Jevgeņijs Odincovs, kam slimība kļuva par atspērienu jaunai dzīvei 0
Pirmo diagnozi man uzstādīja 2005. gadā. Es tolaik vēl baseinā strādāju. Kaut kāda krevele uz muguras, man medpunktā uzsmērē zeļonku. Bet tā krevele nepāriet, lobās, sāp. Un pašsajūta nelāga, spēka nav, aizdusa, sirds sāk streikot. Kad izoperēja, izrādījās – melanoma trešajā stadijā. Nozīmēja man ķīmiju, taču es atteicos. Un labi, ka atteicos, vēlāk uzzināju, ka manā gadījumā tas neko labu nebūtu devis. Melanoma ir viens no bīstamākajiem un agresīvākajiem vēža veidiem, ātri izplatās, skar limfu. Uzmeklēju Ivaru Kalviņu, slaveno ķīmiķi, viņš man iedeva kādu savu preparātu un pateica: tas palīdz nostiprināt imūnsistēmu, bet vēža sakarā jums jāsatiekas ar Ainu Mucenieci. Tā es kļuvu par slavenās zinātnieces pacientu. Viņa mani rūpīgi iztaustīja, pēc tam visu pārbaudīja ar svārstu, viņai piemita šādas spējas. Atceros – tur viņa svārstu virs aknām, tas griežas kā traks, viņa saka: jautri dzīvojat, jaunais cilvēk. Tad nu viņa man noteica stingru režīmu. Kopš tās dienas radikāli esmu mainījis ēšanas paradumus, alkoholu nelietoju nemaz. Var teikt – vienā mirklī dzīve pagriezās par 180 grādiem. Katru nedēļu viņa pārbaudīja manas analīzes, tad noteica, kas jādzer un kas jāinjicē. Jā, man Mucenieces “Rigvir” palīdzēja. Zinu, ka neesmu vienīgais, kam ar to izārstēta melanoma.
Taču ļoti svarīgi ir arī ēšanas paradumi, miegs, fiziskas aktivitātes un svaigs gaiss. Četrus gadus attīrīju organismu, lai nebūtu nekādu iekaisuma perēkļu, ēdu putras, pienu – tikai no govs, ābolus – tikai no zināmas ābeles, sulas – tikai svaigi spiestas. Muceniece teica: jāēd tas, kas mūsu platuma grādos audzis, dabīgi mēslots, nekādas ķīmijas. Un, protams, nekādu desu vai kūpinājumu. Daži apgalvo, ka melanomas slimnieki nedrīkst iet saulē. Drīkst, tikai ne ilgāk par 15 minūtēm. Svarīgi arī, kurā laikā. Tagad katru gadu eju uz pārbaudēm – viss tīrs. Tomēr turpinu dzīvot veselīgi.
Arī elpot ir jāmāk pareizi. Kalnos gaiss retināts, lielas pārslodzes, muskuļos veidojas pienskābe, kāpjam, kāpjam, un tad es saku: Kristap, apstāsimies, izbaudīsim ainavu! Pastāvam, pavērojam, kā zvaigznes krīt vai kā saule aust, kā ledus mirgo tās pirmajos staros, un atkal – dzelkšņi pie kājām un ejam!
Soli pa solim. Kamēr uzkāpām virsotnē. Apskauju debesis un saprotu: es bez tā visa vairs nevaru! Kristaps jautā: gribi vēl kāpt kalnos? Gribu! Un sieviņu arī ņemšu līdzi, viņa man sportiska, ar jogu nodarbojas.
Kustība – tā ir dzīvība. Kas notiek, ja cilvēks apsēžas uz dīvāna pie televizora? Ķermenī veidojas skāba reakcija, tiek izjaukts pH līmenis, tas ir ļoti slikti, pat bīstami. Tāpēc ir jākustas, jābūt svaigā gaisā, jāgrib uzveikt slimību. Kopš brīža, kad man noteica diagnozi, ir pagājuši divpadsmit gadi. Gribu, lai cilvēki zina, ka ir iespējams uzveikt šo slimību, tikai ļoti jāgrib. Tas ir pirmais un galvenais. Kā sportā – visa pamatā ir griba. Un regulāri jāiet uz pārbaudēm – gan sievietēm, gan vīriešiem.
