Bet kā dzīvot pastāvīgos draudos? 12
– Es arvien jautāju: vai es varu kaut ko mainīt šajā situācijā? Visticamāk, ka ne. Mana emocionāla piesliešanās vienai vai otrai pusei tikai ielietu eļļu ugunī. Bet patiesība man ir jāaizstāv. Un jākalpo līdzcilvēkiem. Es varu paust savu ticības paļāvību, varu dāvāt klātbūtni, smaidu tam cilvēkam, kurš līdzās, – ģimenes loceklim, draugam, darbabiedram, kaimiņam, uz ielas satiktam cilvēkam.
Atceros, pēc Zolitūdes traģēdijas kādas dienas sabiedriskajā transportā valdīja unikāls klusums. Kolektīvo sāpju parādība. Tas liecina, ka pasaule ir daudz ciešāk saistīta, nekā mēs domājam. Kopējā “serverī” ieliekam savas emocijas un pārdzīvojumus un arī paņemam no tā atpakaļ. Ja tur ieliekam bailes un trauksmi, to pašu arī smeļam ārā… – skaidro Ivars Cišs. Bet kur viņš pats rod mieru? – Es katru dienu mācos atdot savas raizes Dievam. Viņam pieder mana šodiena un mana mūžība, mana dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Viņā nav nekādas iznīcības, un Viņš iedrošina mani nebaidīties. Kādi ir saskaitījuši, ka Bībelē vārds ar nozīmi “nebaidīties” lietots 365 reizes, tātad katrai dienai pa atgādinājumam – nebaidies!
Mācītājs stāsta, ka viņam ir ģimene, tuvinieki, draudze, tie ir viņam Dieva doti cilvēki, kuriem jākalpo neatkarīgi no globālām vētrām. Cits jautājums – stāties pretī bruņotam naidniekam vai bēgt? Tā ir morāles izvēle. Kā savulaik jautājis Haralds Biezais, vēsturnieks un teologs: ja vairs nebūs tavas tautas, kam tu rakstīsi un sprediķosi? Ivars Cišs domā, ka visas impērijas sabruks kā kāršu namiņš un cilvēku nāve un cilvēku upuri ideoloģijas dēļ ir pilnīgi velti. Sarežģīts ir arī jautājums, vai, kara draudiem pieaugot, cilvēki bēgs no Latvijas? Vai var aizbēgt no sevis, no savas atbildības, pienākumiem, savas tautas, no aicinājuma būt šīs tautas cēlējam, sargātajam, atjaunotājam? Katra tauta ir unikāla, ar gadu tūkstošos veidojušos kultūru, kas jāglabā kā pērle nākamo paaudžu dēļ. Kā es varēšu dot sevi tautai, ja aizbēgšu? Kā es varēšu palīdzēt saviem ļaudīm, ja būšu prom?
Mācītājs pieskaras vēl kādai domai: – Selmas Lāgerlēvas sāgā “Gesta Berlings” ir pausta intuitīva nojauta par patiesību – kara gados pat zeme cieš tā, ka nedod ražu. Viss ir vienots. Visam sāp. Mēs nedrīkstam raisīt sāpes, nedz radīt tām iemeslu. Mūsu sūtība ir – dziedināt.
Ko darīsi?
Rakstot šo tematu, nejauši “YouTube” noskatījos sižetu, kā skan zeme (How Earth Sounds from Space). Biju pārsteigta – kāda smaga un draudīga skaņa… Taisnība mācītājam Ivaram Cišam – pat zemeslode cieš, viss ir saistīts – kari, nemiers uz zemes un mūsu galvā. Šodien zinām visu, ko draudējis Putins, ko teikusi Merkele, Kemerons un Obama. Zinām par NATO līguma 5. pantu. Radu saiešanās un sociālajos tīklos apspriežam, ko katrs darīsim X stundā. (Starp citu, nekad – vai un ko varētu darīt visi kopā.) Priecīgāk nekļūst. Bet varbūt tieši to vajadzētu – prieku. Ne velti nupat TV3 raidījumā “Bez tabu” kāds puisis, vārdā Arturs Laimīgais, nāca klajā ar smieklu jogu.
