Nebaidieties 365 reizes gadā 12
– Jau vairākus mēnešus draudzes lūgšanās citu vajadzību vidū stabilu vietu ir ieņēmusi arī šī – Dievs sargā mūsu robežas! – atklāj Ivars Cišs, Rīgas Vecās sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs.
– Neapturami globāli procesi un vētras, lielāka vai mazāka izmēra konflikti ir notikuši vienmēr un notiek arī mūsu dienās. Šķiet, pasaule nemaz nezina, kā ir dzīvot bez kara. Šoreiz esam satraukušies, jo draudi ir pietuvojušies mūsu mājām un zemei. Mēs ticam, ka Dievs var pasargāt kā cilvēku, tā tautu. Pasaules vēsturē ir pieredzēts, kad karš aiziet garām, neskarot valsti, neieraujot iznīcības virpulī. Arī sevī jūtu raizes. Piemēram, pēdējā mēneša laikā divas reizes sapnī rādījās kara lidmašīnas un bruņutransportieri. Jautājums ir – vai nu tas ir brīdinājums no Dieva, vai arī tie ir manī notiekošie trauksmainie procesi. Arī mana septiņpadsmitgadīgā meita apzinās sevī tamlīdzīgu trauksmi un jautājumus.
Nesen ar lielu interesi izlasīju Mihaila Bulgakova romānu “Baltā gvarde” (1924), kur notikumi risinās Ukrainā apmēram pirms gadsimta. No šodienas skatpunkta raugoties, tas ir pat pravietisks stāsts. Romānā par varu cīnās dažādi režīmi un tiem vergojošie cilvēki, tur ir naids un ļaunums un daudz necilvēcisku zvērību. Bet cauri tam visam izvijas doma par cilvēka pienākumu un augstāko uzdevumu – sargāt un glābt dzīvību. Savējo un sava tuvākā. Ja tavs uzdevums ir aizsargāt savu valsti un tautu, ir jābūt drosmīgam par to maksāt dzīvības cenu. Vēl vairāk – ir jāglābj un jāsargā dzīvība. Tā dakteris Turbins, bēgot no vajātājiem, ir šāvis, un nu visu viņa būtību skar šis eksistenciāli svarīgais jautājums – bet, ja nu es to cilvēku nošāvu… Kā nostāties Dieva tiesas priekšā tam, kurš izlējis asinis?
Bībele saka – kari ir nenovēršami. Bet tas nav gals. Tas ir sava veida pārbaudījums mūsu cilvēcībai. Nāk prātā kāds stāsts par Jelgavu Otrā pasaules karā. Vācu laikā tur stāvējuši ešeloni ar ieslodzītajiem. Kāds cilvēks, kuram bija Sarkanā Krusta apliecība un līdz ar to tiesības tuvoties vagoniem, līdz tulznām rokās nesa ūdeni šiem cilvēkiem padzerties. Katru dienu viņš glāba un uzturēja dzīvību cilvēkiem, kurus pat nepazina.
Ne no mums ir atkarīga kara izcelšanās, virziens vai iznākums. Bet tas, kurā brīdī kara šausmās parādās cilvēcība, ir mūsu atbildība, – stāsta mācītājs. Viņš nesen ticies ar kādu sievieti, Afganistānas misijā krituša kareivja mammu. No pārdzīvojumiem viņai ir izkrituši zobi, viņa lieto ļoti daudz medikamentu, bet katru vakaru, aizverot acis, redz savu dēlu. Par šādām cilvēka dziļākās būtības ciešanām nedrīkst nedomāt, un tie, kuri vieglprātīgi met pagales kara ugunskurā, nezina, kā tas kā cunami vilnis var skart ne tikai “tos tur”, bet arī viņu pašu vismīļākos cilvēkus. Cilvēks ir komplicēta garīga būtne, mēs sevī nesam arī atbildības “gēnu” par nodarījumu. No tā nevar aizbēgt. Nedod, Dievs, piedzīvot dienu, kad, Bībeles vārdiem runājot, tu gribēsi, kaut kalns tevi apsegtu, lai nebūtu jāēd savā laikā sētie ļaunuma augļi. Ko nozīmē mātei zaudēt savu dēlu? Ko nozīmē mātei piedzīvot to, ka viņas dēls nogalina cilvēku? Vienalga, vai tu esi ticīgs vai ne, bet sirdsapziņas tiesa ir briesmīga, atgādina mācītājs.
