāk un stipri jāpaļaujas uz Dievu. Tās ir kā divas kājas, uz kurām stāvot var riskēt darīt vecmātes darbu. Tas man parādījās kā izgaismots ceļš – manas dzīves jēga, saturs un nozīme ir šajā virzienā. Es gan gāju dažādus apkārtceļus un līdz vecmātes izglītībai nonācu, kad pašai jau bija piedzimuši astoņi bērni.
Kā jums izdevās savienot ģimenes dzīvi un studijas?
Negribēju saviem bērniem darīt pāri, tāpēc ar jaunākajiem dzīvoju mājās. Ja ir tik daudz bērnu, strādāt algotu darbu nav iespējams. Pieņēmu, ka tā ir. Mūsu ekonomiskie apstākļi bija ļoti šauri, bet izdzīvojām. Kad jaunākajam bērnam bija trīs gadi, oficiāli iestājos vecmāšu izglītībā. Līdz tam visādi biju gatavojusies pašmācības ceļā. Pienāca laimīgais laiks, kad Latvija pavēra dzelzs priekškaru un es bērniem varēju sameklēt piemērotas aukles. Sveštautietes negribēju: mani bērni auguši ar latviešu valodu, ar vāciski runājošu sievieti viņiem nebūtu viegli sadraudzēties, veidotos distance. Par aukli gribēju vecāku kundzi, kas ir pietiekami pieredzējusi, stabila un spētu pieņemt bērnus vecumā no trīs līdz gandrīz 20 gadiem. Lai ar visiem varētu sadzīvot un palīdzēt, atbalstīt. Vecmātes izglītības iegūšana bija ļoti intensīva. Manis gandrīz nebija mājās, bet viss izdevās – atradās uzticamas sievietes, kuras auklēja bērnus un ar kurām vēl šodien turpinām draudzēties.
Kāds jums bija priekšstats par dzemdību kultūru Vācijā?
Par Vāciju man bija ļoti skaidrs priekšstats no personīgās pieredzes, trīs bērnus dzemdējot stacionārā, piecus – mājās (Rudītes Brūveres devītais bērns ir adoptēts, – red.) Priekšstats bija dziļš un skarbs. Pirmās mājas dzemdības notika ar stacionāra vecmātēm. Tas ir nefunkcionējošs modelis. Otro un trešo bērniņu dzemdēju stacionārā, jo tad dzīvojām citā vietā un man šķita – dzīvoklim ir plānas sienas, kaimiņi jau tāpat visu par mums zina un tagad vēl dzirdēs, kā es dzemdēju! Mans vīrs, tipisks Latvijas latvietis, atturīgs un introverts, arī to nevēlējās. Tie bija dzīvē nepietiekami nobriedušu cilvēku apsvērumi. Paldies dievam, daudzām manām klientēm tādu nav, viņas mierīgi dzemdē savos dzīvokļos.
Kaimiņi pie durvīm nezvana?
Nē, nevienu reizi! Ja arī kaut ko nojauš, respektē, ka tas ir īpašs cilvēku dzīves notikums. Nekad nav bijis negatīvu situāciju.
No otras puses, vai tas neliecina par vienaldzību?
Tāda mūsu sabiedrībā pastāv. Bērnus sit, un kaimiņi pie sevis nospriež – laikam tur kaut kas notiek, bet tā nav mūsu darīšana –, kamēr ir par vēlu.
