Ko tik fenomenālu sadarījāt? 1
Pirms septiņiem gadiem, kad meita apprecējās un aizgāja savā dzīvē, viņas istabā ierīkoju treniņzāli. Savilku visu, kas vajadzīgs fiziskās formas uzturēšanai: hanteles, svarus, bumbas, dažādus trenažierus, masāžas kušeti. Gandrīz viss – paša gatavots.
Nelaime notika martā, bet aprīlī bija paredzēta gonka, tāpēc katru dienu pēc darba kādu laiciņu trenējos. Arī pēc traumas sapratu, cik svarīgi neļaut muskuļiem ierūsēt. Lūdzu bērniem atnest uz slimnīcu hanteles, bumbas, atsvariņus – piekrāmēja pilnu gultu. Kā mācēju, tā grozījos un staipījos. Kad ieradās fizioterapeite, viss jau notika daudz mērķtiecīgāk. Viņa ierādīja kādu kustību, un es nelikos mierā, kamēr apguvu. Ar niansētu saprašanu, kuri muskuļi un kādā intensitātē tiek ietekmēti.
Diezgan drīz pirkstus sāka durstīt kā ar adatām. Traki sāpēja, bet vienlaikus sapratu: ļoti labi, tātad nervi sāk atjaunoties. Iemācījos pats gultā pagriezties uz sāniem, nostāties uz ceļgaliem. Nepameta doma – tikai mazliet pamocīšos, un viss atkal būs labi. Kad atnesa pakavu, rāmi uz četriem ritentiņiem, pret kuru atstutēties, biju pilnībā pārliecināts, ka saņemšos, piecelšos, aiziešu, taču – kāju nav, lejā viss tukšs. Šoks. Sapratu, ka atgriešanās vilksies ilgāk, nekā bija šķitis.
Staigāt mācījos no nulles. Ja kājas nejūt, viss svars uz rokām, un te plusiņus deva tas, ka rokas spēcīgas, bet presīte kā no dzelzs. Muskuļi veidoja it kā dabisku jostu, kas satur mugurkaulu. Zemapziņā šo notikumu it kā biju paredzējis un tam gatavojies.
Jau 18. maijā varēju klunkurēt pa savu sporta zāli. Pēdējos gados biju to pilnveidojis tieši ar mērķi, lai stiprinātu iekšējos muskuļus, sevišķi tos, kas ietver mugurkaulu. Pēc konsultācijas ar dakteri Marutu Noveičuku sapratu, ka mugurkauls ir veselības balstu balsts, kā pamati mājai. Ja tie stipri, ēka stāv, bet, ja pamatu nav, māja brūk kopā, lai cik labi tiktu remontēti dzīvokļi.
Kāda bija jūsu dzīve līdz liktenīgajam kritienam? Kā mazpilsētā iespējams tik pārliecinoši izvēlēties ceļu līdz sportam, līdz atbildībai par savu veselību?
Esmu dzimis Krievijā, Pečoras apgabalā. Man bija seši mēneši, kad vecāki pārcēlās uz Raunu. No bērnības visspilgtāk atceros to, ka rāvos uz ātrumu, tehniku un ka man to vienmēr liedza, nogrieza kā ar nazi. Ja izdevās no kaimiņa dabūt divriteni, lai izmestu kādu loku, – svētki.
Reiz pie tēva atnāca draugs. Kamēr šie ierāva pa graķītim, es divritenim virsū. Vajag braukt, un ātri. Protams, akmenim virsū. Es gar zemi, deguns lupatās. Pēc brīža pakaļa arī, jo velosipēds paņemts bez atļaujas.
Tiklīdz pats sāku pelnīt – skolas brīvlaikos strādāju ķieģeļu ceplī –, liku rubli pie rubļa mopēdam. Man laimējās, ka kaimiņš savu braucamo dzērumā sasita un par lētu naudu šo lūžņu kaudzi man atdeva. Mājās dzelžus drīz vien pārkrāmēju, saķīlēju – neviens no paziņu mopēdiem manējam līdzi neturēja. Toties tēvs savu sagrabējušo mocīti pārdeva, lai tikai nesadomātu ķerties klāt tā remontēšanai.
Kad mācījos Cēsu vidusskolā, vienā vasarā izdomāju ar mopēdu aizbraukt uz Krieviju pie vecāsmātes. Mamma un māsa tur jau ciemojās. Zināju, ka manam braucamrīkam 180 kilometru ir pa spēkam. Ar vienu bāku, pieciem litriem benzīna, arī vajadzētu pietikt, bet drošības dēļ plastmasas kanniņā divu litru rezervi paņēmu līdzi. Abi ar tēvu gudrojām, ka vecaimātei ciemkukulis jāaizved. Alumīnija kannā iepakojām kurpes, ja nu sagribas uz ballīti aiziet, virsū tomātus un paciņu sausā rauga, jo Krievijā tādas mantas nebija. Pats biju piemeistarojis mopēdam garāku sēdekli, uz tā uzsējām kannu. Pa asfaltu gāja tā nekas, bet Igaunijā ceļa remonts, tur vairākus desmitus kilometru braukšana pa šķembām. Es tik’ dudināju. No rīta biju galā. Māsa, kura tobrīd vecāsmātes vietā dzina ganos sādžas govis, nokliedzās pa visu ciemu: Vaņa atbraucis, nevienam citam tāda dzeltena dubļubleķa nav. Kā mamma ārdījās! Visvairāk tika tēvam: ko viņš domājis, laizdams puiku vienu pašu tādu gabalu – ja nu kas notiktu?! Vienīgais sliktais notikums izrādījās tas, ka tomātu vietā kannā skalojās uzrūgusi sula, kurā peldēja izjukušas kurpes, kas tūlīt pat jāizmet. Toties es biju pārliecinājies, ka paša ķīlētais mopēds vēl trīstik lielu gabalu izturētu.
No tādas pašas lūžņu kaudzes uzmeistaroju savu pirmo mocīti. Viens paziņa sūkstījās, ka līdz rūkšanai to vairs nevarot dabūt, tāpēc labprāt atdāvinātu man, ja es pretī došot divriteni. Tieši tad vecāki bija nopirkuši māsai saliekamo šķoļņiku. Viņu nepabrīdinot, darījums notika. Protams, tiklīdz tiku pie naudas, māsai parādu nolīdzināju – nopirku īstu divriteni, tomēr toreiz izlietās asaras viņa varbūt vēl tagad atceras.
