Kā nonācāt līdz sacīkšu močiem? 1
Īsti gonkot sāku tikai pēc armijas, kad visi parasti jau iztrakojušies un ķeras pie mierīgas dzīves. Taču es tikai tad biju sācis strādāt, ticis pie naudas un beidzot varēju riktēties pēc sava prāta. Strādāju Agroķīmijā – man iedeva jaunu mēslu iekrāvēju, bet tēvs brauca uz lielā kāpurnieka, tāda ar greidera lāpstu priekšā. Kad viņš no darba mājās, es traktorā iekšā un taisīt mototrasi – pamestā karjerā sāku bīdīt dažādus amerikāņu kalniņus. Kad tai idejai vēl pāris mūsējo iedegās, kolhoza priekšsēdētājs iedeva prēmiju. Paši kaut ko piemetām un nopirkām divus lietotus močus. Riktīgi krāmi, bet ar krosa riepām. Kā mēs ņēmāmies!
Reiz negaidīti ieradās slavenais Jāņmuižas treneris Jānis Rutulis. Bija kaut ko saklausījies un mani kārtīgi uzkurbulēja: davai, sariktē trasi tiktāl, lai te var taisīt Latvijas čempi! Ja izdosies, tev tiks jauns mocis. Man, protams, lielāku stimulu nevajag. Trase sanāca garākā Latvijā – 2850 metru. To nevar izstāstīt, kāds prieks bija saņemt pirmo īsto sacīkšu braucamo – laimīgākais cilvēks pasaulē! Lai cik labi bijuši nākamie, ar to 1986. gada brīdi nekas nav salīdzināms. Kopš tā notikuma katru sestdienu un svētdienu gonkās. Pārējās dienās – pēc darba trase, naktī garāža, ķīlējot braucamo.
Kur apguvāt profesionālās nianses?
Sākumā saprašanas nekādas: ko māk, to dara, vēlāk mācījos no pieredzes, savas un citu. Nebija ne zāles, kur trenēties, ne atbilstīga apģērba. Kājās kerzavnieki. Ceļu sargus taisījām no fermās izdiedelētiem plastmasas gabaliem, uz kuriem slaucējas rakstīja govju numurus. Mēs tos tinām ap spuldzēm un sildījām, kamēr no materiāla varēja izveidot apaļīgu ceļus sargus. Vecākā māsa man šuvēja, viņa to plastmasu no iekšpuses izpolsterēja. No parašuta auduma uzšuva man kombinezonu. Cepuri nost – spilgts, ar daudzām kabatām un rāvējslēdzējiem!
