Zane Cinglere-Kraukle, kam slimība iemācīja dzīvot ar pilnu jaudu 0
Pirmā doma: kas audzinās mūsu bērnus? Sēžu gultā un raudu. Vīrs aiziet uz darbu, es raudu, atnāk – raudu. Paiet viens mēnesis – nemirstu. Paiet otrs – nemirstu. Un tad sāku meklēt internetā ziņas, vai kādam ir izdevies atveseļoties.
Brīnos, kāpēc cilvēki baidās pastāstīt, ja viņiem kādas zāles ir palīdzējušas, kāpēc negrib citiem ieteikt vai vismaz iedrošināt? Galvenais ir pastāstīt vēža slimniekiem, ka dzīve ar šo diagnozi nebeidzas.
Kāpēc gribēju kāpt? Domāju, ka būs liels lepnums un prieks, ka būšu izcīnījusi gan to vienu cīņu, gan vēl arī citu. Tikusi pāri entajām bailēm, es taču šausmīgi baidos no augstuma, paniski. Vīrs, uzzinājis, ka gribu kāpt Monblānā, teica: bet tas taču kalns, īsts! Atbildēju: zinu, bet man to vajag!
Protams, pirms kāpšanas es neapzinājos, cik traki tas ir. Piekritu nedomājot, uzreiz. Pēc kāda laika sāku skatīties internetā… Nu labi, domāju, gan jau mums būs citādi, mēs taču pacienti. Nolēmu nesatraukties, atslēdzos līdz pat pēdējai nedēļai, kad sāku meklēt drēbes un ekipējumu. Un tad nu ar katru dienu jūtu, ka bailes aug. Nu ļoti bail. Arī veikalā “Virsotne” meitene saka: vajag visu, ko Kristaps norādījis, citādi neuzkāpsi. Vai tiešām tur tik traki? Viņa: nezinu, kad atgriezīsies, pastāstīsi…
Sapratu, ka vienkārši nebūs. Un nebija arī. Sestdien ielidojām, svētdien jau pirmā nodarbība. Kad ieraudzīju to klinti – ārprāts! Vienīgā cerība – Kristaps tīšām sāk ar grūtāko, lai mūs sabiedētu. Skatos – tur tāda poļu ģimene, viņiem meitenīte, gadi pieci, kāpj pa to klinti kā mazs tarzāniņš. Domāju: ja bērns kāpj, kāpēc lai es nekāptu? Kristīne palīdzēja, teica: kāpsim lēnītēm, ja jutīsi, ka par grūtu, kāpsim lejā. Uzkāpu gandrīz līdz pašai augšai, saku: tālāk gan nekāpšu, gribu lejā. Otrs vingrinājums bija sarežģītāks, jo drošināja ne vairs Kristīne un Kristaps, bet mēs paši drošinājāmies. Arī to izdarīju, domāju: nu beidzot sāksies atpūta.
Otrā dienā braucam vēl augstāk, nu jau ar pacēlāju. Bet man no pacēlājiem pat Siguldā bail! Sākām iet maršrutu. Šķita skaisti, grūti, ka pret kalnu, bet ainava pasakaina, tikai no kraujas lejā labāk neskatīties. Un te Kristaps saka: iziesim vēl mazliet uz tā ledāja. Izgājām nedaudz, it kā bailīgi, bet es domāju: tik traki nebūs, pa to ledu jau tikai ekstrēmisti iet. Kopumā diena bija skaista, ja neņem vērā, ka, lejā ejot, kāju pirksti sitas pret purngalu, nagi saplēsti, arī roku pirksti vietām asinīs. Trešā dienā bija trieciens. Kristaps saka: tagad velkam zābakus, ņemam dzelkšņus, stiprinājumu sistēmas, ko mēs par stringiem iesaucām, un ledus cirvjus. Tad gan es sastingu. Izkāpu no pacēlāja – vējš šausmīgs, bailes šausmīgas. Uzkāpām uz ledāja, man vēl dzelkšņi somā, nebiju uzlikusi, jūtu, ka slīd… Kristaps mācīja, kā iedurties, kā turēties, līdz dzirdu: Zane, elpo! Bet es domāju: ārprāts, kas tagad būs… Kristaps saka: padzersim tēju, paēdīsim, tad iesim mierīgi tālāk. Kristaps ņēma mani savā četriniekā, biju uzreiz aiz viņa. Teica: nebaidies, es tevi turēšu. Tā mēs gājām pa to ledus sienu zigzagā. Jautāju: kur mums jātiek? Viņš tā viltīgi: tepat netālu. Es saņemos, aizejam. Un tad viņš: nu un tagad vēl uz turieni. Ja pateiktu uzreiz, es neietu. Beidzot liels atvieglojums: tas nu ir izdarīts. Bet viņš saka: izmetīsim vēl mazu līkumiņu, es jums parādīšu vēl kādu elementu. Skatos uz puišiem, kas rāpjas pa ledus sienu, traki gan, bet tā siena tāda īsiņa, labi, jāmēģina kaut kā. Bet viņš paiet tiem puišiem garām, aiziet uz vēl stāvāku sienu un sāk tur skrūvēt skrūves: mēs te kāpsim, jāpārāķējas. Tad gan – kā es cirtu to cirvi! Tādas bailes, iekšā viss trīc, es pat parunāt nejaudāju, tikai skatījos, kur kāju likt, soli pa solim, soli pa solim, tad pusmetru dziļa plaisa, kam jāpārlec pāri, un atkal – soli pa solim.
Bet tagad ir gandarījums, pavisam noteikti. Es sasniedzu savu virsotni. Nedomāju, ka tik tālu tikšu. Skaistākais brīdis, kad uzkāpām, Kristaps samīļoja un teica: malacis, tu to izdarīji!
Mana galvenā virsotne ir pārvarētās bailes.
Bet arī vēzis nebija nekas viegls un patīkams, īstenībā to var salīdzināt ar šo kāpienu. Solīti pa solītim gājām uz priekšu, līdz pārvarējām. Tāpēc es gribētu visiem pateikt: nebaidieties un neļaujieties izmisumam! Man sanāca, arī jums sanāks! Vīrs, kad uzzināja diagnozi, bija šokā, nezināja, kā reaģēt, tomēr teica: nepadodies, izmēģināsim visu, ir tik daudz veiksmīgu stāstu! Tagad zinu – galvenais ir regulāri pārbaudīties. Ja laikus diagnosticē, vieglāk cīnīties. Man paveicās, ka ģimenes ārste pamanīja, nosūtīja pie speciālista, kas nekavējoties nozīmēja gan operāciju, gan ārstēšanu, kādu ne visiem paraksta. Man bija melanoma pirmajā stadijā. Latvijā parastā attieksme ir: sēdi un gaidi! Mums ar vīru nebija kopīga bērna, viņš ļoti gribēja, un mēs noriskējām. Kāds varbūt to uzskatīs par pārgalvību, bet mums sanāca, grūtniecība neizraisīja nekādas blaknes, gan man, gan mūsu meitiņai viss ir kārtībā. Tagad man ir piecpadsmitgadīgais Kristers, astoņgadīgā Virdžinija un Emīlija, kam divi gadiņi. Un vēl man ir veikaliņš “ViKrEm”, atvasināts no manu bērnu vārdiem, radies pēc diagnozes, kad sapratu, ka gribu darīt to, kas patīk, strādāt sev. Iepriekš šķita – ja šodien kaut ko neizdarīšu, gan jau pagūšu rīt vai parīt. Tagad katru dienu dzīvoju ar pilnu jaudu un atdevi.
