Dzīve ir brīnums. Kā slimība var kļūt par atspērienu jaunam sākumam 0
Neviens mēs nezinām, cik ilgs laiks mums ir dots. Slimība, īpaši, ja tās vārds ir vēzis, aktualizē to, kas iepriekš taču bija skaidrs katram, vismaz teorētiski: neviens mēs te neesam uz palikšanu. Tomēr diagnoze šai atziņai piešķir negaidītu skaudrumu. Samierināties? Cīnīties? Saprast, ka ne jau nodzīvoto gadu skaitam ir nozīme, bet gan tam, ar ko esam spējuši tos piepildīt, cik prieka, jēgas, pateicības un mīlestības esam tajos guvuši un spējuši dot citiem? Divi alpīnisti, kas zina, ko nozīmē bailes no nāves, un trīs pacienti, kam diagnosticēts vēzis, dalās pieredzē.
Augustā astoņi onkoloģiskie pacienti – Zane Cinglere-Kraukle, Indra Vālande, Kristina Jakovenko, Elita Bušmane, Zoja Sokolova, Džeina Beilija, Soļižans Elsunkajevs un Jevgeņijs Odincovs – devās uz Alpiem, lai kāptu to augstākajā virsotnē Monblānā, šādi apliecinot, ka dzīve ar draudīgo diagnozi nebeidzas. Projekta iniciators un finansētājs bija Ainas Mucenieces Viroterapijas fonds, ap kuru jau labu laiku virmo kaislības saistībā ar pretrunīgi vērtēto preparātu “Rigvir”. Uzreiz gribu teikt, ka manā rīcībā nav ne apsūdzības, ne aizstāvības materiālu, šis raksts nav ne par farmācijas industriju, nedz par medicīnu, kas reizēm arī ir bizness. Un arī ne par to, ka ir lieliski ārsti, kas ir uzticīgi zvērestam, un ir tādi, kurus nedrīkstētu laist pacientiem ne tuvumā. Šis raksts ir par spēku un iedvesmu. Un par virsotnēm – gan tām, kas sniegotas uzmirdz saulē, gan tām, kas mūsos pašos.
Pieciem saviem sarunu biedriem uzdevu divus jautājumus: kas pamudināja piedalīties projektā, un kāds ir galvenais ieguvums?
Kristaps Liepiņš, alpīnisma instruktors: – Pasaulē regulāri tiek rīkoti “Climb for Cancer” jeb “Kāp cīņā pret vēzi” pasākumi. Kāpj pa kāpnēm un kāpj kalnos, kāpj tie, kam ir vēzis, kāpj tie, kas vēlas piesaistīt sabiedrības uzmanību, lai savāktu līdzekļus vēža slimnieku ārstēšanai, ir arī piemiņas kāpieni, kuru dalībnieki turpina kāda aizgājēja iesākto. Latvijā ir tikuši īstenoti dažādi pretvēža projekti, taču šāds bija pirmais. Arī mums ar Kristīni tā bija pilnīgi jauna pieredze. Viss notika ļoti strauji.
Projekta iniciators Einars Repše pavasarī izstāstīja man ideju, es pateicu, pēc kādiem kritērijiem būtu jāatlasa dalībnieki un kā viņiem būtu jāgatavojas, jo pasākums nav ne vienkāršs, ne viegls, nedz drošs. Kad izrādījās, ka visam jānotiek jau augustā, uzrakstīju detalizētu programmu, kas ietvēra gan ieteikumus ekipējumam, gan to, kā jāgatavojas, jo mums ar Kristīni šovasar bija divas sen izplānotas ekspedīcijas, kas sekoja cieši viena otrai, tāpēc uzreiz brīdināju, ka pirmo reizi satikties ar kāpējiem varēsim tikai lidostā.
Kristīne Liepiņa: – Tā arī notika. Tas, protams, nav labākais risinājums. Mūsu priekšstats par kāpēju sagatavotību un viņu priekšstats par to, ko nozīmē uzkāpt Monblānā, nesakrita. Abas puses pēkšņi saprata, ka nebūs viegli un vienkārši. Nācās improvizēt, būt radošiem.
Kristaps: – Šie cilvēki ir īpaši, katrs ar savu diagnozi un stāstu, tāpēc katram nepieciešama īpaša pieeja. Francijā alpīnisma instruktoru skolā esmu mācījies strādāt ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības. Svarīgi ir palīdzēt saprast, ka viņi var vairāk, nekā domā. Pārvarētas bailes atraisa milzīgu enerģiju, paplašina emocionālo pieredzi. Bet atveseļošanās procesā daudz ko izšķir pozitīvas emocijas un fiziskas aktivitātes brīvā dabā. Tas ir galvenais, kāpēc bijām ar mieru pie- dalīties šajā projektā. Daudzi veseli cilvēki noraksta sevi, pat īsti nesaskārušies ar nopietnām grūtībām. Kādam šķiet, ka viņš ir par vecu, kāds aizbildinās ar apstākļiem, kādam bail, un vēl kādam vienkārši slinkums. Šie cilvēki apliecināja, ka ne diagnoze, ne vecums nav šķērslis. Jevgeņijs tam ir spilgts piemērs – savos 75 gados viņš uzrādīja apbrīnojamu apņēmību, vēlmi un interesi. Katrs no dalībniekiem uzkāpa savā pirmajā virsotnē, un nav svarīgi metri, Indrai tie ir 4810, citiem – 3500 vai 4100. Bet viņi visi ir bijuši uz ledāja ar dzelkš-ņiem pie zābakiem, sasaitē ar citiem, drošinot vienam otru, kāpjot pa stāvām ledus un sniega nogāzēm cauri vairākus desmitus metru dziļu plaisu labirintam. Tur tā vienkārši nevar, tur cilvēkam jābūt ar atvērtu prātu. Un, protams, tas ir jāgrib. Iekšējās robežas ir iespējams paplašināt, un šie astoņi kāpēji to brīnišķīgi pierādīja. Indra bija vienīgā, kas uzkāpa Monblānā, bet viņa arī bija vienīgā, kas bija nopietni gatavojusies. Savukārt Soļižans, sešdesmitgadīgs vīrs, kam izoperēta viena niere un kas dzīvo Čečenijā, kur visapkārt kalni, kāpa pirmo reizi. Viņš nezināja, kādu prieku tas var sniegt, un viņam bija ļoti grūti pieņemt lēmumu apstāties, kad ārste lūdza nepārforsēt.
Kristīne: – Jā, dažus nācās atrunāt, dažus – iedrošināt. Tomēr galvenais – katrs no kāpējiem saprata, ka spēj izdarīt ko tādu, par ko agrāk nav uzdrošinājies pat sapņot. Katrs no viņiem sasniedza savu virsotni – augstāko, ko tajā brīdī spēja. Un pārliecinājās, ka dzīve var iegūt jaunu kvalitāti, kļūt spilgtāka, skaistāka, interesantāka. Savukārt mūsu guvums ir milzīga pieredze.
Kristaps: – Pamata vēstījums: pat ja ārsti lēš, ka tev atlikuši vien pieci gadi, lai tie ir aizraujoši, pilni ar jēgu un vērtību. Nevis depresijā gaidīt galu, bet dzīvot. Un tad, ja tu izvēlies dzīvot, notiek brīnumi. Jo dzīve ir brīnums.
