Dzīve ir daudz plašāka par budžetu. Saruna ar Valdi Dombrovski 31
Pirms Lāčplēša dienas un valsts neatkarības pasludināšanas svētkiem redakcijā viesojās premjerministrs Valdis Dombrovskis (“Vienotība”). Viņu pavadīja preses sekretārs Mārtiņš Panke. Ar Ministru prezidentu sarunājās “LA” pārstāvji Voldemārs Krustiņš, Guntars Kļavinskis, Māris Antonevičs un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Tā saprotu, ka jūs, premjer, pavisam īsumā dosiet kopsavilkumu par savu uzvaru – budžeta pieņemšanu?
V. Dombrovskis: – Sarunas koalīcijā patiešām bija sarežģītas, ar ultimatīviem uzstādījumiem un savstarpējiem pārmetumiem, bet viss labs, kas labi beidzas. Budžets pieņemts. Prioritāras ir trīs lietas – demogrāfiskās situācijas uzlabošana, nabadzības un nevienlīdzības mazināšana, ekonomiskā attīstība. Papildus jau darītajam demogrāfijas atbalsta paketē ģimenēm ar bērniem ir pabalstu paaugstināšana no Ls 100 līdz 120 mēnesī, iespēja “māmiņu algas” saņemt pēc līdzšinējās sistēmas vai 1,5 gada laikā ar zemāku intensitāti – pēc izvēles. Ir palielinātas uzturnaudas bērniem, kuriem kāds no vecākiem nepilda finansiālās saistības, un rasta iespēja dot brīvpusdienas 1. – 3. klašu skolēniem. Par nevienlīdzības mazināšanu – nolemts celt minimālās algas un atalgojumu sabiedriskajā sektorā: pedagogiem, mediķiem, un jau šogad sākta mazo pensiju indeksācija, turklāt nākamgad atgriežamies pie visu pensiju indeksācijas. Ekonomiskā attīstībā budžeta pasākums ir darbaspēka nodokļa samazināšana un sociālās iemaksas pazemināšana par vienu procentpunktu. No 2014. gada īstenosim Nacionālo attīstības plānu septiņu gadu garumā un autoceļu attīstības programmu, kurai budžetā paredzēti nepieciešamie līdzekļi. Kopumā es budžetu sauktu par sociāli un ekonomiski sabalansētu, ievērojot noteiktos budžeta deficīta mazināšanas mērķus – nākamgad prognozētais deficīts ir 0,9% no IKP.
– Nupat Valsts prezidents laukos bija kritiski izteicies par Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā, un šķiet, ka viņš nebija saņēmis pilnvērtīgu informāciju, kā valsts gatavojas pasākumam, cik lietderīgi tērē lielos līdzekļus. Tanī ziņā pārmetumi varbūt bija pareizi. Bet mēs Lietuvā runājām ar Motuza kungu, kurš bija galvenais prezidentūras sagatavotājs divu gadu garumā, un viņš no Viļņas deva, mūsuprāt, būtiskas rekomendācijas. Lietuvietis cieši ieteica pozitīvi propagandēt prezidentūras lietu un iesaistīt sagatavošanā plašu sabiedrību. Viņš brīdināja par klupšanas akmeņiem iepirkumu konkursos un norādīja, ka, rūpīgi sagatavojoties, prezidentūra ilgtermiņā vienai valstij var ļoti labi atmaksāties, lai arī cik līdzekļu būtu ieguldīts.
– Par Latvijas prezidentūru publiskajā telpā vairāk esam uzsvēruši politiskā satura lietas – prioritātes, kas vēl var mainīties, jo laiks un notikumi nestāv uz vietas. Praktiskos organizēšanas darbus veic Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts, kuru savukārt pārrauga manis vadītā prezidentūras padome. Sekretariātā pašlaik strādā 42 cilvēki, plāno, ka viņu būs apmēram 70, taču jau pašlaik tiek apmācīti 1140 valsts iestāžu darbinieki, kuri iesaistīsies daudzo ES sanāksmju un darba grupu darbā. Laikā no 2015. gada 1. janvāra līdz 1. jūlijam, kad Latvija prezidēs ES, Rīgā notiks vairāk nekā 200 dažādu līmeņu sanāksmes. Šis darbs notiek visās nozarēs, iesaistot ierēdņus no visām ministrijām dažādos līmeņos.
E. Līcītis: – Mūsu Lietuvas “konsultants” apgalvoja, cik ļoti prezidentūras prestižu ceļ uzņēmēju, sponsoru piesaistīšana ar abpusēji izdevīgiem noteikumiem. Kaut vai tas, ka vietējie uzņēmēji piegādā noteiktas markas minerālūdeni uz visu konferenču galdiem.
– Tāda prakse ir, sākot ar minerālūdens piegādi un beidzot ar informāciju komunikācijas sistēmu izstrādi. Šīs praktiskās lietas tiks darītas. Taču nav šaubu, ka no valsts puses būs jādod lauvas tiesa līdzekļu: 2014. gadā – 46,4 miljoni eiro, 2015. gadā – 61,4 miljoni. Piekrītu, ka nauda jāizlieto un jāiegulda augstākā mērā lietderīgi un saprātīgi. Lielākais ieguvums varētu būt daudz augstākā līmenī apmācīts ierēdņu korpuss un iegūtā pieredze. Noteikti, ka ieguvumus jau aplēš arī privātais bizness. Valdībā, ministrijās intensīvākais darbs prezidentūras sagatavošanā būs nākamgad, nemaz nerunājot, cik daudz vairāk būs jāstrādā organizatoriem sekretariātā.
– Tātad jūs neiesiet tai noskaņā kā LR prezidents, ka naudu tērēs diezgan nevajadzīgam sarīkojumam?
– No vienas puses, rotējošā kārtībā prezidēt ES ir katras dalībvalsts pienākums. Mēs nevaram pateikt – ziniet, Latvija nenoturēs prezidentūru, jūs pa to pusgadu paši tieciet galā. No otras puses, tā ir Latvijas lielā iespēja. Starptautiski pateikt mums svarīgās tēmas, vienlaikus darba kārtībā pieteikt mūsu reģionam svarīgās tēmas, Baltijas stratēģiju vai Austrumu partnerību, un arī iepazīstināt ar Latvijas iespējām 500 miljonu eiropiešu un vēl lielāku pasaules cilvēku saimi. Latvija jāparāda gan kā saimnieciska zeme, investoriem interesanta valsts, gan kā tūristiem vēl neatklāts galamērķis, gan kā kultūras, mākslas mantojuma zeme. Manis minētās iespējas jāizmanto intensīvi, jo prezidentūras laikā Latvijas vārds tiks pacelts augstāk nekā ikdienā.
– Esat gatavs būt galvenais smaguma nesējs Latvijas prezidentūrai, jo tas, kurš 2015. gada 1. janvārī būs Ministru prezidents, – arī vadīs darba kārtību Eiropā?
– Jāpaiet Saeimas vēlēšanām 2014. gadā, taču jums taisnība, ka Eiropas prezidentūra uzliek papildu pienākumus ne vien premjeram, bet arī ministriem, valdības aparātam. Nezīlēšu vēlēšanu rezultātus, bet pārmaiņas valdības sastāvā noteikti būs un tāpēc svarīgākais saglabāt sagatavošanas procesa nepārtrauktību, lai Latvijas prezidentūra sekmīgi izdotos. Ir bijušas diskusijas, ka šai laikā politiskās partijas noslēdz vienošanās nodrošināt procesu neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem vai pārmaiņām valdībā. Es neizslēdzu, ka atgriezīsimies pie jautājuma par starppartiju vienošanos, lai uz prezidentūras rēķina nemēģinātu risināt iekšpolitiskās problēmas.
– Sakiet, premjer, – kad minējāt, ka prezidentūras laikā Latvijai būs iespēja pateikt sev svarīgās tēmas – kuras tās ir?
– Akcenti un virzieni ir pateikti, piemēram, par ES ekonomisko atbalstu un konkurētspējas veicināšanu. Te ir gana daudz iniciatīvu, reformu, kuras Latvija kā valsts arvien uzturējusi, bet prezidentūra dotu iespēju pacelt šīs lietas augstākā līmenī. Ārlietās svarīgi būs turpināt minēto Austrumu partnerību – Ukrainas, Gruzijas, Moldovas, Armēnijas, Azerbaidžānas dziļāku integrēšanu Eiropā.
V. Krustiņš: – Atkal par naudas lietām. Avīzēs raksta, ka NATO veidotais izcilības centrs izraisījis lielu ārvalstu spiegu interesi. Latvijas valdība centru finansēšot par 3,2 miljoniem latu. Kas tas ir par centru?
– Tas ir centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos, kura veidošana ir Latvijas iniciatīva. NATO ģenerālsekretāru Rasmusenu uzrunāju, lai viņš veicinātu maksimāli daudzu dalībvalstu iesaistīšanu iniciatīvā. Tā ir NATO prakse dalībvalstīs veidot šādas struktūras, piemēram, Igaunijā darbojas izcilības centrs kiberdrošības jautājumos, Lietuvā – izcilības centrs energodrošības jautājumos. Mūsu piedāvājums ir par stratēģiskajām komunikācijām, lai nepieciešamības gadījumā tiktu nodrošinātas dažādos līmeņos gan starp sabiedrotajiem, gan ar sabiedrību. Otrs ir “maigās varas” aspekts. Domājot par valsts aizsardzību, uzmanība jāpievērš ne tikai tradicionālajiem militārajiem, bet t. s. jaunajiem draudiem. Tā ir gan kiberdrošība, gan informācijas telpas aizsargāšana. Mūsdienās daudz nosaka tas, kā – arī konfliktu gadījumā – tiek atspoguļoti notikumi. Arī valstis, kas atrodas ārpus NATO, nepārtraukti cenšas ietekmēt sabiedrisko domu NATO valstīs sev vēlamā virzienā. Domāju, ka ikvienam ir skaidrs, kas ir šīs valstis.
– Vai loģika Latvijā veidot šādu izcilības centru ir tāda, ka mēs šai ziņā būtu ko izcilu sasnieguši? Man šķiet, gluži otrādi, mēs vāji pretojamies “maigajām varām”.
– Vārds “izcilība” varbūt nav precīzs angliskā “excellence” tulkojums, bet NATO valstis tā sauc šāda veida centrus. Taču ideja tāpēc arī cēlusies – ja esam identificējuši problēmu, kas, mūsuprāt, skar Latviju un ir svarīga citām dalībvalstīm, ja redzam, ka mums šai lauciņā vairāk jāstrādā, tad piedāvājam radīt stratēģiskās komunikācijas centru, kurā mēs darbotos kopīgiem spēkiem ar NATO sabiedrotajiem. Gan klasiskos NATO uzdevumos, gan tajos, kas saistās ar cīņu par informācijas telpu.
– Būsim atklāti, mums nav panākumu šai ziņā ne tik, cik melns aiz naga. Pat vienu spiegu Rīgā neesam noķēruši! Pie mums reģistrējies Pirmais Baltijas kanāls (PBK) netraucēti iekaro informācijas telpu, tikmēr lietuvieši ir aizšķērsojuši ceļu melīgai informācijai un gaida, kad latvieši viņus atbalstīs. Šeit itin brīvi darbojas pretvalstiski elementi un nodibināts paralēls nepilsoņu parlaments! Jājautā – kāda tam bijusi “izcila” pretdarbība?
– Jautājums ir runājams plašāk un tika skarts arī Rasmusena viesošanās laikā. Tas ir arī par aizsardzības finansējumu kopumā. Latvijai atgādina, ka nepildām NATO prasību par finansējumu aizsardzībai 2% apmērā no IKP. Lai gan laba daļa citu dalībvalstu neizpilda saistības, problēma tiek uzsvērta no valstīm, kuras izpildi nodrošina vajadzīgajā apmērā. Jūsu 3,2 miljoni pieskaitāmi valsts aizsardzības spēju finansējumam, bet, ja gribam sasniegt noliktos mērķus, tad būs jāizdara vēl ievērojamāki lielāki ieguldījumi. Un sabiedrībai nebūs viegli to izskaidrot. Kad Pārresoru koordinācijas centra (PKC) pētījumā ar aizsardzības lietām saistītie izdevumi nonāca prioritāšu saraksta augšgalā, reakcija no sabiedrības puses bija itin negatīva. Arī no mediju puses.
E. Līcītis: – Jūs runājat par militāriem izdevumiem, kamēr Krustiņš jautāja par iekšējo drošību valstī. Varbūt tādās lietās reizumis jāiegulda nevis nauda, bet vairāk politiskā griba no varas politiķu puses? Lai Reinika kungs, lai Maizīša kungs drošāk rīkojas pret pretvalstiskām darbībām!
– Domāju, tās ir dažādas lietas. Taupības, samazinājumu apstākļos aizsardzība nebija izņēmuma nozare starp citām – un mums tagad pārmet, ka finansējums arī pēc krīzes nav atvēlēts pienācīgā apmērā. Par politisko gribu – skaidrs, ka tur papildu līdzekļi nav vajadzīgi un atbildīgajiem dienestiem savs darbs jādara. Cik efektīvi to veic – ir reizes, kad par to var diskutēt. Protams, ne par visu paveikto SAB un Drošības policija izteiksies publiski. Daudz darbu sabiedrībai paliek tā arī neredzami.
– Tas tiesa, bet tagad, lai nostiprinātu valsts pamatu drošību, esam spiesti rakstīt un pieņemt Satversmes preambulu – un tas ir iznākums, manuprāt, vispirms nevis dienestu, bet politiskai nevarībai un gribas trūkumam pretoties tiem, kas šos pamatus labprāt ļodzītu un grautu. Pat tagad nejūtam politisku atbalstu juristiem, preambulas gatavotājiem, lai šo – it īpaši vienai zināmai sabiedrības daļai iegaumēt vēlamo Satversmes priekšvārdu – ātri un kvalitatīvi ieliktu valsts pamatdokumentā. Tieši otrādi, notiek nemitīgi un neatspēkoti uzbrukumi – nevajag pieņemt preambulu, no tās vējo “pirmsholokausta periods”, tā radīs “etnocīdu” – un tamlīdzīgi murgi tiek skaļi atskaņoti.
– Es pozitīvi skatos uz preambulas piedāvājumu un diskusijas nopietno, saturīgo daļu. Preambulā definēts valsts mērķis – latviešu nācijas pastāvēšana cauri gadsimtiem, nodrošināt tās valodas un kultūras attīstību, un tas ir līdzīgi Igaunijas konstitūcijas preambulā rakstītajam. Protams, Levita kunga projektā runāts arī par demokrātiju, tiesiskumu, mazākumtautību tiesībām Latvijas valstī, un ar to neesam unikāli salīdzinājumā ar pārējās Eiropas pamatlikumos uzsvērto. Unikālais ir tikai tas latviskais, ka te ir Latvija.
V. Krustiņš: – Vai mēs, latvieši, esam valstsnācija?
– Juridiskos terminos labāk orientējas konstitucionālo tiesību eksperti, bet mērķis, ka Latvijas valstī jānodrošina latviešu nācijas pastāvēšana, ir neapšaubāms.
E. Līcītis: – Kas “aizķeras”, dibinot Preses departamentu Kultūras ministrijā? Kādai jābūt šāda iestādījuma sūtībai?
– Tieši to gribējām noskaidrot no priekšlikuma iesniedzējiem. Nav laba prakse pēkšņi budžeta 2. lasījumā pieprasīt papildu štata vietas ministrijā. Kad jautājām: kāpēc tas vajadzīgs, ko darīs? – seko atbilde: būs mediju politikas nodaļa. Pēc tālākas intereses, kāda būs sūtība, vai nedublēs NEPLP – atbilžu uz daudziem jautājumiem nav. Tad vienojāmies, ka ministrija sagatavos koncepciju vai vismaz ziņojumu, kā saskata mediju politiku, ar ko nodarbosies darbinieki un kā tas iekļausies kopējā sistēmā. Sākumā jādefinē, ko īsti gribam sasniegt, pēc tam jāprasa štatu papildinājums.
– Jūs pats nule minējāt, ka norisinās cīņa par informācijas telpu. Lietuvieši jau bija spiesti veikt pasākumus, lai aizšķērsotu ceļu meliem par 1991. gada 13. janvāra notikumiem. Vai Latvijā šāds Preses departaments nenoderētu kā aizšķērslis, kā brīdinājuma zīme, ka tie, kas regulāri nodarbojas ar safabricējumiem pret valsti, ar Latvijas vēstures viltošanu, turpmāk tiks pieskatīti?
– Neviens nenoliedz, ka šādas problēmas mediju telpā ir. Taču, prasot budžeta pielikumu, atbildīgajai ministrijai ir skaidri jāpasaka, ko un kā darīs. Prasījums nav tik liels, lai to nevarētu piešķirt nākamā gada laikā, veicot līdzekļu pārdali.
M. Antonevičs: – Kultūras ministra kādu laiku nebija, un valdībā vispār ir interesanta situācija. Viens ministrs sēž uz koferiem, bet tad saka: tos izkravās un paliks. Aizsardzības ministrs esot ceļa jūtīs uz Eiroparlamenta vēlēšanām, par tieslietu ministra amata peripetijām ir neskaidrības. Kā jūs pats šādās jukās jūtaties?
– Taisnība, ka pārmaiņas notiek nepārtraukti, bet ministru nomaiņa pati par sevi nav lielākā problēma. Jāskatās, cik jaunie kandidāti ir kvalificēti un cik var uzlabot nozares darbu. Par Bordāna kunga atstādināšanas prasījumu es jau teicu – NA labprāt turas pie principa – “ne dienu bez krīzes”. Viendien apstiprina kultūras ministri, nākamajā šūpo tieslietu ministra krēslu. Šonedēļ notiks politiskās konsultācijas ar Nacionālo apvienību un saruna ar Jāni Bordānu. Man ir svarīgi, lai valdībā strādā ministrs, kuru atbalsta arī tā partija, kas uzņēmusies atbildību par attiecīgo jomu. Vienlaikus vēl svarīgāk ir, lai tiek turpinātas tieslietu jomā sāktās reformas. Ja sapratīšu motivāciju un to, kas notiks ar Bordāna pieteiktajām reformām, toskait maksātnespējas administrācijas jomā, tad iespējams viens lēmums. NA apgalvo, ka viņu ministra atsaukšana nav saistīta ar reformu pieteikumu, bet par to gribētos pārliecināties. Ja viņi min iemeslu, ka ministrs darbojās “Demokrātiskajos patriotos”, tad tur viņš darbojās arī tad, kad kļuva par ministru. Labi, tā bija biedrība, tagad būšot DP partija. Cik es saprotu, tie ir diezgan izplūduši plāni.
E. Līcītis: – Godātais Dombrovska kungs, bet tas taču arī ir arguments – ja Dzintars Zaķis būtu dzīries dibināt Brīvzemnieku partiju, “Vienotība” viņu izslēgtu bez vārda runas!
– Mēs nemaz nesteidzāmies tik ļoti izslēgt kolēģus, kuri dibināja biedrības. Ar Einaru Repši mierīgi, bez ultimātiem pārrunājām lietas…
– Bet ne pie kāda labāka gala iecietība vis nav novedusi!
– Kad tika pieteikta partijas dibināšana, Repšes kungs pats atstāja “Vienotību”. Nekādas drāmas tur netaisījām. Līdz ar to Bordāna kunga jautājums šonedēļ tiks izrunāts.
V. Krustiņš: – Kas notiks ar pašu “Vienotību”? Drīz partijas kongress. Vai pēdējais Āboltiņas kundzes vadībā? Sūtīsiet viņu par eirokomisāri vai ne?
– Šis jautājums ir samērā “tālā” darba kārtībā. Komisārus izvirza pēc EP vēlēšanām un tad, kad izvirzīts EK priekšsēdētājs, – tas varētu būt nākamruden. Parastā prakse ir, ka valdību, valstu vadītāji ar priekšsēdētāju neformāli konsultējas par ieteicamajiem komisāru amatu pretendentiem un tad izdara publiskas izvēles.
– Ar to jūs uztraucat konkurentus, kuri jau priecājās, kā Āboltiņu aizsūtīs uz Eiropu, viss “Vienotībā” paliks mierīgs un tukšs.
– Tieši iekšpolitiskos aspektos mēs arī vērtējam, izvēloties kandidātus. Kāda ir partijas kapacitāte, kuri cilvēki paliek strādāt te, kuri varētu to darīt Eiropā.
– Un kā vērtējat drīzo Repšes kunga partijas dibināšanas pasākumu? Viņi būšot itin kā “Saskaņas centra” satelīti. Paliekat pie sava?
– Tas, ko redzam “SC” taktikā, ir – viņi pārbaudīja Rīgas vēlēšanās, ka, lai saņemtu balsis no latviskā elektorāta, labi strādā kopdarbība ar “Gods kalpot Rīgai” (“GKR”), un šo pašu modeli nolēmuši pārcelt uz Saeimas vēlēšanām. Proti, meklēt satelītus. Droši vien tos vēl meklē, un Repšes projekts nebūt nav vienīgais. Izskan citi vārdi, tā pati Sudraba, vēl kāds – tas vēl nav skaidrs.
E. Līcītis: – “Vienotībai” nevarētu sapasēt ar “Saskaņas centru”?
– Nē. Par šo “Vienotībā” bija iekšēja diskusija kā pēc 10., tā pēc 11. Saeimas vēlēšanām. Abos gadījumos izšķīrāmies, ka neesam gatavi ar viņiem strādāt valdībā. Ušakova – Lindermana referendums, vēršoties pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, mūs pilnībā pārliecināja, ka ar “SC” nav pa ceļam. Tāpat korupcijas skandāli Rīgas domē, no kā secinām, ka “Saskaņa” ir krietni tuvāk oligarhu nekā “Vienotības” domāšanai.
M. Antonevičs: – Kāda ir “Vienotības” domāšana, ja partijā saplūduši labēji, centriski, sociāldemokrātisku uzskatu politiķi, par kuriem reizēm saka – ja nav sakāvušies savā starpā, tad tikai tāpēc, ka ir inteliģenti.
– Taisnība, ka “Vienotībā” ir dažādu uzskatu cilvēki, bet nav jau partijas, kurā visi ir identiski domājoši alvas zaldātiņi. Ir lietas, kas atspoguļotas partijas programmā, par tām esam vienojušies, taču, tālāk strādājot, nav domājams, ka neceltos viedokļu atšķirības, kuras cenšamies izlīdzināt. Atgādinu, ka tieši “Vienotībā” pieteikta tēma par labēji centrisko spēku konsolidāciju – un arī “Vienotība” ir radusies, apvienojoties trim partijām. Vēlētāju spektrs, ko pārstāvam, ir visai plašs, jo neesam šauras nišas partija ar vienu degpunkta jautājumu, bet valstiskāks spēks.
E. Līcītis: – Turpinot tēmu par labēji centriskas partnerības meklējumiem – cilvēkiem no malas šķiet, ka Dombrovska valdībā partijas vairāk gatavas izmest villu nekā tiekties pēc kopsaucējiem. Domstarpības, ultimāti ar NA, bēdīga Reformu partijas grimšana – kur ņemsiet tos sabiedrotos? Kā iedzīvināsiet pašu pieteikto labējo savienību?
– Esam atvērti sadarbībai ar labēji centriskajiem spēkiem uz nākamajām vēlēšanām. Redzot politisko ainavu, kāda paveras gadu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, lai cik grūti būtu gājis ar to pašu Nacionālo apvienību, jārēķinās ar iespējamību turpmāk strādāt atkal kopā. Un viņiem jārēķinās ar to pašu – ka vajadzēs sadzīvot ar “Vienotību”. Nevienu brīdi neesam izslēguši sadarbības iespēju ar ZZS, pret ko iepriekš bija zināmi iebildumi Reformu partijai, bet mēs esam atvērti – arī ja būs jauni politiski veidojumi, tos centīsimies pārliecināt veidot labēji centrisku valdības koalīciju. Galu galā, ja atceramies Zatlera partiju, kad tā ienāca politikā, viņi paziņoja, ka iešot ar “SC” un tikai ar tankiem šo viedokli varēšot mainīt. Izrādījās, ka to var mainīt, piedāvājot pietiekami daudz krēslu.
– Un tādējādi vest viņus pie prāta.
– Nu – jā. Taču viedokļa mainīšana ar krēsliem ielika problēmu sakni koalīcijas iekšienē. Ka NA pastāvīgi jūtas apdalīta un, protams, ka valdības amatu dalījums ir neproporcionāls. Taču tā bija ļoti sarežģīta politiskā situācija, kurā izdevās izveidot labēji centrisko koalīciju.
M. Antonevičs: – Daudzi satraukti par mikrouzņēmuma nodokļa palielināšanu. Kā tas iet kopā ar labējiem uzskatiem? Un kāpēc azartspēlēm toties nepaaugstināja nodokļus?
– Šai budžetā ir diezgan apjomīga nodokļu samazināšana. Pamatā attiecībā par darbaspēka nodokli, sociālās apdrošināšanas iemaksām, neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādībā esošām personām paaugstināšanu. Par mikrouzņēmuma nodokli bija sarežģītas debates. Taču jāsaprot, ka te saskaramies ar bezatbildīga lēmuma sekām. Vēsture – šo nodokli sagatavojām 2009. gadā krīzes laikā, lai dotu iedzīvotājiem iespējas maksimāli vienkāršotā veidā ķerties pie uzņēmējdarbības. Tas tika saskaņots ar uzņēmēju organizācijām un no valdības virzīts uz Saeimu – ar piedāvāto nodokļa likmi 20%. Saeimā bijusī valdības sastāvdaļa Tautas partija jau bija opozīcijā, un dēļ tās atsevišķu deputātu populisma iebalsoja likmi 9%. Tas izrādījās labs nodokļu optimizācijas instruments, jo nekāda ekonomiskā pamatojuma, aprēķina deviņprocentīgai likmei nebija! Tagad piesakām pakāpenisku pāreju – trīs gadu laikā, no 2015. gada – uz 15% likmi. Turklāt vismazākajos uzņēmumos saglabājas esošā 9% norma, un ar to būsim krietni zem valdības sākotnējā piedāvājuma. Zināmu ironiju izraisa apstāklis, ka Repšes kungs reklāmās publiski kritizē, ka nedrīkstot celt mikrouzņēmuma likmi līdz 15%. Tas ir tas pats Repšes kungs, kurš kā finanšu ministrs parakstīja variantu par aplikšanu ar 20% nodokli.
Par azartspēļu nodokļa palielināšanu. Valdība to atbalstīja, bet priekšlikums neguva atbalstu Saeimas Budžeta un finanšu komisijā. Cik saprotu, viņu argumentācija balstījās uz savulaik valdības panākto vienošanos ar nozares pārstāvjiem, ka krīzes periodā trīs gadus pakāpeniski ceļam nodokli, bet tad seko pauze. Bet ko esam identificējuši kā būtisku problēmu un kas tiks atrisināta ar nākamā gada budžetu – ieviest nodokli interneta azartspēlēm. Tur šobrīd vispār netiek maksāti nodokļi, kamēr Igaunija ir piespieduši šīs nozares uzņēmumus reģistrēties un pirkt licences. Pretējā gadījumā pieeju spēlēm bloķē. Tāda pieredze ir citur Eiropā, un mēs gribam to panākt Latvijā.
E. Līcītis: – Premjer, kādi ir jūsu novēlējumi valsts svētku svinēšanas mēnesī?
– Gribu sveikt visus Latvijas iedzīvotājus valsts svētkos. Šis gads valstij ir zīmīgs kā deviņdesmit piecu gadu jubileja un kā gads, kad pēc neatkarības atjaunošanas valsts pastāvējusi ilgāk nekā posmā pēc proklamēšanas līdz 1940. gada padomju okupācijai. Tāpēc gribu vēlēt, lai mūsu valsts pastāv un attīstās, bet iedzīvotājiem paturēt prātā principu, ka valsts būs tik stipra, cik stipru valsti paši turēsim un veidosim. Domājot par ikdienas darbiem, neaizmirsīsim arī par šo valstisko nostāju.
