Kas ir galvenais dzinulis, sevi tā triecot? 1
Vajadzība pazīmēties, vēlme uzvarēt? Kā kuram. Man rezultāts nebija svarīgākais. Vienmēr esmu turējies pie sapratnes, ka tas pašam, nevis kādam citam vajadzīgs. Mani drīzāk dzina bērnībā un jaunībā neizdzīvotā trakošanas vēlme. Visam jābūt savā laikā, bet man tas tika nogriezts. Tāpēc baudu, ko sniedz adrenalīna pieplūdums, iepazinu tikai vīra gados. Tad tā saķer tik spēcīgi, ka tikt prom ir grūtāk. Neattur pat tas, ka gandrīz visu laiku tā: divas sacensības izbrauc normāli, bet trešajā jāiet uz ambulanci pēc slimības lapas. Trauma. Mūsu dakterienei biju kļuvis par lielāko ienaidnieku. Diezgan bieži ar vienu roku devu dakterei parakstīt slimības lapu, bet otru roku stiepu pēc atļaujas braukšanai nākamajā gonkā. Galvu noliecis, klausījos, cik nožēlojams invalīds būšu jau četrdesmit gadu vecumā: locītavas izgriezušās, kājas vairs iešanai neder. Taču toreiz mani apturēt nespētu vēl trakāki pravietojumi. To, kas saistīts ar traumām, biju iemanījies neņemt vērā. Potītes un atslēgas kaula lūzums. Meniska operācija. Toreiz starta brīdī sākās putenis, viss balts, apakšā pļura, brilles ar sniega un dubļu putru aizķepušas. Līkumā izgriezu kāju. Sapampa, vēlāk pie katras asākas kustības dūra kā ar nazi, ne atsperties, ne atstutēties. Kad dakterei apnika ar slimības lapām ņemties, aizsūtīja operēt. Bija interesanti. Piektdien operēja mani, bet nākamajā rītā, tieši manā dzimšanas dienā, slimnīcā ieveda sievu, kurai sākušās dzemdības. Meita pamanījās, ka mums dzimšanas diena vienā datumā.
Kā sieva uztver jūsu dzīves ritmu?
Sākumā šņāca, pat ļoti – bet cik ilgi var šņākt? Cilvēks kā žurka – pielāgojas. Abi esam Strēlnieki, bet divus atšķirīgākus tipus grūti iedomāties. Valentīna tikai vienreiz bijusi līdzi uz sacensībām, bet uzreiz paziņoja, ka otras nebūs. Pie šīs apņemšanās turas joprojām. Tomēr reizēm viņai atgādinu, ka mūsu iepazīšanās brīdim ar močiem visciešākā saistība. Es tolaik tikko biju atnācis no armijas un strādāju Agroķīmijas brigādē uz mēslu iekrāvēja. Nedzer, nesmēķē, tehnikā orientējas, tātad labs speciālists. Kad saņēmu pirmo algu – to izmaksāja par diviem mēnešiem uzreiz –, nopirku jaunu Javu. Uzreiz jutos krutākais čalis ciemā.
Tēvs jau iepriekš stāstīja par māju, kur dzīvo trīs neprecētas māsas. Vienu, Valentīnu, biju ievērojis, pat tā kā uzlicis viņai aci. Zootehniķus beigusi, pa kantori ņēmās. Pēkšņi ieraudzīju – nāk, bet pagalam nonīkusi, no baļļuka somu pirtī atgriežas. Es turpretī pašā svaigumā: dembeļa bikses kājās, brūna, īsa ādas jaka mugurā, jaunā Java spīd un laistās, viens zābaks nevērīgi uz moča kāpšļa, otrs pie zemes. Meitenīt, vai nevarētu jūs mājās aizvest? Brīdi paklīrējusies, viņa piekrita. Mēs, motociklisti, bijām ieraduši tā: ja dāma kāpj uz sēdekļa, viņa stāv uz zemes, pārceļ sēdeklim kāju un jāteniski uzsēžas. Taču mans pielūgsmes objekts, iekams spēju attapties, vispirms smagi uzstutēja vienu kāju uz kāpšļa un tikai tad grasījās celt pāri otru. Sapratu, ka mocis tūlīt būs apkārt, ja es nepagūšu atstutēt. Tomēr, strauji liekot savu kāju pie zemes, tā nodevīgi aizķērās aiz kāpšļa. Java noturējās stāvus, bet bikses pušu. Šitādu izgāšanos! Kauns, bet reizē dusmas – neviens pasaulē uz moča tā nekāpj! Tā nu mēs kopš 1982. gada esam kopā. Ar atšķirīgu piegājienu ne tikai tehnikas pasaulei. Esam sagaidījuši meitu Janu, dēlu Juri.
