Dzīve kara draudu viļņos: ko nodara ilgtermiņa trauksme un kā to pārvarēt? 12
Karš Ukrainā un Krievijas draudi Baltijas valstīm – cik reizes dienā mēs par to domājam un runājam, redzam televīzijā, klausāmies pa radio? Dzirdam jau arī solījumus sargāt un palīdzēt. Tomēr skaidrs ir vienīgi tas, ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Ko cilvēkiem nodara ilgtermiņa kolektīva trauksme? Kā to pārvarēt? Vai tas ir mūsu katra spēkos? Jautājumi antropologam, neiroloģei, mācītājam un dziedniekam.
“Es esmu atbildīgs par savu veselību”
Šāds moto rakstīts neiroloģes Sandras Vestermanes mājas lapā. Un varbūt patiešām – ja nevadām valsti, nepiedalāmies starpvalstu pārrunās un nedienam bruņotajos spēkos, jāpievēršas miera saglabāšanai sevī.
– Nevar nodoties kara gaidīšanai, jādzīvo ar apziņu – mani, mūs tas neskars. Ar domām piesaistām. Ja bail no vēža, ir liela varbūtība, ka cilvēks ar vēzi arī saslims. Ja katru dienu kolektīvi domājam par karu, tā ir ļoti liela enerģija. Svarīgi ir pārvarēt bailes.
Sandra Vestermane skaidro, ka draudu stresam visvairāk pakļauti cilvēki ar kara pieredzi un tie, kuriem šodien jārūpējas par ģimeni. Paaudzei, kam ir atmiņas par karu, tagad ir daudz brīva laika un iespēja piebāzt galvu ar negatīvo masu mediju informāciju. Ģimenes apgādniekiem, par laimi, ir citas rūpes un raizes, tām arī jāpievēršas. Sagatavoties karam mēs nevaram. Un jāpaļaujas, ka tie, kuri atbild par mieru un drošību, būs uzdevumu augstumos. Ja kritizēsim kādu politiķi, labāk nekļūs, tikai uzkurbulēsim negatīvās emocijas. Pievēršamies savai dzīvei! Vai ar bērnu parunāji, vai vīru, sievu samīļoji?
Ja ilgu laiku dzīvo negatīvā stresā (īpaši, ja cilvēkam ir kara un draudu pieredze, pat ļoti senas atmiņas), ar laiku tas var izpausties somatiskos simptomos. Pirmais cieš miegs, cilvēks nevar aizmigt, asinsspiediens lēkā it kā bez iemesla. Kurš ārsts gan teiks – jums ir paaugstināts asinsspiediens tāpēc, ka jūs raizējaties par karu? Ilgstošai trauksmei var pievienoties depresijas simptomi – neko negribas darīt, šķiet, nekam nav jēgas, pārņem bezcerība. Pensijas vecuma cilvēkam, kurš nekur nestrādā, depresija izpaužas tikai viņa paša sliktajā garastāvoklī – samazinās ēstgriba, saasinās hroniskās slimības. Bet jauns cilvēks, kuram jāuztur ģimene, depresijas dēļ var kļūt darba nespējīgs tāpēc, ka jūtas fiziski slikti – var saasināties arī hroniskas slimības vai rasties jaunas, pēkšņi sāk lipt klāt vīrusi, jo mūsu imūnā sistēma ir tieši atkarīga no hroniska stresa ietekmes. Ja situāciju dramatizējam – rodas darba nespēja, nav naudas, nevar uzturēt ģimeni. Un no tā cieš šā cilvēka tuvinieki. Bērni jūt, ka mājās ir mainījusies gaisotne. Tomēr viņiem ir grūti saprast, ka vecākiem ir depresija, jo viņiem bail no kara. Kā dzīvot? Ja cilvēks ir atnācis pie ārsta, var ar zālēm mēģināt nomākt slimības simptomus, bet ilgtermiņā tas neko nelīdzēs, stāsta ārste.
– Ieteiktu dzīvot šeit un tagad. Pievērst uzmanību savai mikrovidei, ģimenei un padomāt, kādas sekas būs, ja es tagad ļaušos panikai un pārstāšu veikt savus darbus un pienākumus. Stress un stresori mums ir katru dienu, vienmēr. Mums vajag sašķirot, ko varam ietekmēt un ko – nevaram. Un likties mierā. Mēs nevaram ietekmēt ne valdības politiku, ne karu Ukrainā. Uztraucoties par lietām, ko nevaram ietekmēt, patērējam savu enerģiju, mūs pārņem sliktas domas. Šodien pastāv neirobiologu uzskats – mēs esam tas, ko mēs domājam. Ja drūmās domas dzenājam daudz un bieži, informācija smadzenēs nostiprinās. Tās domas vajag izstumt ārā ar citām – lai ģimenē šodien visiem labi. Tas, kas būs pēc tam… Nāks problēma, risināsim. Mēs taču nevaram sākt dzīvot bunkuros un iekrāt miltus, – saka ārste. Saprotams, ka visi esam dzīvas būtnes un jūtam līdzi Ukrainas kara upuriem, esam sašutuši par milzu netaisnību, manipulācijām… Bet varbūt par daudz skatāmies ziņas, lasām laikrakstus, diskutējam sociālajos tīklos, visu laiku pieslēdzoties Ukrainas karam, lielvaru vadītāju mentālajai cīņai, mūsu valsts vadītāju soļiem?
– Es, piemēram, neskatos neko tādu, un ziņas dzirdu reizi dienā pa radio. Tā ir mana apzināta rīcība, es rūpējos par to, kā es jūtos. Vajag saprast, cik svarīgi, lai es – konkrētais cilvēks – justos labi un būtu vesels. Jo no manis ir atkarīgi citi cilvēki. Ir bijušas situācijas, kad plosās gripa, visi slimo, bet sev pasaku – es kā mamma nevaru atļauties slimot, un nesaslimstu. Tas nozīmē, ka daudz kas ir atkarīgs no motivācijas. Savulaik kā studenti bijām praksē infekcijas slimnīcā. Mums šķita šausmīgi – katrā telpā infekcija! Jautājām – kā ārsti te var strādāt? Atbilde bija: galvenais – nebaidīties!
