Dzīve iedomu pasaulē 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Lai kā mēs vērtētu Staļinu vai Hitleru, pat viņu agresīvajām darbībām bija savs loģisks, racionāls pamatojums. Šajā gadījumā es nekādu racionalitāti neredzu. Varbūt vēsturnieki pēc daudziem gadiem redzēs,” par Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzbrukumu Ukrainai spriež LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks KASPARS ZELLIS. Vēsturnieka Zeļļa pamatspecialitāte ir nacistu Otrā pasaules kara propagandas pētniecība. Jāatzīst, mūsdienu Krievijas propaganda no tās īpaši neatšķiras.
Ko par šī kara propagandas paņēmieniem var sacīt Otrā pasaules kara propagandas pētnieks?
K. Zellis: Principā jau kopš Pirmā pasaules kara propaganda, ienaidnieka tēla veidošana Krievijas sabiedrībā ir notikusi ļoti plānveidīgi. Vienīgais, ko varēja redzēt pēdējos divos gados, ka šī retorika un propagandas aktivitāte ļoti pieauga. Ja salīdzina ar nacistu propagandas metodēm, tagadējās Krievijas paņēmienos nav absolūti nekā novatoriska. Krievija jau kopš 2008. gada Gruzijas kara piesauc “krievu aizstāvēšanu”. Lozungs “russkije svojih nebrosajut” (“krievi savējos nepamet”), kas viņiem šobrīd tiek ļoti akcentēts, liek vilkt paralēles ar “trešo reihu” un “trešā reiha” tautiešu politiku. Tas ir tas pats, ko redzējām Sudetu krīzes laikā Čehoslovākijā un pirms Vācijas iebrukuma Polijā. Tas ir kā uz delnas.
Propaganda parasti dehumanizē pretinieku – nacistiem poļi bija “nezvēri”, taču Krievija turpina ukraiņus dēvēt par “brāļu tautu”! Vainīgie esot kaut kādi abstrakti “nacionālisti”, “fašisti”. Īsti nesaprotu.
Vēstījums, ka ukraiņus apspiež un pakļauj “nacionālisti” un “banderovieši”, pastāv sen. Krievi tajā priekšstatā dzīvo jau labu laiku. Viņi tā arī domāja, ka, pārbraucot ar tankiem pāri robežai, uzreiz skries pretī ar ziediem un Krievijas karogiem. Viņi smagi pārrēķinājās. Kāpēc Krievijā nenotiek ukraiņu dehumanizācijas kampaņa? Faktiski tā tomēr notiek. Mums savulaik LU Vēstures un filozofijas fakultātē iemācīja, kas ir nacisms, kāds ir tā saturiskais ietvars. Krievijā vārda “nacisms”, tāpat kā citu jēdzienu, piemēram, genocīda, saturs ir pilnībā demontēts. Tāpēc tos lieto vietā un nevietā. Tie pārvērtušies par vienkāršiem apzīmējumiem, ar kuriem var šo dehumanizāciju veikt. Krievijas informācijas telpā jau kopš padomju laikiem saglabājies “fašista” vai “nacista” kā necilvēcības iemiesojuma tēls. “Nacists” kā ciemu dedzinātājs, masu slepkava – visas tās padomju kara filmas. Kāds šoks bija, kad parādījās filma “17 pavasara mirkļi”, kur arī nacisti izrādījās normāli, dzīvi cilvēki! Tas tikai Rietumu pasaulē pieņemts – mēģināt paraudzīties uz karu arī no otras puses, izprast pretinieku. Krievijā tāda pavērsiena nekad nav bijis. Tāpēc tur “nacists” joprojām ir tēls no Lielā Tēvijas kara propagandas.
Vai tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc stāsti par “ukraiņu nacistu” ļaunajiem nodomiem absolūti neiedarbojas uz Rietumiem?
Šodienas apstākļos grūti, pat neiespējami, norobežot ārējo propagandu no iekšējās. Ja Krievija tagad censtos mainīt ierasto retoriku, tas nāktu tai atpakaļ kā bumerangs. Tāpēc viņi ietur kursu, ka ienaidnieks ir viens. Kara laika propagandā ienaidniekam obligāti jābūt tikai vienam. Šajā gadījumā tie ir “ukraiņu nacionālisti”. Jo tikko mēģina ienaidnieka tēlu sadalīt, tā sabiedrībai zūd orientieris, pret ko tad īsti jāvēršas. Piemērs ir nacistu propaganda Otrā pasaules kara laikā. Kad 1941. gadā notika uzbrukums PSRS, radās dilemma: kas tad ir ienaidnieks? Rietumu plutokrāti? Boļševiki? Un tad izstrādāja koncepciju par “starptautisko žīdismu”, kur viss pārējais ir tā izpausmes.
Vai nav tomēr tā, ka stāsti par “ukraiņu kodolieročiem”, “bakterioloģisko ieroču biolaboratorijām” un saindētajiem putniem slimību izplatīšanai bija vairāk paredzēti Rietumu auditorijai?
Krieviem iebrukums Ukrainā bija ieplānots kā zibenskarš, bet nu jau rit kurā nedēļa. Tāpēc tas sākuma vēstījums, ka mēs ātri atbrīvojam Ukrainu no nacionālistiem, vairs neder. Karš ievilcies, un pasaule no Ukrainas medijiem, sociālajiem tīkliem un neatkarīgajiem žurnālistiem redz, kas tur īstenībā notiek. Tāpēc vajadzēja jaunus kara ieganstus. Krievi nav oriģināli un paņēmuši to pašu, ko savulaik amerikāņi Irākā – masu iznīcināšanas ieroču kārti. Tikai amerikāņiem bija dokumentu mape, ko tie iesniedza ANO, bija komisijas. Labi, vēlāk izrādījās, ka tur trūkst pamata, taču Krievijai nav vispār nekādu argumentu. Kāpēc tad pasaules pasargāšana no saindētajiem ukraiņu putniem nebija primārais mērķis jau no pirmās kara dienas, bet parādījās tikai otrajā nedēļā? Tā vienkārši ir jaunu ieganstu meklēšana karadarbībai. Atkal jau vairāk domāta nevis Rietumiem, kur Krievija savu propagandas karu jau zaudējusi, bet iekšējai publikai, lai izskaidrotu, kāpēc Krievijai jākaro. Un vēl jāatceras, ka Krievijai šis jau nav nekāds karš, bet “militāra operācija”, attiecīgi arī propagandas pielietojums prasa zināmu taktiku. Krievija oficiāli nekad nekaro, tā “noregulē konfliktus”, sniedz visādu “palīdzību”. Tāpēc, ka karš ir bijis tikai viens – “Lielais Tēvijas karš”.
Cīņa pret Krievijas propagandu un “maigo varu” ritēja gadu gadiem, bet tagad sanāk, ka ar Ukrainas karu Rietumi vienā rāvienā ieguvuši imunitāti pret to, kas nāk no Maskavas.
Mēs redzam, kā Rietumos slēdz Krievijas oficiālos medijus. Vēstījumus sociālajos tīklos marķēja jau labu laiku, pirms tos bloķēja. Tātad panākumi ir, un ļoti jūtami. Brīvajai pasaulei tas tiešām ir liels izaicinājums, jo vārda brīvība Rietumiem vienmēr bijusi gandrīz pirmajā vietā. Bet izrādījās, ka ar šo brīvību var izrīkoties nelāgi. Tāpēc bija jāieslēdz tas, ko var saukt par demokrātijas pašaizsardzības mehānismiem. Normālos apstākļos pret propagandu cīnīties palīdz atmaskojumi, faktu pārbaude, sabiedrības informēšana – vismaz tā mēs līdz šim bijām naivi pieņēmuši. Īstenībā pret propagandu var cīnīties tikai ar pretpropagandu. Un te ir tā problēma, ka mēs parasti ar propagandu saprotam tikai negatīvo pusi. Šim vārdam ir negatīva konotācija (emocionālais saturs, vērtējums). Taču kara propagandu piekopj arī Ukraina. Bez tās nevar iztikt. Mums ir jāpieņem, ka kara laikā propaganda vienkārši darbojas – tā var būt arī draudzīgas valsts un ne vienmēr nozīmē melus un manipulācijas.
Patiesības stāstīšana uzstājīgākā veidā?
Tieši tā. Es teiktu, Ukrainas gadījumā tā galvenokārt ir spēlēšana uz emocijām. Viņi rāda sabombardētās pilsētas, bēgļu plūsmas, klāt vēl nāk vēstījums, ko tad Ukraina no pasaules par to grib. Un tā jau ir manipulatīva darbība. Bet mēs to pieņemam. Latvijas gadījumā darbojas ne tikai emocijas, bet arī vēsturiskā pieredze ar Krieviju kā agresorvalsti. Tur tā lieta, ka vēsturiskā atmiņa cilvēkam ir īsa. Ja to nekopj un neatgādina, pie kā var novest autoritāras prakses vai kari, to ļoti ātri aizmirst. Gadu desmitiem esam runājuši un strīdējušies ar krievu kolēģiem, cik svarīgi, lai Krievijā objektīvi izvērtētu Otro pasaules karu. Akadēmiskajās aprindās tas notiek, taču šie darbi Krievijā neiziet uz āru. Tā vietā popularizē visādus pasaku stāstītājus, kas taisa šovus un rīko vēstures disnejlendas, kas saskan ar impēriskajiem naratīviem (vēstījumiem). Tas, kas ir Rietumu kultūrā un par ko arī mums ir pārmetuši, ka mums ļoti izteikts ir ciešanu, upura naratīvs. Bet tas ļauj mums izprast, cik briesmīgs ir karš un pie kā tas noved. Var vīpsnāt par Vācijas atmiņu politiku, bet šodien būtu jājautā, vai tikpat lielu vēstures pārvērtēšanu nevajadzētu arī Krievijā. Vai tiešām kādam ukraiņu bēglim, kas šodien sēž zem krievu bumbām Harkivā, liktos par daudz, ja Krievija nožēlotu savus grēkus?
Krievija jau ilgāku laiku dzīvoja paralēlajā realitātē. Bija skaidrs, ka reiz tā sadursies ar īstenību. Kāpēc pašsaglabāšanās instinkts neliek viņiem reiz paskatīties uz pasauli arī atvērtām acīm?
Mītiem Krievijā bija konkrēta mērķauditorija – sabiedrība. Visa tā ieroču propaganda, visi tie jaunie modeļi, kas, kā izrādās, ne pārāk darbojas… Tas, kas var notikt un notika, – kādā brīdī propagandisti sāk ticēt tam, ko stāsta citiem. Cilvēki, kas pazīst tamlīdzīgas personības kā visādus solovjovus vai simonjanas, saka, ka viņi tam reāli tic. Viņi patiešām tic, ka Krievija ir varenākā, tās ieroči vislabākie. Viņi tajā iedomu pasaulē dzīvo. Tā ir tā lieta, kāpēc viņi iedomājās, ka iebruks Ukrainā, tiks ar to galā pāris dienās un Rietumi tikai paurkšķēs. Viņu stratēģija darbojās tikai iedomu līmenī. Neesmu psihologs, nevaru izskaidrot šīs dīvainības.
Labi, propagandisti un sabiedrība, taču Kremļa aprindās taču jābūt arī kādiem, kas analizē, spriež reāli!
Tas ir tikai mans pieņēmums, bet šķiet, ka Krievijas varas vertikāle absolūti nestrādā. Vai nu tā ir sapuvusi no augšas līdz apakšai, vai arī trūkst abpusējās saites, kas nepieciešama, lai sistēma funkcionētu. Nedomāju, ka tie ir “ļaunie bajāri”, kuri neļauj “labajam caram” Putinam uzzināt patiesību. Tagad jau vairs nevar teikt kā pirms 50–70 gadiem, ka “mēs nezinājām”. Šobrīd būt vai nebūt muļķim ir katra brīva izvēle.
Kā vērtē Putina un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tēlus no propagandas skatpunkta?
Krievijā un Ukrainā piekopj divas pilnīgi atšķirīgas varas stratēģijas. Ukraina ir demokrātiska valsts. Šajā gadījumā varas klātbūtne pie tautas ir mēģinājumi konsolidēt īstenībā ne tik vienoto ukraiņu nāciju, kurā iepriekš bija ļoti daudz grupējumu, kam Zelenskis nebūt nepatika. Bet šodien Zelenskis ir perfekti nospēlējis savu lomu un kļuvis par nācijas vienotības simbolu. Un nevar teikt, ka miera laikā šī viņa simboliskā jēga pazudīs. Zelenskis tieši pašlaik iegūst savu harismu. To var redzēt. Savukārt Putina skatījums uz sabiedrību vienmēr bijis no augšas, distancēts. Tā ir tā pozīcija, ka vara ir kaut kas augstāks par sabiedrību, kaut kas dievišķs. Tādas idejas ir arī pēdējos gados Krievijā tapušajos ideoloģiskajos traktātos, kuri var šķist maiga vājprāta apdvesti, bet kurus derīgi palasīt. Darba pienākumu dēļ lasīju pagājušajā gadā iznākušo Maskavas Kultūras institūta rakstu krājumu. Tam institūtam Krievijā ir ideoloģiski nozīmīga loma. Un, kad tos rakstus palasa, daudz kas kļūst skaidrs, ko domā cilvēki paralēlajā realitātē. Mēs te tagad spriežam, ka Krievijas oligarhi nāks palīgā, lai izbeigtu karu Ukrainā, taču tajos sacerējumos skaidri un gaiši rakstīts, ka Krievijas nākotne ir “pareizticīgais sociālisms, kas balstās krievu pasaules apvienošanā”. Oligarhiem tur vietas nav! Tāpēc, viņu skatījumā, oligarhu izputināšana tikai stiprina Putina varu. Ideoloģiskos murgus nevajag vienmēr uztvert tikai kā murgus, jo kāds tos var gribēt īstenot. Kad Ādolfs Hitlers uzsāka Otro pasaules karu, viņš pateica apmēram tā: ko kungi brīnās, es taču visu jau biju pateicis 1923. gada “Mein Kampf”! Šeit ir tas pats – vajadzēja vienkārši lasīt, nevis uzskatīt to visu par niekiem. Uzskatu, ka mums arī Latvijā jāpievērš lielāka uzmanība tiem, kuri atļaujas “intelektuālas provokācijas” vai prasa “stingru roku”. Tādus cilvēkus kā minimums vajadzētu izsaukt uz pārrunām.
Paradoksāli, bet ukraiņi savai cīņai velk tiešas paralēles ar Otro pasaules karu, ar vācu iebrukumu PSRS. Mariupoli salīdzina ar Ļeņingradas blokādi, liek līdzās kara bildes un foto ar tanku ežiem mūsdienu Kijivas Hreščatikā…
Tā jau ir tā Ukrainas īpatnība, par kuru mēs šobrīd varbūt īpaši neaizdomājamies, kad aicinām uz Ukrainas viļņa gāzt Pārdaugavas pieminekli. Kad 2015. gadā Ukrainā sāka pieņemt dekomunizācijas likumus, viņi attiecībā uz Otro pasaules karu meklēja vidusceļu starp nacionālistisko un prokrievisko virzienu. Tāpēc 8. maijs Ukrainā ir Nacionālā izlīguma diena, bet 9. maijs Uzvaras svētki, tikai bez parādēm, Georga lentītēm vai komunistiskas simbolikas. Jāatceras, ka Ukrainas teritorija bija viena no visvairāk cietušajām Otrā pasaules kara laikā. PSRS armijas rindās pēc dažādām aplēsēm karoja 4,5–6 miljoni ukraiņu. To karu un Uzvaras dienu no viņu prātiem neizmest. Un vēl atcerēsimies, ka Ukrainas ceļš Rietumu virzienā maigi sākās tikai 2004. gadā, bet radikālāk no 2014. gada. Pirms tam tā bija prokrieviska valsts, kas virzījās turpat, kur Baltkrievija vai Krievija. Tā ideoloģiskā skola jau abās pusēs ir tā pati. Tāpēc arī redzam: “Nacisti! Paši nacisti!”
Vai notiekošais varētu kā mainīt attieksmi pret 9. maiju? Ukrainā. Latvijā. Galu galā ukraiņiem taču tagad veidojas jauns nacionālais mīts.
Taisnība, ka jebkurš jauns karš nonivelē iepriekšējo. Otrais pasaules karš aizēnoja Pirmo. Taču piemiņas kultūras jau nepazūd. Jebkurai nācijai vajag viengabalainu mītu jeb stāstu par nācijas veidošanos. Un tādā ziņā ukraiņi no Otrā pasaules kara prom netiks, kaut šis būs daudz nozīmīgāks. Par ukraiņu nācijas veidošanos būtu garš stāsts, jo tam ir vairāki posmi un attīstības stadijas. Un, ja viņi gribēs turpināt integrēties NATO un ES, viņiem būs vēl jāmeklē daudz atbilžu uz jautājumiem pašiem par sevi, kā to uz savas ādas savulaik piedzīvojām mēs Latvijā. Vai ukraiņi tagad 9. maijā ies pie Pārdaugavas pieminekļa kopā ar tiem, kas nēsā Krievijas trikoloru? Man grūti prognozēt. Jo vairāk tādēļ, ka nezinām, kā attīstīsies situācija. Pēc sava paziņu loka varu pateikt, ka lūzums starp Latvijas ukraiņiem un Latvijas krieviem notika 2014. gadā pēc Krimas un Donbasa. Vairākas ukraiņu cilmes žurnālistes toreiz aizgāja no prokremliskajiem krievvalodīgajiem preses izdevumiem. Es nedomāju, ka demokrātiskā valstī vajadzētu kaut ko aizliegt, taču šajā situācijā būtu ļoti rūpīgi jāizsver, vai kādas akcijas 9. maijā neradīs apdraudējumu Latvijas valsts iekšējai drošībai. Cilvēku emocijas patlaban ir sakāpinātas. Pagājušajā gadā, kad arī varēja gaidīt kādus ekscesus Baltkrievijas dēļ, palīdzēja Covid-19 karantīnas ierobežojumi. Varbūt arī šogad 9. maijā jāievieš kāda karantīna?
