Kādas tagad jūsu attiecības ar sniega moci? Nerādās murgos? 1
Mēģināju atsākt braukšanu jau nākamajā ziemā. Vienu dienu iedarbināju – kūp dūmi. No metāla izgatavotā bremžu šļūtene, kam pāri plastmasas uzmava, tā sakarsusi, ka roku nevar pielikt. Sapratu, ka ar elektrību te nav nekāda sakara, tomēr drošības dēļ izsaucu elektriķi. Viņš atzina, ka neko nav izdevies atrast, tomēr man nebija miera. Zvanīju mūspusē pazīstamām māsām Zitai un Zentai – viņas spēj gan sakārtot cilvēka biolauku, gan ieraudzīt citiem neredzamas lietas. Prasīju, kāpēc mocis mani tā ķircina. Abas smejas: tu pēc tā pirmā brīdinājuma joprojām vēl nesaproti? Tā ir Dieva zīme, ka galva nav domāta skriešanai ar pieri sienā, bet ķermenis neder pārslodzēm vai darbināšanai ar zālēm. Tavs gonkošanas laiks vēl nav pienācis. Visam jānotiek īstajā brīdī, taču tev tas vēl priekšā.
Tātad tomēr eksistē kaut kas augstāks par mums. Parāda, ko pats neredzi un nesaproti. Liek uz laiku apstāties, padomāt, ieklausīties. Atgādina, ka neviena slimība nav tverama kā sods, bet vienīgi kā spogulis tam, ko pats esi saveidojis ar savu attieksmi, runām, izdarībām, domām. Savukārt, ja pats kaut ko esi pieaicinājis, pašam jāmāk to aizvadīt prom.
***
* Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti, spiežot diafragmu pēc iespējas dziļāk, un tā 50 reizes – veids, kā novērst galvassāpes, nomierināt prātu un trenēt mugurkaulu saturošos jostas muskuļus, kam citādi netiek klāt.
